Atklājas aizkulišu manevri "Ventspils naftas" pārdošanā un iespējama prokurora "palīdzība" advokātam Meroni

Cik bija jāmaksā Ventspils naftas akcijai?

Pirms divarpus gadiem, 2015. gada 17. septembrī tika paziņots par Latvijas apstākļiem milzīgu darījumu – uzņēmums Euromin Holdings (Cyprus) Limited par 79,98 miljoniem eiro iegādājās 43,25% uzņēmuma Ventspils nafta akciju. Tas nozīmēja, ka jau pirms tam Ventspils naftu faktiski kontrolējušās Vitol grupas rīcībā līdz ar to bija nonākuši 93,24% uzņēmuma akciju.

Uzreiz bija skaidrs, kas šīs akcijas pārdevis, - no visas savas akciju paketes bija šķīrusies akciju sabiedrība Latvijas Naftas tranzīts. Tās akcionāru pulks bija ļoti raibs, taču laikā pirms darījuma uzņēmumu faktiski kontrolēja A. Lemberga ģimenes arestēto mantu pārvaldošais R. Meroni un ar viņu saistītas personas.

Tāpat bija skaidrs arī tas, ka viena Ventspils naftas akcija Vitol grupai ir pārdota par 1,77 eiro – cenu, kas varēja šķist pietiekami laba, ja salīdzināt ar cenu līmeni Rīgas Fondu biržā, kur pēdējos sešos mēnešos tā bija svārstījusies starp 1,07 un 1,25 eiro par akciju.

Tiesa, jau pēc tam izrādījās, ka par Ventspils naftas pārdošanas cenu var būt arī pilnīgi cits viedoklis. Pēc darījuma Euromin bija pienākums izteikt pārējiem mazajiem akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu, un piedāvātā akcijas cena jau bija 3,12 eiro – tātad būtiski augstāka nekā 1,77 eiro, par kuriem savas akcijas pārdeva R. Meroni kontrolētais Latvijas Naftas tranzīts.

Taču vēl augstāka izrādījās vienas akcijas cena, kuru aprēķināja Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK). Rezultātā Euromin, neraugoties uz uzņēmuma asajiem iebildumiem, pārējo mazo akcionāru akcijas nācās atpirkt par 4,56 eiro gabalā – tātad par 157% dārgāk nekā darījumā ar Latvijas Naftas tranzītu nopirktās akcijas.

Tālākā aritmētika jau izrādījās Latvijas Naftas tranzīta apsaimniekotāja R. Meroni uzņēmēja spējām atklāti nepatīkama: ja par šādu cenu viņš būtu pārdevis „savu” akciju paketi, nepilno 80 miljonu eiro vietā būtu saņemti aptuveni 206 miljoni - tātad par apmēram 126 miljoniem eiro vairāk.

Citiem Latvijas Naftas tranzīta akcionāriem veicot šos vienkāršos aprēķinus, pret R. Meroni rīcību tika izteikti asi iebildumi, kas vēlāk pārvērtās arī tiesvedībās. Mazie akcionāri no Latvijas Naftas tranzīta tobrīdējās vadības, tostarp R. Meroni kā padomes priekšsēdētāja pieprasa šos 126 miljonus eiro, savukārt Euromin vērsās pret FKTK, uzskatot par nepamatotu tās noteikto atpirkšanas cenu nepamatotu.

Oficiālais lūgums prokuratūrai

Taču tikai tagad atklātībā ir nākuši dokumenti, kas rāda, kāds „sagatavošanās darbs” ir ticis veikts pirms darījuma. Turklāt pārrunas veiktas nevis ar Rīgas apgabaltiesu, kuras pārziņā līdz ar A. Lemberga lietas nodošanu tiesai nonāca arī viņa arestētās mantas pārvaldīšanas uzraudzība, bet gan ar LR Ģenerālprokuratūru, kuru tolaik jau vadīja Ēriks Kalnmeiers.

Izrādās, tieši trīs mēnešus pirms darījuma izziņošanas divi Latvijas Naftas tranzīta valdes locekļi un uzņēmuma padomes priekšsēdētājs R. Meroni ir vērsušies pie A. Lemberga kriminālprocesa „valsts apsūdzības uzturētāju grupas vecākā prokurora Dr. iur. Jura Jurisa” ar rakstisku „Pieprasījumu sniegt viedokli saistībā ar AS Latvijas Naftas tranzīts piederošo AS Ventspils nafta akciju pārdošanu”.

Šajā dokumentā R. Meroni informējis Ģenerālprokuratūras pārstāvi par saņemtu piedāvājumu pārdot Ventspils naftas akciju paketi par 79,98 miljoniem eiro, kā arī par to, ka „Latvijas Naftas tranzīta valde un padome uzskata, ka Ventspils nafta akciju pārdošana ir izdevīgs darījums priekš Latvijas Naftas tranzīta, un vēlas turpināt ar šī piedāvājuma akceptēšanu”.

R. Meroni arī minējis vairākus argumentus, kāpēc šādam darījumam saskaņā ar A. Lemberga ģimenes mantas aresta lēmumiem vispār neesot nepieciešams nekāds apstiprinājums. Šajos lēmumos Latvijas Naftas tranzīts „faktiski netiekot minēts”, turklāt tie neesot šķērslis Ventspils naftas akciju pārdošanai, - svarīgi esot tikai tas, lai iegūtie līdzekļi „netiek nodoti Lembergu ģimenei”.

Tāpat R. Meroni vēstulē prokuroram J. Jurisam norādījis, ka tiesa jau esot lēmusi vienā līdzīgā jautājumā – par AS Baltic Coal Terminal akciju pārdošanu, un arī ar šo argumentu Šveices advokāts pamatojis to, kāpēc šajā reizē viņš kā oficiālais A Lemberga mantas uzraudzītājs un arī Latvijas Naftas tranzīta padomes priekšsēdētājs nemaz nevēršas pēc tiesas atļaujas šajā jautājumā.

Vēl vairāk, var noprast, ka vēstulē netieši izteikts lūgums prokuroram par šo lietu tiesu neinformēt: „Latvijas Naftas tranzīts lūdz tās pieteikumu izskatīt tādā veidā, ka nekādi materiāli (tai skaitā šis vai jebkādi turpmāki pieteikumi) netiek izpausti apsūdzētajiem vai citām kriminālprocesā iesaistītajām personām un/vai jebkādai citai personai.”

Neformālie manevri aiz muguras tiesai

Dienas rīcībā ir J. Jurisa sniegtas atbildes tulkojums, kas veikts, pēc visa spriežot, R. Meroni vajadzībām. Lai gan atbildes oriģināla Dienas rīcībā nav, šī tulkojuma autentiskumu apliecina fakts, ka šī atbilde un tās saturs ir pieminēti arī Ģenerālprokuratūras sarakstē ar Latvijas Naftas tranzīta mazo akcionāru pārstāvi, kas tāpat ir Dienas rīcībā. No šīs atbildes izriet, ka prokuroram pēc būtības nav bijis iebildumu ne pret Ventspils naftas akciju paketes pārdošanu, ne arī pret tiesas apiešanu šajā jautājumā.

"Izvērtējot Jūsu iesniegumā (pieprasījumā) sniegto informācijas apjomu un tās saturu, informēju, ka, saskaņā ar 2007. gada 17. decembra un 2008. gada 23. janvāra lēmumiem par aresta uzlikšanu mantai, kā arī 2008. gada 2. jūlija lēmumu par aresta uzlikšanu mantai atcelšanu daļā (turpmāk - lēmumi), arests netika uzlikts AS Latvijas Naftas tranzīts aktīviem, proti, lēmumu tvērums neaptver AS Latvijas Naftas tranzīts piederošās citu sabiedrību akcijas,” uz R. Meroni lūgumu atbildējis Ģenerālprokuratūras pārstāvis, tādējādi faktiski dodot zaļo gaismu darījumam.

Turklāt izrādās, ka R. Meroni un Ģenerālprokuratūras pārstāvju komunikācija, nogludinot ceļu darījumam un apejot Rīgas apgabaltiesu, nav aprobežojusies tikai ar divām oficiālām vēstulēm. No Dienas rīcībā esošās sarakstes redzams, ka Latvijas Naftas tranzīta mazo akcionāru pārstāvis pērn ir informējis Ģenerālprokuratūru par kādu advokātu biroja Spilbridge pārstāvja Andreja Eglīša ziņojumu R. Meroni.

Ģenerālprokuratūra ir tikusi informēta, ka šajā angliski rakstītajā ziņojumā ar nosaukumu „Jaunumi attiecībā uz iesniegumu Ģenerālprokuratūrai/tiesnesim [Borisam] Geimanam”, kas nosūtīts divas nedēļas pirms R. Meroni oficiālās vēstules J. Jurisam, A. Eglītis informējis Šveices advokātu par neformālām pārrunām ar prokuroru J. Jurisu.

R. Meroni ir ticis informēts, ka „Benita [pēc visa spriežot, domāta Spilbridge advokāte Benita Balana, kas ir arī ziņojuma saņēmēju vidū] sarunāja vakar tikšanos ar J. Jurisu, lai nodotu Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu. Tikšanās laikā J. Juriss paskaidroja Benitai, ka ir runājis ar ģenerālprokuroru un ar aģentūras [nav skaidrs, kas ar to domāts] pārstāvjiem, kas varētu palīdzēt Latvijas Naftas tranzīta iesnieguma izskatīšanas procesā”.

No ziņojuma izriet, ka ne tikai prokurors J. Juriss, bet arī pats ģenerālprokurors Ē. Kalnmeiers ir piedalījušies darījuma sagatavošanas un tiesas apiešanas apspriešanā, kā rezultātā „sarunas laikā ģenerālprokurors un aģentūra ir atzīmējuši sekojošus riskus:

1)   Neviens nevar būt pārliecināts, ko tiesnesis Geimans darīs ar dokumentiem, vai neaiznesīs iesniegumu uz tiesas sēdi par spīti visām Latvijas Naftas tranzīta prasībām un potenciālo aģentūras palīdzību;

2)   Pat tad, ja iesniegšana notiek ar aģentūras palīdzību, dokumentu tik un tā redzēs daži tiesas darbinieki, un ir bažas, ka informācija var noplūst un to nebūs iespējams novērst;

3)   Aģentūras iesaiste tieši pretēji var atstāt sliktu iespaidu uz visu kriminālprocesu, galu galā pavērsties pret tiesnesi Geimanu un Latvijas iestādēm;

4)   Ir neiespējami kontrolēt un tādējādi paredzēt, kad tiesnesis Geimans sniegs atbildi uz Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu”.

Tāpat no advokātu biroja ziņojuma izriet, ka tieši prokurors J. Juriss bijis tas, kurš devis galīgo ierosinājumu: „J. Juriss ieteica Latvijas Naftas tranzītam šobrīd nesūtīt iesniegumu tiesnesim Geimanam ne pa kādiem kanāliem, bet tā vietā Latvijas Naftas tranzīts lai prasa viedokli J. Jurisam, un J. Juriss Ģenerālprokuratūras vārdā par Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu sniegs viedokli (kuru vēlāk varēs izmantot, lai aizsargātu Latvijas Naftas tranzītu, ja kāds gribēs par kaut ko sūdzēties).”

Prokurors liedzas, advokāti klusē

Ne šīs sarakstes un darījuma laikā, ne arī tagad LR Ģenerālprokuratūra nekādus komentārus par tās pārstāvju iesaisti šajās norisēs nesniedz. Savukārt J. Juriss skaidro, ka „šo dokumentu nevaru nekādā veidā komentēt, jo no satura ir noprotams, ka tas, iespējams, ir domāts kā divu advokātu sarakstei pievienojamais”.

Prokurors skaidro, ka „darba jautājumos pie manis ir vērsušies vairāki advokāti”, taču viņš nevarot kontrolēt, „kādu atskaiti vai informāciju viņi nodod tālāk saviem partneriem vai klientiem, tostarp nepatiesu - šajā gadījumā” un „ko kāds (-a) advokāts (-e) ir apgalvojis (-usi) kādam citam advokātam (-ei), un uz kāda pamata vispār kaut ko tādu var apgalvot - man nav zināms”.

Ģenerālprokuratūras pārstāvis nevēloties nodarboties „ar pieņēmumu izklāstu, kādu apsvērumu dēļ kādam bija jāsniedz šāda nepatiesa informācija”. Savukārt neviens no advokātu biroja pārstāvjiem, kuri minēti ziņojumā, - līdz ar A. Eglīti un B. Balanu arī Daimārs Škutāns – nekādus skaidrojumus Dienai sniegt nevēlējās.

Tikmēr notikumu hronoloģiskā secība liecina par labu advokātu biroja ziņojumā R. Meroni rakstītajam: pēc neformālajiem kontaktiem sekojusi oficiāla R. Meroni vēstule, kas bijusi adresēta tieši J. Jurisam, un pēc atbildes saņemšanas Ventspils naftas akcijas pārdotas par nepilniem 80 miljoniem eiro – par 126 miljoniem eiro mazāk, nekā tās, iespējams, bijušas vērtas.

Savukārt Rīgas apgabaltiesa, kurai oficiāli būtu bijis jāuzrauga Lembergu ģimenes arestētās mantas pārvaldīšana, atkal atbilstoši ziņojumā minētajam ir tikusi ignorēta. „Te atbilde ir īsa – nē, tādu lēmumu tiesa nav pieņēmusi,” par atļauju R. Meroni pārdot akciju paketi apliecina Rīgas apgabaltiesa.

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.

Novērtē šo rakstu: