Atklāta vēstule LR Pilsoņu Kongresa delegātam, valsts prezidentam Egilam Levitam
Zigurds Strīķis*01.12.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nākošā, 2020. gada pavasarī apritēs 30 gadi, kopš 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā notika Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa 1. sesija.
Latvijas Trešās atmodas laikā, īstenojot tautas centienus atgūt neatkarīgu Latvijas valsti, sabiedriskās organizācijas „Helsinki – 86“, LNNK, VAK un LTF Radikālā apvienība izveidoja Pilsoņu komiteju pagaidu sakaru centru. Ieceres pamatā bija igauņu iniciatīva izveidot savas okupētās valsts tiesisku pārstāvību, balstoties uz valsts tiesiskās pēctecības principiem. Ieceres īstenošanā iesaistījās visa tauta – visur Latvijā tika dibinātas vietējās pilsoņu komitejas, tika reģistrēti gandrīz 800 000 Latvijas Republikas pilsoņu.
Pilsoņu Kongresa vēlēšanas notika no 1990. gada 8. aprīļa līdz 23. aprīlim. Tajās piedalījās vairāk nekā 707 tūkstoši vēlētāju, kuri ievēlēja 259 delegātus. Pilsoņu Kongress uz savu 1. sesiju sanāca īsi pirms 4. maija neatkarības deklarācijas pieņemšanas – 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā. Sesija noritēja Filharmonijas zālē – Lielajā Ģildē, to tiešajā ēterā raidīja Latvijas Televīzija. Visa Latvija sekoja Kongresa sesijas norisei.
Pilsoņu Kongress savā otrajā sesijā 1990. gada 30. jūnijā pasludināja sevi par 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas tiesisku pārstāvību. Pilsoņu Kongress izdeva laikrakstus „Pilsonis“ un vēlāk „Pavalstnieks“ daudzu tūkstošu eksemplāru metienā un katru nedēļu to izplatīja visā Latvijā. Kongress uzsāka pilsoņu apliecību izsniegšanu, kuras apliecināja pilsoņa piederību Latvijas valstij.
Ar savu darbību Pilsoņu Kongress nostiprināja Latvijas valsts atjaunošanas principu, balstoties uz 1918. gada 18. novembrī pasludinātās Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnu, tās Satversmes un pārējo likumu spēkā esamību un praktiskās darbības atjaunošanas nepieciešamību, tādējādi ietekmējot šajā virzienā arī Latvijas Tautas frontes kontrolēto 1990. gada 18. martā ievēlēto Latvijas PSR Augstāko padomi. Tika atjaunota 1922. gada Satversmes, 1937. gada Civillikuma darbība, valsts iestāžu nosaukumi un citi valsts elementi. Tika uzsākta īpašumtiesību atjaunošana tuvu stāvoklim pirms Latvijas okupācijas.
Pilsoņu Kongresa delegātu vidū bija daudzi ievērojami sabiedrības pārstāvji – diriģents un komponists Leons Amoliņš, dzejniece Vizma Belševica, politiķis Eduards Berklavs, žurnālists Aivars Berķis, raidstacijas „Radio Brīvā Eiropa“ žurnālists, tagadējais bīskaps Pāvils Brūvers, filosofs Oļģerts Eglītis, arhibīskaps Kārlis Gailītis, profesors Ervids Grinovskis, dzejnieks un aktieris Juris Helds, komponists Imants Kalniņš, jurists un politologs Tālavs Jundzis, agronoms Pēteris Krūgaļaužs, publicists Jānis Kučinskis, Rīgas Motormuzeja dibinātājs Viktors Kulbergs, jurists, starptautisko tiesību speciālists Egīls Levits, vēsturnieks Jānis Maurītis, mūziķis Juris Pavītols, literatūrzinātnieks Romāns Pussars, ārsts narkologs Edmunds Rudzītis, ģeogrāfijas doktors, docents Valdis Šteins, ārsts Vilens Tolpežņikovs, režisors Haralds Ulmanis, tagadējais arhibīskaps Jānis Vanags. Delegātu vidū bija arī daudzi tālaika un vēlākie politiķi – Andris Ārgalis, Indulis Bērziņš, Einārs Cilinskis, Juris Dobelis, Oskars Grīgs, Māris Grīnblats, Aleksandrs Kiršteins, Andrejs Krastiņš, Visvaldis Lācis, Juris Putriņš, Einars Repše, Jānis Straume, Arvīds Ulme, Juris Vidiņš, Roberts Zīle.
Kā Latvijā atceras dažādus Trešās atmodas notikumus?
Latvijas tautas frontes 25.gadadienas svinībām bija plaša valsts finansēta programma ar 550 tūkstošu latu finansējumu. Notika atceres pasākumi, koncerti, radio un televīzijas raidījumi. Sadarbībā ar muzejiem, bibliotēkām, arhīviem, izglītibas iestādēm Latvijas reģionos veidoja tematiskās izstādes, notika konkursi skolu jaunatnei. Tika uzņemtas divas dokumentālās filmas un izdotas grāmatas. LTF muzejā tika izveidota ekspozīcija.
Baltijas ceļa 25. jubilejas svinības notika ar valsts finansiālu atbalstu 280 tūkstošu eur apmērā.
LTF 30. jubilejai 2018. gada 8. oktobrī bija veltīta Starptautiska konference un koncerts Dailes teātrī.
Tautas frontes organizētā Baltijas ceļa 30. gadskārta 2019. gadā tika nosvinēta, atgādinot un skaidrojot Baltijas ceļa nozīmi vietējā un starptautiskā mērogā, turpinot fiksēt Baltijas ceļa organizatoru un dalībnieku atmiņas, aktualizējot un aktivizējot sadarbību starp Baltijas valstīm un daudzveidīgās norisēs iesaistot plašu sabiedrību.
Ir pieņemts īpašs likums “Par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu tiesisko stāvokli un pensijām” kurā paredzēts finansiāls un materiāls atbalsts “4. maija deputātu klubam” un noteiktas īpašas pensijas AP deputātiem, kuri balsojuši par neatkarību.
Bet Pilsoņu Kongress (PK) ir nodots aizmirstībai, tā pieminēšana tiek uzskatīta par politnekorektu. Netiek pētīta PK vēsture. Trešās atmodas laikā visā Latvijā darbojās daudzi desmiti sabiedrisku organizāciju un to nodaļas. Arī to darbība palikusi ārpus vēsturnieku uzmanības. No bibliotēkām izņem un iznīcina Trešās atmodas laikā izdotos preses izdevumus, aizbildinoties, ka tos reti pieprasa. Ir izveidojusies absurda situācija – LTF, kurai bija 220 tūkstoši biedru, saņem lielu valsts atbalstu savas gadskārtas svinēšanai, bet Pilsoņu Kongresa, kurš reģistrēja aptuveni 800 000 pilsoņu un kura vēlēšanās piedalījās 707 000 Latvijas Republikas pilsoņu, gadadienas tiek ignorētas.
Šāda nevienāda valstiska attieksme rada nelīdzsvarotu un nepatiesu Latvijas Trešās atmodas vēstures ainu.
PK 25. gadadienas atceres pasākumus 2015. gadā Latvijas valsts nerīkoja, tādēļ iniciatīvu uzņēmās nodibinājums ”Pilsoņu Kongresa fonds”. Nosūtījām vēstules Saeimas frakcijām, Ministru prezidentam, kultūras, izglītības un satiksmes ministriem, aicinot rīkot PK atcerei veltītus pasākumus. Atzīmējot Pilsoņu Kongresa jubileju, aicinājām Latvijas Nacionālo bibliotēku digitalizēt laikrakstus „Pilsonis” un „Pavalstnieks”, izveidot izstādi par pilsoņu kustību un Pilsoņu Kongresu. Aicinājām 30. marta vakarā rīkot mītiņu pie Brīvības pieminekļa, bet 1. maijā – svinīgu sanāksmi Lielajā ģildē, kur notika 1. Kongresa sesija. Aicinājām izdot Pilsoņu Kongresam veltītu dokumentu, fotogrāfiju un atmiņu krājumu un rīkot zinātnisku konferenci par Kongresa darbību. Pie ēkas Brīvības ielā 167, kur no 1990. gada līdz 1992. gadam darbojās Pilsoņu Kongresa Latvijas Komiteja, ierosinājām uzstādīt piemiņas plāksni. Aicinājām uzņemt dokumentālu filmu par Pilsoņu Kongresa darbību. Ierosinājām VAS „Latvijas Pasts” pieņemt lēmumu par Pilsoņu Kongresam veltītas pastmarku sērijas iekļaušanu 2015. gada pastmarku izdošanas plānā.
Ar Nacionālās apvienības deputātu atbalstu izdevās sarīkot PK 1. sesijas gadadienai veltītu sanāksmi Lielajā Ģildē. Līdz pat pēdējam brīdim nebija skaidrs, vai valdība tās sarīkošanai piešķirs finansējumu, tādēļ PK fonds rīkoja piketu pie Ministru kabineta ēkas. Kultūrkapitāla fonds nepiešķīra finansējumu Pilsoņu Kongresam veltītas zinātniskas konferences rīkošanai, tomēr tā notika, pateicoties Kara muzeja direktores Aijas Fleijas un LU Latvijas Vēstures institūta direktora Gunta Zemīša atbalstam. Atsaucību izrādīja arī Latvijas Nacionālā bibliotēka un izveidoja PK 25. gadadienai veltītu izstādi. Pilsoņu Kongresa fonds organizēja šīs izstādes demonstrēšanu daudzās Latvijas pilsētās.
Kādēļ Tautas frontes, Baltijas ceļa un janvāra barikāžu gadadienas vienmēr tiek valstiski svinētas, bet Pilsoņu Kongresa gadadienas tiek aizmirstas? Kādēļ par PK gadadienu svinēšanu gādā tikai neliela sabiedriska organizācija, kuru uztur tās biedru ziedojumi. Vai tiešām, lai panāktu Latvijas vēsturei nozīmīgu notikumu svinēšanu, jārīko piketi?
Jūs esat pirmais 1990. gadā ievēlētais Pilsoņu Kongresa delegāts, kurš ieņem vienu no trijiem augstākajiem valsts amatiem, un Jums ir iespēja labot līdzšinējo Latvijas valsts ignorējošo attieksmi pret Pilsoņu Kongresu un nelīdzsvaroto tā vēstures atspoguļojumu – faktiski noklusējumu. Tādēļ aicinu Jūs ierosināt:
- Ministru kabinetam no valsts budžeta līdzekļiem ārkārtas gadījumiem piešķirt finansējumu Pilsoņu Kongresa 30. gadadienas valsts mēroga atceres pasākumu programmai;
- Kultūras ministrijai un Izglītības un zinātnes ministrijai nekavējoties uzsākt izstrādāt pasākumu programmu Pilsoņu Kongresa 30. gadadienas valsts mēroga atcerei un uzsākt sagatavošanos tās izpildei;
- tālākā perspektīvā izveidot plašāku programmu Pilsoņu Kongresa vēstures izpētei, apkopot un izdot šos pētījumus, uzņemt PK vēsturei veltītas dokumentālās filmas, iekļaut PK vēsturi kā sadaļu skolu vēstures mācību programmās, PK darbību atspoguļot Latvijas Radio un Latvijas televīzijas raidījumos un rīkot arī citus PK veltītus pasākumus.
- likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” noteikt par svētku dienu 1.maiju ne tikai kā Darba svētkus un Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienu, bet arī kā Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa sasaukšanas dienu.
Atgādināšu, ka Jūsu kā valsts prezidenta rīcībā šo mērķu sasniegšanai ir ļoti ietekmīgi Satversmē paredzēti līdzekļi – tās 20. pants dod Jums tiesības sasaukt Saeimas sēdes, 46. pants dod tiesības sasaukt un vadīt ārkārtējas Ministru kabineta sēdes, noteicot tām dienas kārtību, un 47. pants Jums paredz likuma ierosināšanas tiesības. Bet visietekmīgākais līdzeklis šī mērķa sasniegšanai ir Jūsu kā Valsts Prezidenta autoritāte.
* Nodibinājuma “Pilsoņu Kongresa fonds” valdes loceklis
Attēlā: PK fonda pikets pie Ministru kabineta ēkas 2015. gada 31. martā. Uzraksti uz plakātiem – “Pieprasām finansējumu Pilsoņu Kongresa 25. gadadienas pasākumiem!” un “Par patiesīgu Trešās atmodas atspoguļojumu Latvijas kultūrpoltikā”.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
