Atklāta vēstule Rinkēvičam un Saeimas komisijām: vai tiešām pieļausiet, ka Latvijā Stukāna prokuratūra cilvēku var apsūdzēt par to, ka viņš atļāvies vērsties ar prasību tiesā?

Tolaik vairāki juristi masu medijos komentēja, ka ikvienam iedzīvotājam ir tiesības vērsties administratīvajā tiesā un šāda sūdzība nevar kļūt par pamatu, lai tās iesniedzējam apķīlātu mantu.

Līdz ar to šī lieta izraisīja plašas diskusijas un guva atspoguļojumu Tieslietu ministrijas sagatavotajā Administratīvā procesa likumu grozījumu projektā, kur ierosināts Administratīvā procesa likuma 4. pantu papildināt ar ceturto daļu: «(4) Šajā likumā privātpersonai noteikto tiesību izmantošana pati par sevi nevar privātpersonai radīt nelabvēlīgas, tai skaitā privāttiesiskas sekas.»

2006.gadā šādi grozījumi tiešām stājās spēkā. Tātad administratīvajā procesā ar šīm lietām, kas katram normālam indivīdam saprotamas arī bez minētajiem grozījumiem, viss ir kārtībā. Piebildīšu, ka šādu grozījumu iekļaušana Administratīvā procesa likumā ir skaudrs un kliedzošs tiesību piemērotāju šokējošas nekompetences apliecinājums. Ar šiem grozījumiem likumdevējs ir tiešā tekstā likumā ierakstījis priekšrakstu, kas jau pašsaprotami izriet no tiesību sistēmas kopumā: tiesību normās paredzēto tiesību izmantošana nevar radīt personai nelabvēlīgas tiesiskas sekas.

Diemžēl citos normatīvajos tiesību aktos šāds priekšraksts nav ietverts, tādēļ atrodas tiesību piemērotāji, kas cenšas panākt cilvēku kriminālu sodīšanu par to, ka viņi izmanto savas Civillikumā, Satversmē un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantētās tiesības. Tas nozīmē, ka teju 20 gadu laikā pēc Administratīvā procesa likuma grozījumiem vismaz dažu tiesību piemērotāju kompetence ir palikusi tikpat nožēlojamā līmenī kā iepriekš. Skaudri to esmu izjutis pats «uz savas ādas».

Par absurdo kriminālprocesu, kurā mēs ar sievu esam apsūdzēti par savu tiesību, tostarp pamattiesību un cilvēktiesību, izmantošanu, jau rakstīju atklātajā vēstulē valsts prezidentam 2024.gada 3.jūnijā. Vēstule publicēta portālā «pietiek.com», bet «neatkarīgajiem, profesionālajiem utt.» plašsaziņas līdzekļiem šāds notikums nešķita ievērības cienīgs, acīmredzot, viņuprāt, tā ir pilnīgi normāla situācija. Pieļauju: ja kas tāds būtu noticis Krievijā vai Baltkrievijā, šāda ziņa rotātu visu «neatkarīgo, profesionālo utt.» plašsaziņas līdzekļu pirmās lappuses.

Atgādināšu ‒ vēstulē rakstīju, ka tiekam apsūdzēti par to, ka esam vērsušies ar iesniegumiem policijā un citās valsts iestādēs, kā arī ‒ pats absurdākais un neiedomājamākais ‒ esam iesnieguši prasības tiesā. Tātad Latvijas Republika Valsts policijas inspektores Irēnas Reinsones un prokurora Dmitrija Smorodina personā par noziedzīgām uzskata tādas darbības, ko visā civilizētajā pasaulē atzīst par personas konstitucionālo pamattiesību un cilvēktiesību realizāciju. 

Šīm tiesībām ikvienā kaut cik civilizētā valstī jābūt pašsaprotamām. Galu galā tās garantē Latvijas Republikas Satversme un Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Kā zināms, tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no būtiskākajām pamattiesībām, ko garantē Latvijas Republikas Satversmes 92.pants. Tajā noteikts, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Kā redzams, Valsts policijā un prokuratūrā tagad to uzskata par noziedzīgu rīcību.

 Satversmes 104.pantā ikvienam ir garantētas tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības. Tagad ir atklājies, ka Valsts policijā un prokuratūrā to uzskata par noziedzīgu rīcību, paužot, ka valstī ir cilvēki, kuri nedrīkst izmantot šīs cilvēka pamattiesības. Gribētos cerēt, ka pagaidām tā nav plaši izplatīta prakse policijā un prokuratūrā, bet gan tikai atsevišķi gadījumi. Tomēr, ja reiz tādas lietas notiek, ja policijā un prokuratūrā strādā amatpersonas, kas nav lasījušas Satversmi un Eiropas Cilvēktiesību konvenciju vai arī neizprot šajos normatīvajos tiesību aktos garantēto tiesību nozīmību, pastāv iespēja, ka tādi gadījumi atkārtosies, tādēļ to nepieciešams novērst jau saknē.

Manuprāt, to varētu izdarīt, rīkojoties tieši tāpat kā Administratīvā procesa likuma gadījumā. Viens variants: papildināt visus vai vismaz nozīmīgākos normatīvos tiesību aktus ar tiesību normu, kas noteic, ka šajā normatīvajā tiesību aktā paredzēto tiesību izmantošana nevar radīt personai nelabvēlīgas tiesiskas sekas. Otrs variants: papildināt Satversmi ar normu, kurā noteikts: tiesību normās paredzēto tiesību izmantošana nevar radīt personai nelabvēlīgas tiesiskas sekas. Šāda tiesību norma garantētu, ka pat Valsts policijas un prokuratūras amatpersonas saprastu, ka nevar cilvēku turēt aizdomās un apsūdzēt par to, ka viņš atļāvies izmantot tiesību normās, tostarp Satversmē un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, skaidri, nepārprotami garantētas tiesības.

Kā zināms, Latvijas Republikā likumdošanas iniciatīvas tiesības ir valsts prezidentam un Saeimas komisijām. Aicinu valsts prezidentu un attiecīgās Saeimas komisijas izmantot šīs tiesības un nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu par manis norādītajiem normatīvo tiesību aktu grozījumiem!

Acīmredzot tikai tā ir iespējams pārtraukt policijas un prokuratūras uzsākto vai varbūt turpināto tendenci cilvēktiesību un konstitucionālo pamattiesību izmantošanu uzskatīt par noziedzīgu nodarījumu.

Novērtē šo rakstu: