Atklāta vēstule Rinkēvičam par Latvijas konkurenci

Pirmkārt, jāatzīmē, ka konkurence ir neatņemama tirgus ekonomikas sastāvdaļa. Teiksim tā: konkurence ir tirgus ekonomikas sekmīgas darbības stūrakmens.

Nav konkurences - nav arī tirgus ekonomikas kā tādas. Sistēmu, kurā nav konkurences vai tā ir minimāla, Nobeļa prēmijas laureāts J.Štiglics, bijušais PB atbildīgais ekonomists, nosauca ne par tirgus ekonomiku, bet gan par korporatīvo ekonomiku, kas tikai daļēji iemieso sevī tirgus ekonomikas principus, tajā skaitā brīvo un godīgo konkurenci starp tirgus dalībniekiem.

Šajā vēstulē laika un apjoma trūkuma dēļ neiedziļināšos visos tirgus ekonomikas un konkurences izpausmes aspektos, jo tad būtu jāraksta grāmata, ne vēstule Jums. Tāpat neapgrūtināšu Jūs ar plaši zināmiem skaitļiem un citātiem. Runa ir tikai par pašiem tirgus ekonomikas - konkurences darbības pamatprincipiem, uz kuriem vēršu Jūsu uzmanību.

Normāli tirgus ekonomikā konkurencei jācaurauž visas sabiedrības ekonomiskās darbības aspekti. Tomēr mūs interesē ne tik daudz konkurences teorija kā tāda, kas ekonomistu aprindās ir gana labi izstrādāta, cik daudz konkurences darbības īpatnības tieši Latvijas Republikā, tāpēc tieši par to būs šeit runa:

Lielos vilcienos te var izdalīt četrus līmeņus, ko var saukt arī par virzieniem, kuros konkurencei būtu jādarbojas un kur Latvijā tā darbojas vāji vai vispār nedarbojas.

1. līmenis: valsts politiskās vadības līmenis. Te galvenais uzdevums būtu aizstāvēt valsts intereses kā politiskā, tā ekonomiskā jomā, kā iekšējā, tā arī starptautiskā aspektā, ko ekonomistu valodā sauc par konkurētspējas stiprināšanu. Diemžēl šajā līmenī Latvijas valsts politiskā vadība darbojas vāji, bez iniciatīvas, bez dziļākas izpratnes un, šķiet, arī bez intereses un atbildības pret valsti un tās sabiedrības lielāko daļu. Te pārsvarā dominē savas personīgās kabatas, arī šauras partiju un korporatīvās intereses, ne Latvijas valsts intereses. Tas parādās faktiski visos šī līmeņa darbības aspektos Latvijā.

Veidojas situācija, kad valsts politiskā vadība galvenokārt strādā ne valsts un sabiedrības interesēs, bet gan šauru sabiedrības grupu, savās personīgajās vai kādās korporatīvās interesēs, kas de facto nozīmē šauras sabiedrības daļas interešu monopolizāciju pāri valsts interesēm.

Šāds stāvoklis iespējams, pateicoties dažādu tā saukto lobistu grupu vai personu iespējām piekļūt valsts augstākajiem varas ešeloniem, izmantojot savu monopolstāvokli un personiskos sakarus, lai ar dažādu normatīvo aktu palīdzību gūtu personisko labumu. Tas iespējams, tikai pateicoties valsts politiskā līmeņa vājumam gan teorētiskā, gan arī apziņas jomās, kā arī zemajam politiskās kultūras līmenim, kas neapšaubāmi vājina valsts konkurētspēju.

Kā piemēru var minēt minēt Latvijā pastāvošo praksi, kad dažādu uzņēmēju, biedrību, neformālo grupu, sabiedrībā tā saukto viedokļu līderu sadibinātās biedrības vai grupas, kā arī individuālas personas, izmantojot personiskos sakarus vai arī neformālās iespējas, pār vari cenšas ietekmēt gan politiskās, gan izpildvaras līmenī pieņemtos lēmumus sev izdevīgā virzienā, kas de facto izslēdz valstisko interešu ievērošanu. Tādu piemēru ir bez gala.

Ja atsevišķi indivīdi vai neformālas biedrības spēj ietekmēt valsts politisko vadību sev izdevīgā virzienā, tad ekonomikā to sauc par monopolizāciju, kam nav nekāda sakara ar brīvo tirgu un tās pamatelementu - godīgu konkurenci. Tāda ekonomiskā sistēma nav perspektīva, un būtu jāpārveido uz brīvā tirgus principiem, kurā konkurence ir normāla sistēmas daļa, kur uz vienlīdzīgiem noteikumiem konkurē savā starpā dažādas sabiedrības grupas, uzņēmējsabiedrības, atsevišķas fiziskas personas. Pretējā gadījumā valsts vadība strādās ne sabiedrības vairuma, bet šauru grupu interesēs, kas ir strupceļš.

2. līmenis, kurā nedarbojas konkurence, ir valsts ierēdniecības līmenis. Arī valsts ierēdniecība ir tā sabiedrības daļa, kas spēj un var ietekmēt valsts konkurētspēju, ja vien to māk un ir pietiekami kompetenta.

Diemžēl praksē valsts darbā strādājošie ierēdņi un darbinieki vairumā gadījumu ir mazspējīgi, visbiežāk nekompetenti tajos jautājumos, kuros tiem būtu jāmāk orientēties. Un tas ir ne tāpēc, ka šie cilvēki būtu kaut kā mazāk attīstīti vai slikti izglītoti, bet gan tādēļ, ka viņi visbiežāk ieņem savus amatus, pateicoties labiem sakariem, tas ir atkal –monopolizācijai.

Tas ir pilnīgi pretēji valsts pamata interesēm, kad atbildīgie amati jāieņem spējīgākajiem darbiniekiem.

Diemžēl praksē ir tā, ka pēc blatu principiem nokomplektētā valsts pārvaldē strādājošie vispirms galvenokārt strādās savu amatos „ielicēju”, ne valsts vai sabiedrības interesēs. Rezultātā arī valsts pārvalde nespēj konkurēt ar citām, attīstītākām valstīm tieši tādēļ, ka tā visbiežāk atspoguļo un aizstāv vispirms savu amatos ielicēju, ne valsts intereses.

Tie valsts pārvaldē strādājošie, kas izprot valsts intereses un cenšas šajā virzienā strādāt, parasti tiek no saviem priekšniekiem - ielikteņiem visādā veidā represēti, no tādiem cenšas atbrīvoties. No otras puses valsts pārvalde godīgi strādājošie nekādi nav pasargāti no kārtējā politiskā līmenī atnākušas personas personīgajām interesēm un ambīcijām, kas bieži ir pretējas valsts interesēm. Tādejādi politiķi visbiežāk pat necenšas veidot dialogu starp politisko un izpildlīmeni.

3. līmenis - uzņēmējsabiedrību līmenis. Arī uzņēmējsabiedrību vadības līmenī darbība bieži (bet ne vienmēr) notiek pēc valsts politiskā līmeņa un ierēdniecības pastāvošajiem „noteikumiem” – vai, pareizāk sakot, pēc valstī vispārpieņemtās prakses. Tas, protams, izslēdz firmu savstarpējo godīgo konkurenci, jo, ja rezultātu var panākt ar sakariem un “blatiem”, tad kam gan vajadzīgas zināšanas?

Diemžēl sistēma, kas balstās uz “blatiem” un personiskajiem sakariem nav konkurētspējīga brīvā vai arī – kā to var saukt - globālā tirgus apstākļos. Tāpēc šāda ekonomiskā sistēma nav ilgtspējīga.

Sevišķi to var attiecināt uz tā saucamo lielo un pa daļai ar vidējo biznesa segmentu Latvijā.

4. līmenis – konkurence darba ņēmēju jomā. Arī šajā līmenī pastāv izteikta monopolizācija, kas izpaužas kā “savējo” cilvēku iekārtošana darbā kā valsts pārvaldē, tā arī uzņēmējsabiedrībās, it sevišķi valsts un pašvaldību jomā vadošajos amatos. Diemžēl arī privātais sektors lielā mērā seko līdz šai sliktajai uzņēmējdarbības praksei, kas pastāv Latvijā. Tas gan galvenokārt attiecas uz vadošajiem amatiem.

Šāda prakse, kur uzņēmējsabiedrībās vadošos amatos tiek ievilkti cilvēki, vadoties pēc personiskajiem sakariem, ne zināšanām un kvalifikācijas, kur firmu izcelsmes pamatā ir neskaidras naudas avoti, nestimulē konkurenci darba ņēmēju vidū un neveicina apgūt jaunas zināšanas. Gluži otrādi - tāda sistēma pakāpeniski degradē konkurenci darba ņēmēju vidū, neveicina viņu kompetences attīstību, demoralizē sabiedrību un līdz ar to arī spēju produktīvi darboties.

Jāatzīmē, ka visu četru minēto faktoru savstarpējā mijiedarbība ir vienīgais ceļš, kā palielināt jebkuras valsts, tajā skaitā arī Latvijas valsts konkurētspēju.

Latvija nav bagāta ar dabas resursiem: tās vienīgais un galvenais attīstības resurss ir darbinieki – reāli cilvēki un viņu kompetence, un valstī pastāvošā sabiedrības vērtību sistēma, kura balstās uz šiem resursiem.

Konkurētspēja ir sarežģīts daudzu dažādu faktoru kopums, un šīs vēstules mērķis nav to visi apkopot. Cerams, ka to izdarīs prezidenta izveidotā Konkurences veicināšanas komisija.

Personīgo sakaru izmantošana kā ekonomiskās sistēmas pamats, blati, neveicina sabiedrības konkurētspēju, bet gluži otrādi: destabilizē, degradē sabiedrību, demoralizē to, nemotivē censties panākt labākus rezultātus godīgā konkurencē, ar zināšanām un savām spējām.

Ievērojot, ka vēstulē skartās lietas ir stabilas, ilgtspējīgas tirgus ekonomikas pamats, domājams, ka arī plašākai sabiedrībai ir tiesības ar to iepazīties, tādēļ vēstule tiks nosūtīta arī atsevišķiem masu medijiem publicēšanai.

Savukārt es varētu ieteikt par šo valstiski tik svarīgo lietu izvērst plašāku sabiedrisko diskusiju.

Novērtē šo rakstu: