Iesaki rakstu: 
Vēršos pie Jums atklātā vēstulē saistībā ar TV3 raidījumā Nekā Personīga redzēto sižetu, lai paustu neizpratni par ziņās atstāstīto Jūsu pausto aicinājumu iedzīvotājiem Latgalē būt aktīviem un "darīt zināmu policijai par viņiem izteiktiem draudiem".
Lasot par šādu aicinājumu, kas nāk no tieslietu un iekšlietu ministra, var secināt tikai to, ka bez formāla iesnieguma policijā tiesībsargājošās institūcijas nevar un nevēlas aktīvi iesaistīties lietas apstākļu noskaidrošanā. Tāda nostāja, kas pausta attiecīgo jomu augstākās amatpersonas vārdā, ir izaicinājums tiesiskumam un nostāda "vienkāršo" jeb "ierindas" iedzīvotāju nevienlīdzīgā stāvoklī.
Ziņu raidījuma sižetā tika nepārprotami runāts par draudiem dzīvībai, veselībai un personiskajam īpašumam. Te nav nozīmes, vai šie izteikumi patiesi saistīti ar ļaudīm, kas darbojas Karginu tēva un dēla interesēs vai kāda cita interesēs, vai pat paši uz savu roku. Man kā šīs valsts pilsonim, tātad kā personai, uz kuru tādā pašā mērā attiecas šeit pastāvošais tiesiskuma izpratnes un realizācijas līmenis, šāda attieksme nav pieņemama nedz attiecībā pret mani pašu, nedz vēl jo vairāk pret līdzcilvēkiem.
Turklāt šajā gadījumā, pieņemot, ka nav pamata neticēt sižetā vēstītajam, kas liecina par notikumu ilgstošu gaitu, jāsecina, ka cilvēki, kuru apdzīvotajās teritorijās notiek šīs darbības un kuru īpašumus vēlas iegādāties, nav spējīgi vai pat ieinteresēti pastāvēt par savām tiesībām un aizstāvēties pret draudiem, ja tādi tiešām ir.
Pavisam lieki piebilst, ka citkārt pietiek ar mazāko šaubu ēnu vai vārda galu žurnālistu sižetos, lai ierosinātu kriminālprocesu, kurpretim šajā gadījumā vēstījums bija pat nervus kutinošs, taču arī ar to acīmredzot nav bijis pietiekami.
Pieņemu, ka varu nezināt procesuālas nianses, kas kavē tiesībsargājošām institūcijām veikt savu darbu, tomēr Kriminālprocesa likumā, manuprāt, nepārprotami minēti gadījumi līdzīgi šim, kur "par Krimināllikuma 90., 130., 131., 132., 136., 157.pantā, 159.panta pirmajā daļā, 160.panta pirmajā daļā, 168., 169., 180.pantā, 185.panta pirmajā daļā, 197.pantā, 200.panta pirmajā daļā un 260.panta pirmajā daļā paredzēto nodarījumu kriminālprocesu uzsāk, ja saņemts pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums. Kriminālprocesu var uzsākt arī tad, ja nav saņemts pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums, ja šī persona sakarā ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem pati nespēj īstenot savas tiesības”.
Arī Kriminālprocesa likuma sestais pants nosaka: "Amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam."
Protams, var pieļaut, ka šajā gadījumā prokuratūra, policija vai citas kompetentas iestādes ir uzmeklējušas sižetā redzamos cilvēkus vai varbūt vēl citus un noskaidrojušas, vai gadījumā nepastāv šķēršļi īstenot savas tiesības. Tāpat gluži teorētiski var pieņemt, ka šie cilvēki ir informēti par savām tiesībām un zina, ka likums tos modri sargās no minētajiem draudiem gadījumā, ja viņi būs vērsušies tiesībsargājošās iestādēs.
Tomēr daudz vieglāk un ar lielāku varbūtību var pieļaut, ka šie ļaudis jau nobijušies no sižeta demonstrēšanas televīzijā vai pat no tā, ka, uzsākot kādas darbības, pret viņiem vērsīsies kā pret tādiem, kas ceļ neslavu konkrētām personām. Un, ja bailes no likuma un šaubas par tiesībaizsardzības efektivitāti ir tam tiešām par iemeslu, tad Jums, Štokenberga kungs, vajadzēja pievērst vislielāko rūpi šim jautājumam. Tādos apstākļos runāt par tiesiskumu ir grūti vai pat pilnīgi lieki.
Šajā gadījumā rīcībai būtu jāseko vēl jo vairāk, ja tā ir kāda manipulācija ar sabiedrisko domu vai centieni nomelnot sabiedrībā zināmus cilvēkus (Kargina tēva un dēla) neatkarīgi no tematikas, kas ar tiem saistās publiskajā telpā. Jo šādā gadījumā atkal jau tikai patiesības noskaidrošana likvidētu nepamatoto sašutumu, kas radies cilvēkos; pat, ja tas radies, manipulējot ar sabiedrības domu un izmantojot žurnālistu brīvības faktu pasniegšanā un interpretācijā.
Lūk, tādēļ šis gadījums un Jūsu izteikums kā reakcija uz to prasa tik dramatisku un reizē patētisku soli kā atklātās vēstules rakstīšanu. Es labi atceros Jūsu vienkāršo sajūsmu, kā ekonomikas ministram esot iekļautam valsts delegācijā uz Apvienoto Karalisti - bez visa cita tā bija arī sajūsma par to, ka Latvijas delegāciju uzņem ar pienācīgu cieņu un to, ka varam būt kaut salīdzināmi ar attīstītajām rietumvalstīm. Zināms naivs vienkāršums valdīja no Jums un jūsu padomnieka Ritz-Carlton numurā, bet šis naivums šķita vairāk nekā piedodams, jo likās, ka ar sajūsmu pārstāvat arī savu valsti un cerat ar savu tā brīža amatu kaut ko tai arī dot.
Man atliek cerēt, ka tajos gados, kas šķir šo dienu no, iespējams, Jūsu pirmās nopietnās ārvalstu vizītes prezidenta delegācijā, Jūs esat saglabājis spēju sadzirdēt arī veselo saprātu un līdzcilvēkus ar visām viņu bažām un varbūt pat nedibinātām bailēm. Tas ir akmens tiesībsargājošo iestāžu lauciņā, ja cilvēki, pirms vērsties policijā, labāk iesaista žurnālistus. Tas ir manifests viņu bailēm un kārtējais atgādinājums par divām pasaulēm: viena - valsts varas funkcionēšanai; otra - pasaule cilvēku izdzīvošanai.
Noslēgumā ļaujiet paust nožēlu, ka šāda vēstule priekšvēlēšanu laikā un, ņemot atsevišķu deputātu aktivitātes, var raisīt dažādas aizdomas par kādu politisku zemtekstu vai savtīgām interesēm. Ņemot vērā, ka mūsu politiskā skatuve ir pārvērtusies par permanentu priekšvēlēšanu izrādi, tas nešķita pietiekami būtisks faktors, lai es atteiktos no sava nodoma atgādināt Jums par aplamību, ko esat paudis. Katra šāda aplamība mazina iespēju nonākt pie tādas tiesībsargājošo iestāžu kārtības, kas atbalstītu tiesiskumu un pilsoniskumu.
Starp citu, līdzīgu aplamību vienlaikus ar Jūsējo ir paudis arī policijas šefs Ints Ķuža kungs, fotoradaru uzstādīšanas sakarā minot ceļu policijas rindu samazināšanos. Šāds izteikums savukārt liek secināt, ka ceļu policija patiesi tiek uzturēta tikai vienam mērķim - ceļu satiksmes noteikumu pārkāpēju ķeršanai, nevis cīņai ar likumpārkāpumiem plašākā nozīmē. Vai arī es nesaprotu mūsdienu fotoradaru funkcionēšanu un neesmu pamanījis, ka tie spēj arī ķert noziedzniekus.
Patiesā cerībā, ka jūsu vārdi ir necilāki par darbiem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
