Atklāta vēstule Latvijas sabiedrībai, LR kultūras ministrei Sarmītei Ēlertei

Izskatot izstrādāto dokumentu, kas vērtējams kā pilnīgi jauns pavērsiens sabiedrības integrācijā, Rīgas Latviešu biedrības Nacionālās identitātes komisijai radās vairāki secinājumi.

Dokuments veidots, mēģinot panākt kompromisu starp diametrāli pretējiem uzskatiem, tādēļ ir mīkstināta nepatīkamā realitāte un noklusēti fakti. Pamatnostādnes nevar atrisināt samilzušās problēmas un Latvijas virzību uz divkopienu valsti, ja dokumenta veidotāji apzināti ir izvairījušies šīs problēmas konstatēt.

Pat, sasniedzot Pamatnostādnēs uzstādītos mērķus, sabiedrībā saglabāsies spriedze un virzība uz divkopienu valsti. Neapmierinātas un vīlušās būs abas puses – gan pamatnācija, gan nesamērīgi lielā Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju masa.

Jebkādām pārmaiņām sabiedrībā jāsākas no pilnīgi skaidras sākuma platformas, vienojoties par iesaistīto pušu patiesajām interesēm un tiesībām. Jāņem vērā, ka visām interesēm nav iespējams izpatikt, vai panākt starp tām kompromisu. Par pamatu jāņem valstsnācijas intereses un starptautiskās tiesības, kas atjaunotu vēsturisko taisnīgumu un radītu labvēlīgu vidi nācijas pastāvēšanai un tālakai attīstībai.

Latvijas valsts un pamatnācija ir uz iznīcības sliekšņa, jo PSRS okupācijas varas īstenotā latviešu fiziskā un morālā degradācija un līderu negatīvā izlase joprojām smagi ietekmē mūsu atjaunotās valsts šodienu un nākotni. Ikvienas nācijas pamatā ir kopīga teritorija, valoda un kultūra, kas iekļauj sevī vēsturisko apziņu un tradīcijas. Latviešu nācijas pastāvēšanas pamati ir vairāk nekā apdraudēti.

Valstsnācijas stāvoklis 20 neatkarības gados nav uzlabojies, bet drīzāk pasliktinājies - latviešu Latvijā ir tikai 1 340 143, jeb 59,3% no iedzīvotāju kopskaita¹. Latvijā ir viens no zemākajiem dzimstības rādītājiem pasaulē un 2011. gada tautas skaitīšanas rezultāti² liek domāt, ka kopš iestāšanās ES no valsts izbraukuši aptuveni 350 000 darbspējīgu iedzīvotāju. Ņemot vērā iedzīvotāju etnisko sastāvu, ap 200 000 no tiem ir latvieši.

Teritorija (izņemot Abreni) joprojām ir 64 tūkstoši km², tomēr Latvijas pilsoņu īpašumā palikuši labi ja puse³ no lauksaimniecībā izmantojamās zemes un mežiem. Par to nav precīzas statistikas un nav arī zināms, cik no tām vēl ir latviešu īpašumā. Latvieši savu zemi strauji pazaudē galvenokārt negodīgas starpvalstu ekonomiskās konkurences dēļ (diskriminējošie ES platību maksājumi un atvērtās robežas.) Pilsētu zemi un īpašumus izpērk Krievijas pilsoņi, kuri līdz ar investīcijām papildina krievu kolonistu skaitu Latvijā. Faktiski notiek tā saucamā palestinizācija.

Latviešu valodas pozīcijas strauji pasliktinās. Jaunākie pētījumi⁴ atklāj, ka latvieši, ja vēlas sazināties latviešu valodā, izjūt psiholoģisku diskomfortu publiskajā telpā. Latvijas lauku reģionos augušie latviešu jaunieši cieš no diskriminācijas darba tirgū, jo saskaras ar nepamatotu prasību zināt  svešvalodu, kurā runā lielajās pilsētās koncentrējušies bijušās PSRS militāristi un kolonisti.  Tādēļ nesen tika pieņemts pasaulē bezprecedenta likums, kas aizliedz diskriminēt darba tirgū latviešus, kuri nezina krievu valodu (pamatnācijas pārstāvjus, kas nerunā bijušās okupētājvalsts valodā).

Īpaši liekulīga un nepatiesa ir Pamatnostādnēs paustā atziņa: "Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir realizēta skaidra un pēctecīga latviešu kā valsts valodas politika."
Ja valstī būtu bijusi skaidra un pēctecīga valodas politika, tad nebūtu latviski runājošo diskriminācija Latvijas darba tirgū, latviešu diskomforts un citām Eiropas pamatnācijām nepieļaujamas lietas. Pēc Maksa van der Stūla un citu EDSO un EP ierēdņu iejaukšanās, Latvijas ierēdņu sadarbības ar viņiem un spiediena valodas atestācijas prasību mazināšanā, valodas situācijā sākās regress. Tā saucamās „mazākumtautības” saprata, ka latviešu valodu var arī nemācīties un nelietot. Pētījumā „Valoda 2008” atklājās, ka vairāk nekā 70 % mazākumtautību cilvēki uz ielas un veikalos lieto tikai krievu valodu (171.lpp.).Kā liecina šis pētījums, pirmo reizi kopš 1996.gada ir tik augsts to respondentu īpatsvars (63%), kuri latviešu valodas mācēšanu nevēlas uzlabot, kaut arī viņu prasmes ir zemākajā vai vidējā līmenī utt. Tas integrācijas pamatnostādņu tekstā ir izvairīgi apiets.

Valstī joprojām pastāv un ar valsts tiešu atbalstu⁵ tiek kultivēti divi pretēji valsts  vēstures traktējumi, kas visspožāk izpaužas 9. maijā, kad bijušās PSRS militārpersonu un kolonistu tūkstoši galvaspilsētas centrā netraucēti svin savu Uzvaras dienu, kas latviešiem nozīmē atkārtotu Latvijas okupāciju un turpinājumu tautas pārkrievošanai un genocīdam. Pasaules valstu nosodījumu saņēmis tikai viens no pēdējā lielā kara aizsācējiem, kamēr otrs netraucēti turpina agresiju pret mazajām kaimiņvalstīm, ar energoresursu šantāžas palīdzību un nekaunīgu politiku neitralizējot vēsturiskā taisnīguma atjaunošanos. Ar katrām vēlēšanām arvien lielāku ietekmi Latvijas Saeimā un Eiropas Parlamentā iegūst Krievijas finansēts politisks veidojums Saskaņas centrs, kurš pat vairs neslēpj savus pret valsts Satversmi vērstos centienus. Šādā vidē latvieši jūtas pazemoti un beztiesīgi paši savā valstī.

Visrupjākā kļūda ir Pamatnostādņu pašos pamatos - „Jēdzieni un termini”, saskaņā ar kuriem „bijušās PSRS pilsoņi, kas nonāca Latvijā okupācijas laikā, ilgstoši dzīvo valstī, nav ieguvuši Latvijas pilsonību vai ir kļuvuši par trešās valsts pilsoņiem - Lisabonas līguma kontekstā ir imigranti”

Šai ziņā pilnīgi pievienojamies Latvijas Okupācijas muzeja biedrības Vēstures un zinātnes komisijas atklātajai vēstulei.⁶

Tāda līmeņa valsts politikas dokumentā nedrīkst izvairīties no lietu saukšanas īstajos vārdos. Vārdi „okupants” un „kolonists” var nepatikt, bet ir grūti atrast citu apzīmējumu, negrēkojot pret patiesību. Nelielās krievu vecticībnieku kopiena Latgalē, kas izveidojās līdz ar Pētera I laika un vēlākām vajāšanām Krievijā, nevar nosaukt savā vārdā pavisam citas izcelsmes un tūkstoškārt lielāku kolonistu masu, kas tika iepludināta Latvijā pēc tās otrreizējās okupācijas.

Lai varētu spriest par veicamajiem sabiedrības integrācijas pasākumiem, precīzi jāraksturo visas krievvalodīgo iedzīvotāju grupas, kuras ar dažādiem pasākumiem varbūt būtu iespējams integrēt. Taču jābūt arī gataviem atzīt, ka ir iedzīvotāju grupas, kuras nav iespējams integrēt sabiedrībā, un, atbilstoši starptautiskajām tiesību normām, Latvijas valstij NAV šāda pienākuma⁷. Tādā gadījumā jāmeklē atbilstoši problēmas risinājumi, neizslēdzot arī pilsonības piešķiršanas pārvērtēšanu īpaši naidīgiem indivīdiem un grupām un repatriācijas veicināšanu uz viņu vēsturisko dzimteni.

Visu krievvalodīgo iedzīvotāju sapulcēšana zem nosaukuma „imigranti” pazemo šo daudzskaitlīgo iedzīvotāju kopu, kurā līdzās pret valsti naidīgi noskaņotiem cilvēkiem ir pilnībā lojāli un latviešu sabiedrībā asimilējušies kolonistu pēcnācēji, kā arī pārkrievotas etniskas grupas, kas labprāt vēlētos atgūt saikni ar dzimto valodu un kultūru, tādējādi nošķiroties no milzīgās krievu valodā runājošās bijušās PSRS iedzīvotāju masas, kuras apzīmēšanai nu jau vairāk kā piecpadsmit gadus tiek lietoti tādi vārdu savienojumi kā „nacionālā minoritāte”, „krievvalodīgo minoritāte”, „krievvalodīgie iedzīvotāji”, „etniskās grupas”, „mazākumtautību skolas” utt., ar tiem apzīmējot kādu saudzējamu mazākumu.

Pašas Krievijas pastiprinātā interese un „krievvalodīgās mazākumtautības” tiesību lobēšana Latvijā un Eiropā izgaismo, ka pāri par 700 000 cilvēkiem, kas pēc neatkarības atgūšanas palika Latvijā, tāpat kā visas diplomātiskās pārstāvniecības pasaulē, ir PSRS mantojums un līdz ar to nekādi nav uzskatāmi par Latvijas iedzīvotāju etnisku vai vēsturisku minoritāti.

Nemanot, ar pašu latviešu politiķu, inteliģences un pašas tautas līdzdalību latvieši ir  piekrituši meliem, kurus turpinot, Latvijas valsts drīzumā būs spiesta piekrist nākamajiem, vēl lielākiem un rafinētākiem. Kādas ir šo melu izmaksas Latvijā? Tikai daži piemēri:

Gandrīz trešā daļa no visām valsts skolām ir tā saucamās „minoritāšu skolas”, kurās, ar nelieliem izņēmumiem, mācības notiek krievu valodā. 2010./2011.gadā mācības krievu valodā valsts apmaksāja 56 636 skolēniem jeb 26,18% no kopējā skaita, pedagogu algām iztērējot aptuveni 36 813 400 Ls⁸.  Jāņem vērā, ka pašvaldības savu skolu uzturēšanai iztērē vismaz tikpat daudz. Ja atzīstam, ka finansējam krievu kolonistu skolas un bērni, kas bieži vien tiek audzināti naidā pret valsti, kas viņus baro, nebūs spējīgi pilnvērtīgi iekļauties Latvijas sabiedrībā⁹, var secināt, ka vismaz 70 miljoni latu 2010./2011. mācību gadā tika izlietoti pretēji mūsu valsts un sabiedrības interesēm.

Ja latviešu bērni skolā mācās „bagāto Puškina un Ļermontova” un „potenciālās partnervalsts” valodu, tas vērtējams pozitīvi. Bet, ja latviešu bērni pēc divdesmit gadiem savā neatkarīgā valstī atkal spiesti mācīties bijušās okupētājvalsts valodu, lai, lieli uzauguši, varētu dabūt darbu vai tikt saprasti paši savā zemē, tā ir traģēdija. Īpaši tādēļ, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ neatkarības laikā izaugušie un krievu valodu neprotošie latviešu jaunieši ir spiesti pamest savu valsti.  Vai nav jājautā, cik maksā viens jauns, izglītots un darbīgs pilsonis?

Ja Saeimas gaiteņos „skan minoritāšu valoda”, tas ir labs piemērs citām valstīm. Bet, ja realitātē Latvijas Saeimā 30% no deputātiem ir krievu kolonisti, tas jau ir bīstami mūsu valsts pastāvēšanai.

Ja kāds sludina „pašvaldību vēlēšanu tiesību došanu visiem iedzīvotājiem” apelējot pie tā, ka viņi maksā nodokļus, tas skan demokrātiski. Ja tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem prasa bijušie PSRS militāristi un kolonisti, tas ir rupjš starptautisko tiesību normu pārkāpums un nopietns apdraudējums valstij. Labi zināms, ka pašvaldību vēlēšanas ir bāze un reizē arī kase nākamajām Saeimas vēlēšanām.

Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Kopējais materiālo un morālo zaudējumu apmērs šajos divdesmit atgūtās neatkarības gados nav tik vienkārši aplēšams.

Zināms, ka Latvijas laukos, kur latvieši ir būtiskā pārsvarā, visu tautību bijušās PSRS kolonisti ir gandrīz pilnībā asimilējušies un iekļāvušies pamatnācijā. Pretēji lielajās pilsētās vērojamai bīstamai tendencei, jaukto ģimeņu bērni laukos jau ir latvieši un latviešu skolās uzrāda labākos sasniegumus, īpaši eksaktajās zinībās. Cilvēki strādā, maksā nodokļus, kopj zemi un ir pilnvērtīgi valsts pilsoņi, kas dzīvo Latvijā gan fiziski, gan informatīvi. Viņi paši sevi uzskata par latviešiem, un nevienam pat prātā nenāk pētīt viņu sociālo vai etnisko izcelšanos.

Kādēļ arī šos Latvijai lojālos pilsoņus būtu jāsauc par kolonistu pēcnācējiem? Vai tā nebūs viņu netaisnīga pazemošana?

Kādēļ vispār ir svarīgi lietas saukt īstajos vārdos?

Pavisam vienkārši – aiz katriem meliem slēpjas bailes kaut ko zaudēt – īpašumus, varu, naudu, informāciju, iespējas, prestižu utt. Aiz lieliem meliem slēpjas lielas bailes. Atzīstot patiesību, visus šos labumus atgūs Latvijas valsts un tās pamatnācija, bet zaudēs Krievija un simti tūkstoši tās (bijušās PSRS) kolonistu.

Ja publiskajā telpā, inteliģences aprindās un varas gaiteņos atzīsim faktu, ka Latvijā joprojām dzīvo ap 700 000 okupācijas laikā pretlikumīgi iepludināto kolonistu un ka viņi nav ne „etniska grupa”, ne „krievvalodīga minoritāte”, nedz arī cita saudzējama un priviliģēta (!) grupa, tad:

Iegūsim stabilu platformu valsts pamatnācijas un visu lojālo pilsoņu interešu aizstāvībai daudzās sasāpējušās lietās, kas attiecas uz valodas, pilsonības un izglītības politiku, uz zemes īpašumtiesību un nacionālās tautsaimniecības aizsardzību.

Ar pašcieņu formulēsim skaidrus un nepārprotamus nosacījumus visiem nepilsoņiem - kolonistu un okupantu pēcnācējiem – ko mēs sagaidām no tiem, kas vēlas iegūt prestižo Latvijas pilsoņa pasi. Latvijas pilsonība nedrīkst būt lēta manta – to nosaka mūsu ģeopolitiskā situācija un bēdīgā vēsturiskā pieredze.

Atvērsim acis tiem kolonistiem un bijušās PSRS militārpersonām, kas negrasās mainīties, dzīvo naidā un nespēj pieņemt faktu, ka nav atnesuši Latvijai ne uzplaukumu, ne kultūru, bet tikai postu un iznīcību - ar krievu valodu piedevām. Tas vajadzīgs, lai šie cilvēki izmantotu Krievijas laipni pasniegto roku un potenciālo mūsu valsts atbalstu repatriācijai uz vietu, kur viņi jutīsies vairāk piederīgi – uz savu tēvzemi.

Aicinām apturēt "Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu (2012-2018)" projekta tālāku virzību un turpināt to tikai pēc plašākas sabiedrības pārstāvju, inteliģences un starptautisko tiesību speciālistu iesaistīšanas tā izstrādē. Aicinām neizvairīties no patiesās situācijas un problēmu atzīšanas visās latviešu nācijas attīstībai svarīgās jomās. Tikai un vienīgi tā būs iespējams atrast šīm problēmām atbilstošu pozitīvu risinājumu.

Atsauces uz informācijas avotiem:

1 – Latvijas statistikas gadagrāmata, 2009. LR CSP, 2010.

2 - http://zinas.nra.lv/viedokli/jevgenija-zaiceva/50492-2011-gada-tautas-skaitisana-bridinajuma-zvans.htm

„Kopējais Latvijas iedzīvotāju zudums posmā kopš 2004. gada (1. maijā iestājamies ES) līdz 2011. gadam ieskaitot (ņemot vērā tautas skaitīšanas provizoriskos rezultātus) ir 419,2 tūkstoši cilvēku jeb 18,1%. Iedzīvotāju skaita samazinājums dabiskā ceļā (mirušo pārsvars pār jaundzimušajiem) bijis 69,2 tūkstoši cilvēku jeb 3%. Atlikušos 15% jeb 349,6 tūkstošus cilvēku Latvija zaudējusi tāpēc, ka tie aizbraukuši peļņā uz ES valstīm.”

3 http://www.geo.lu.lv/vides_izglitiba/DDwENGINE/SPAW_RTE/uploads/files/Macisanas%20Rokasgramata.pdf; http://m.db.lv/ipasums/nekustamais-ipasums/latvijas-mezu-zemes-arzemnieku-kabatas-219780

„Latvijas novados un pagastos ārzemniekiem pārdotas ievērojamas mežu un zemes platības. Valsts zemes dienesta apkopotie dati (tie gan ir tikai par privātpersonu, ne uzņēmumu īpašumiem) liecina, ka dažu pagastu un novadu lauku teritorijas būtībā pilnīgi ir ārzemju pilsoľu īpašumā  – piemēram, ārzemniekiem pieder visa Pilskalnes pagasta mežu zeme, bet Auces lauku teritorijā  – 98%. Trešajā vietā ir Ozolnieku pagasts ar 89%. Ārzemnieki mežus pirkuši arī pilsētās. Piemēram, latviešu tik apdainotajā Siguldā no 659,6 hektāriem pilsētas meža zemes ārvalstu privātpersonām pieder 657,2 hektāri jeb 99,64%. No 4 431 404 hektāriem Latvijas mežu zemes pašlaik ārzemniekiem pieder 1 569 877 hektāri jeb vairāk nekā 30% procentu.No lauksaimnieciski izmantojamām zemes platībām visiespaidīgākās ārzemju privātpersonu izpirktās platības ir, piemēram, Auces lauku teritorijā, kur no 3751,6 hektāra viľiem pieder 2760,8 hektāri jeb 73,59 procenti. Lauksaimnieciski izmantojamā zeme ievērojamā platībā izpārdota arī, piemēram, Ādažu  novadā. No 5568,5 hektāriem te ārzemju pilsoľi nopirkuši 3326,4 hektārus jeb 59,74%.

Kāpēc ārzemnieki pērk Latvijas mežus? Tāpēc, ka tās ir investīcijas, kas balstās uz ekonomiskiem aprēķiniem. Kā saka skandināvi – pirmkārt, meži Latvijā šobrīd vidēji ir reizes piecas, bet dažviet pat visas desmit reizes lētāki nekā Skandināvijā. Vienlaikus to ekonomiskais potenciāls ir lielāks nekā, piemēram, Zviedrijā. Tas nozīmē, ka mežs Latvijā aug ātrāk nekā Skandināvijā un koksnes kvalitāte arī ir pietiekami laba. Iespējams, tikai Krievijas tuvums un nedrošības sajūta, ko tas rada, līdz šim pasargājusi mūs no tā, ka ārzemnieki būtu nopirkuši Latvijā katru pēdējo zemes pēdu.”

4 - Poriņa V. (2010).”Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā”. R.: LVI, 208 lpp.

Pētījums Eiropas Komisijas projektā (projekta vad. Latvijā V.Poriņa) "Starpkultūru dialogs Eiropas multikulturālajās sabiedrībās". Tā rezultāti publiskoti šādās publikācijās.

       Poriņa V. (2010). ES šokā: pētījums Latvijā atklāj latviski runājošo diskrimināciju, www.diena.lv, 02.06.2010.

       Poriņa V. (2007). Valodas izvēle kultūru komunikācijā Latvijā.// Latviešu valoda – pastāvīgā un mainīgā. R.: Valsts valodas komisija, 147.-157. lpp.

5 - Valsts skolās nav vienotu mācību līdzekļu un vienotas programmas vēstures apguvei. Ir gadījumi, kad bērniem „mazākumtautību” skolās Latvijas un Eiropas vēsturi māca vadoties pēc Krievijā izdotiem mācību līdzekļiem.

6 – Vēstule publicēta portālā www.delfi.lv 2011.gada 7.septembrī:

”Pirms definēt PSRS ieceļotāju statusu Latvijā Lisabonas līguma kontekstā mēs aicinām to izdarīt pirmām kārtām 1949.g. 12. augusta Ženēvas konvencijas kontekstā. Tāpat aicinām balstīties uz Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1983. un 1987. gada lēmumiem, kuros aplūkota PSRS piespiedu migrācija Baltijas valstīs un aicināts izskatīt šo jautājumu ANO Speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā.

Mēs nepiekrītam LR Kultūras ministrijas augstāk minētajai tēzei, ka Latvijas situācija nav unikāla.

Dramatiskās etnisko proporciju izmaiņas Latvijā un Igaunijā pēckara Eiropas kontekstā ir unikālas divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tādēļ, ka tās tika realizētas militāras okupācijas apstākļos, pārkāpjot starptautisko tiesību aktus un neprasot okupēto tautu piekrišanu. Okupētājvalsts kolonistu ieceļošana Latvijā sākotnēji norisinājās pat vienlaicīgi ar vietējo iedzīvotāju deportāciju. Līdzīgā veidā etniskās izmaiņas okupētajās teritorijās veica arī nacistiskā Vācija. Jāuzsver, ka arī nacistiskās Vācijas uzvaras gadījumā Latviju bija plānots kolonizēt.

Otrkārt, Latvijas kolonizācijas gadījums Eiropas kontekstā ir unikāls savu apjomu dēļ. 
Ja pēckara posmā Rietumeiropā imigrantu vidējā proporcija nepārsniedza viencipara skaitli, tad Latvijā šajā laikā iebrauca tāds kolonistu skaits, ka daudzviet to īpatsvars pārsniedza pat pamatnācijas īpatsvaru.

Lielākajās Latvijas pilsētās latvieši kļuva par minoritāti.

Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja 1987. gadā saskatīja nopietnus draudus latviešu nacionālās identitātes zaudēšanai. Vēl tagad valstsnācija ir mazākums (40,7%) valsts galvaspilsētā. Tā ir absolūti unikāla situācija ES Lisabonas līgumu parakstījušo valstu vidū.

Mūsuprāt, ir kļūda to ignorēt.

Domājam, ka, formulējot Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas
pamatnostādnes, nav pareizi izvairīties pieminēt Latvijas kolonizācijas faktu un izlikties, ka PSRS okupācijas radītītās sekas (radikāli izmainīts Latvijas etniskais sastāvs) neko daudz neatšķiras no Rietumeiropas situācijas.

Mūsuprāt, pastāv nopietns risks, ka problēmas risinājumi, kas tiek piedāvāti balstoties uz šādas maldīgas tēzes, novedīs turpat, kur līdzšinējā integrācijas politika, kas arī balstījās uz maldīgiem pieņēmumiem un arī ignorēja LR Saeimas 1996.g. "Deklarācijā par Latvijas okupāciju" ieskicētos virzienus PSRS kolonizācijas seku risināšanai.“

7 - Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, okupētās valsts pienākums nav un nevar būt iekļaut savā vidū okupantvalsts kolonistus. Uz to norādījis arī P.Gobls savā nesenajā rakstā (http://www.economist.com/blogs/easternapproaches/2011/08/20-years-baltic-independence) 

Gobls arī piebilst, ka Krievija un Rietumi 20 gadus ir izdarījuši spiedienu uz Latviju, lai tā nerealizētu šīs savas fundamentālās tiesības. 

8 - http://izm.izm.gov.lv/aktualitates/informacija-medijiem/5785.html; http://izm.izm.gov.lv/registri-statistika/statistika-vispareja/6281.html

9 - Latvijas Avīze, trešdiena, 2011.gada 13.jūlijā Ināras Mūrnieces intervija ar pedagoģi Ludmilu Sočņevu „Jāiesakņojas latviešu tautā”.

Novērtē šo rakstu: