Iesaki rakstu: 
Pēc tam, kad Pietiek sāka informēt par SIA Lattelecom veidotajām nodokļu “optimizēšanas” shēmām, vairāki bijušie uzņēmuma darbinieki vērsušies portālā ar savu stāstījumu par Lattelecom, kurā 49% pieder valstij un kuras valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis paudis gatavību tiesāties ar Latvijas valsti par solidaritātes nodokli, kas var gan tiešā veidā samazināt Gulbja ienākumus, kas pērn saskaņā ar viņa amatpersonas deklarāciju bija 392 tūkstoši eiro, gan arī samazināt uzņēmuma peļņu, no kuras apmēra atkarīga arī Lattelecom šefa alga.
Gan esošie, gan bijušie darbinieki ir vēlējušies palikt anonīmi, jo baidoties gan par Lattelecom represijām, gan pašreizējā darba devēja negatīvu attieksmi pret darbiniekiem, kuri atļaujas publiski iztirzāt nesmukumus kompānijas iekšienē.
Kāds Pietiek lasītājs vēsta par Lattelecom ieviesto resursu vadības sistēmu, kas ļāvusi diezgan elastīgi samazināt samaksu montieriem. Pēc lasītāja stāstītā, caur šo sistēmu tehniķi saņem savus darba uzdevumus - tehnisko informāciju un tajā skaitā arī adreses uz kurieni viņam būs jādodas.
Šī sistēma arī uzskaita tehniķa veiksmīgi paveiktos darbus punktos (nevis naudā). Proti, piemēram, ja tehniķis vai inženieris ir veiksmīgi ierīkojis klientam internetu, tad par darbu saņem desmit punktus. Bet, ja viņš ir ierīkojis gan internetu, gan telefona līniju, tad viņa kontam pieskaita 15 punktus, attiecīgi par internetu, telefonu un televīziju - jau 25 punktus.
Kā norāda bijušais Lattelecom montieris, adreses, klienti un darbi nekad nav vienādi. Gadās darbi, kas paveicami 10 minūtēs, bet gadās arī darbi uz pusi dienas vai vairāk. “Ideja pirmajā brīdī nešķiet tik slikta, taču zemūdens akmens ir tāds, ka 2010./2011. gadā ar visiem tika pārslēgti darba līgumi, pēc tam pēc pāris gadiem bija arī modifikācija. Tātad kopš tā laika visiem tehniķiem/inženieriem darba līgumu sadaļā, kur runa ir par atalgojumu, parādās tikai viens cipars - tas ir 0,59 Ls (jaunākajā modifikācijā šodien tur figurē EUR) par vienu punktu. Protams visi darbinieki tādas vai citādas algas tādā vai citādā veidā savāc, taču...” zemūdens akmeņus atklāj lasītājs.
Pēc viņa paustā, uzņēmums ir nodrošinājies ar iespēju modificēt piešķiramo punktu apjomu tehniķiem par paveiktajiem darbiem. Vienā jaukā dienā esot visiem paziņots, ka par televīziju 10 punkti ir par daudz un turpmāk piešķirs tikai divus punktus. Turklāt to bijis iespējams izdarīt arī bez darba līguma izmaiņām.
Darbiniekiem gan ir arī piemaksas par kompetenci un prēmijas. Taču tas viss iet caur citu datorizētu sistēmu, un katru darbinieku novērtē tiešais vadītājs. “Ja vērtējums ir slikts, tad arī piemaksas ir sliktas. Piemēram, ja kāds darbinieks ir izdarījis kādu pārkāpumu vai nekvalitatīvi paveicis savu darbu, tad viņam var tikt samazināta “prēmija” vai “piemaksa par kompetenci”, kas teorētiski ir otra algas sastāvdaļa. Tātad neatkarīgi no darbinieka paveiktā shēmošanas sasniegumi padara par iespējamu uzņēmumam vienpusēji pilnībā kontrolēt darbinieku algas, kas savukārt attiecīgi padara par iespējamu (summējot abas modificējamās algas komponentes pēc principa 0+0=0) kādam nesamaksāt vispār,” Lattelecom metodes atklāj bijušais montieris.
Kāds cits lasītājs atklāj, ka 2009.gadā visi montieri nostādīti fakta priekšā – vai nu kļūsti par pašnodarbināto vai raksti atlūgumu. Kad pirms pāris gadiem gan Valsts ieņēmumu dienests, gan Valsts kontrole esot Lattelecom aizrādījuši, ka šādi nevar slēgt līgumus ar darbiniekiem, visi ātri pārformēti uz kompāniju Corporate Solutions, un turpmāk montieri veikuši tieši tos pašus Lattelecom darbus, tikai jau kā Corporate Solutions pašnodarbinātie, un ienākumi “uz rokas” vēl vairāk sarukuši, jo arī šī kompānija vēlējusies saņemt savu daļu.
Vēl kāds cits bijušais Lattelecom darbinieks ir sašutis, ka Lattelecom tagad vaino konkurentus, ka to darbošanās “pelēkajā ekonomikā” esot spiedusi ķerties pie nodokļu samazināšanas metodēm. “Tieši otrādi. Es tagad strādāju pie Lattelecom konkurenta, ne ar vārdu nav pieminēts pašnodarbinātā statuss, ir cieta alga ar iespēju nopelnīt prēmiju par labu darbu un visām sociālajām garantijām, kā arī vēl veselības apdrošināšana,” atklāj bijušais Lattelecom montieris.
Savukārt Lattelecom joprojām neko sliktu šajā shēmošanā nesaskata. “Atalgojuma sasaiste ar kvalitatīvu darbu un paveiktā apjomu ir pašsaprotama prakse tirgus ekonomikā. Darba normas tiek noteiktas atbilstoši vidējam patērētajam laikam attiecīgā darba veikšanai. Attīstoties tehnoloģijām, darba instrumentiem un palīgmateriāliem, darba normas attiecīgi tiek pārskatītas,” – šāds ir vienīgais Lattelecom komentārs par lasītāju izklāstīto darba un samaksas modeli.
Pietiek jau ziņoja, ka Latvijas valstij ar 51% piederošais Lattelecom, kura vadītājs Juris Gulbis paudis gatavību sūdzēt tiesā valsti par solidaritātes nodokli, pats veido optimizācijas shēmas, lai izvairītos no nodokļiem. Pēc šīm publikācijām Pietiek vērsušies jau vairāki bijušie Lattelecom montieri, kuri ir bijuši gatavi izklāstīt, kā tieši iedarbināta viena no uzņēmuma nodokļu optimizācijas shēmām.
Vainu par nodokļu optimizēšanu, atstājot savus faktiskos darbiniekus bez sociālajām garantijām, Lattelecom veļ gan uz konkurentiem, kuri darbojoties tā dēvētajā “pelēkajā ekonomikā”, gan uz valsti, kura necīnoties ar ēnu ekonomiku un vēl ieviesusi jaunu - "solidaritātes nodokli", kas ievērojami samazinās arī paša Gulbja ienākumus, kuri pērn sasniedza 392 tūkstošus eiro (vai arī vismaz liks no visiem ienākumiem samaksāt nodokli). Tā kā Gulbja alga ir atkarīga no Lattelecom peļņas lieluma, solidaritātes nodoklis var samazināt uzņēmuma peļņu un līdz ar to arī viņa algu.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
