Iesaki rakstu: 
2012. gada 29. februārī Raivis Dzintars DELFI pasludināja: 16.marts ir nacionālās pretestības un vienotības diena http://www.delfi.lv/news/national/politics/dzintars-16marts-ir-nacionalas-pretestibas-un-vienotibas-diena.d?id=42170326#ixzz2u3mS6c1M
Raivi, mūsdienās laika ritums tik straujš, tādēļ centīšos tikai norādīt saites padziļinātas patiesības meklēšanai pašam, proti, 16. marts nekādi nevar būt nacionālās vienotības un kur nu vēl nacionālās pretestības diena.
Jā, tik tiešām, 1944. gada martā oberfīrera Artura Silgaiļa http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pa|issue:/p_001_tevj1944n35|article:DIVL18|query:Silgailis%20Silgailis|issueType:P vadībā fašistiskās Vācijas bruņoto spēku sastāvā latviešu leģiona abas divīzijas [pirmo reizi kopā] piedalījās cīņās Krievijas okupācijā, par ko oberfīrers Arturs Silgailis saņēma pirmās šķiras Dzelzs krustu http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pa|issue:/p_001_tevj1944n82|article:DIVL66|query:Silgailim|issueType:P
Artura Silgaiļa biogrāfijā lasāms: 1944. gada vasarā iecelts par Latviešu leģiona ģenerālinspekcijas štāba priekšnieku. Piedalījies ģenerāļa Kureļa grupas likvidēšanā un tiesāšanā http://lv.wikipedia.org/wiki/Art%C5%ABrs_Silgailis
1944. gada 20. novembra naktī Šķēdes kāpās pie Liepājas astoņi Kureļa grupas štāba virsnieki tika nošauti un latviešu pamesti – joprojām nav zināma viņu kapa vieta! http://nekropole.info/lv/Kristaps-Upelnieks
1944. gadā Jāņa Kureļa grupa http://lv.wikipedia.org/wiki/Kure%C4%BCa_grupa bija vienīgā, kuru kopā ar Latvijas Centrālo padomi (LCP) http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_Centr%C4%81l%C4%81_padome var uzskatīt par mūsu nacionālo pretestības kustību, pretēji latviešu leģiona vadībai, kura atteicās no cīņas par neatkarību un labprātīgi padevās gūstā.
Patiesības labad gan jāsaka, ka leģiona vadība, nostājoties pret kureliešiem, sevi attaisnoja ar vēlmi pēc iespējas saglabāt dzīvo spēku, kas arī izdevās. Vācijā angļu, franču un amerikāņu zonā gūstā nonākušie latviešu leģionāri izveidoja Daugavas Vanagu organizāciju, kura 1952. gadā nolēma par Leģiona atceres dienu noteikt 16. martu.
Mēs nezinām, kāds būtu iznākums, ja 1944. būtu piepildījies LCP scenārijs - 1944. Kurzemē tiktu proklamēta neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošana un uzsāktas cīņas pret padomju karaspēku, bet tā, Raivi, būtu latviešiem nacionālās pretestības un vienotības diena!
Jau 63 gadus Daugavas Vanagi 16. martā visā pasaulē klusi piemin savus kritušos cīņu biedrus un nav iedomājušies šajā datumā demonstrēt nekādu „nacionālo pretestību”. Jau gadiem 16. martā Latvijā notiek lāpu gājiens, kuru organizē „Daugavas Vanagu Limbažu nodaļa” http://company.lursoft.lv/daugavas-vanagi-latvija-limbazu-nodala/40008148330, no kuras Daugavas Vanagu organizācija ir pilnībā norobežojusies http://laikraksts.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=3642
Raivi, es pievienojos Daugavas Vanagu Centrālās valdes viedoklim un aicinu arī Tevi 16. martā norobežoties no Daugavas Vanagu šķeltniekiem – kā naivam lāpnesim, „Limbažu provokatoru” virsvadībā nedemonstrēt vēstures nezināšanu un puicisku liekulību!
16. martā latviešiem pēc grēku nožēlošanas Baznīcā Brīvības piemineklim būtu jāiet ar līkumu, labākajā gadījumā uz Vācijas vēstniecību prasīt vismaz atvainošanos par latviešu izmantošanu lielgabalgaļā, pirms 71 gada mēģinot okupēt Krieviju.
*viens no LNNK dibinātājiem 1988. gadā
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
