Atklāta vēstule valsts prezidentam: prokuratūra mums ir cēlusi apsūdzību par to, ka dzīvojam savā īpašumā, to lietojam un vēršamies pēc palīdzības valsts institūcijās, tostarp tiesā

Lietas būtība ir šāda. Mūsu ģimenei pieder nekustamais īpašums ‒ lauku viensēta kādā Latvijas novadā, kur arī dzīvojam jau vairāk nekā sešus gadus. Diemžēl viena mūsu kaimiņu īpašuma iemītnieki (pagaidām sauksim viņus par Jemeļjanovu ģimeni, bet agri vai vēlu lasītāji uzzinās visu iesaistīto personu īstos vārdus) sistemātiski veic dažādas prettiesiskas (tiesību normām neatbilstošas) darbības pret mums un mūsu īpašumu. Viņi bez tiesiska pamata un pretēji mūsu aizliegumam lieto mūsu īpašuma neiežogoto daļu kā savu īpašumu, turklāt, atrodoties mūsu īpašumā, fotografē un filmē mūs un mūsu īpašumu, īsteno nevēlamu saziņu, rupji lamājas, nevairoties pat no necenzētiem vārdiem, met atkritumus mūsu zemesgabalā, no sava īpašuma atskaņo skaļu, traucējošu mūziku, piemēram, Krievijas hitu radio, un pat atļaujas mums fiziski uzbrukt, kad atrodamies sava īpašuma teritorijā, ‒ braukt mums virsū ar automašīnu, uzrīdīt suni, nodarot miesas bojājumus, u.tml.

Protams, par šo personu darbībām vērsāmies ar iesniegumiem, sūdzībām policijā un prokuratūrā, kā arī ar prasībām tiesā, pievienojot attiecīgus pierādījumus. Diemžēl Valsts policija un prokuratūra Jemeļjanovu rīcībā nekādus pārkāpumus nesaskatīja, lai ko arī viņi būtu darījuši, lēmumi vienmēr bija viņiem labvēlīgi, bet mums nelabvēlīgi. Manuprāt, iemesls šādai situācijai ir ļoti vienkāršs ‒ visus iesniegumus, kas jelkādā veidā saistīti ar mums un/vai kaimiņiem, vismaz trīs gadu garumā vienmēr izskatīja vienas un tās pašas amatpersonas ‒ Inese Deņisenoka Valsts policijā un prokurors Dmitrijs Smorodins Pierīgas prokuratūrā. Šādā situācijā iespējams izteikt ļoti pamatotu pieņēmumu par korupcijas klātbūtni. To pārliecinoši pierāda apstāklis, ka, tiklīdz mūsu iesniegumi tika nodoti izskatīšanai citai prokurorei, nevis D.Smorodinam, saistībā ar tiem pieņemtie lēmumi ir radikāli atšķirīgi. Mūsu iesniegumi citai prokurorei tika nodoti vienīgi tādēļ, ka izteicām sašutumu par to, ka visus iesniegumus, kas jelkādā veidā saistīti ar mums un/vai kaimiņiem, vismaz trīs gadu garumā vienmēr izskata vienas un tās pašas amatpersonas ‒ Inese Deņisenoka Valsts policijā un prokurors Dmitrijs Smorodins prokuratūrā ‒ un amatpersonu lēmumi vienmēr ir labvēlīgi kaimiņiem, bet nelabvēlīgi mums, un brīdinājām, ka mūsu iesniegumi kopā ar institūciju vai amatpersonu atbildēm tiks publiskoti. Par šiem notikumiem sabiedrība tuvākajā laikā tiks informēta atsevišķā publikācijā.

 Diemžēl iepriekš aprakstītais ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar turpmāko. Par to, ka mēs atļaujamies dzīvot savā īpašumā un to lietot, nepakļaujoties kaimiņu ultimātam savu īpašumu pamest, un par kaimiņu izdarībām sūdzēties valsts institūcijās un vērsties tiesā, prokuratūra pret mums 2019.gadā ir uzsākusi kriminālprocesu Nr.12350005419 par vajāšanu. Kriminālprocesa toreizējā procesa virzītāja Valsts policijā Beāte Švede vēl pielika klāt pantus par huligānismu grupā (!!!) un neslavas celšanu. Kriminālprocess tika ilgstoši (vairāk nekā četrus gadus) turēts Valsts policijā ar nepārprotamu mērķi «ierādīt mums vietu» un likt mums saprast, ka tikmēr, kamēr nebūsim aizvākušies no sava īpašuma, kriminālprocess netiks izbeigts. Mēs tomēr «nepratāmies» zināt savu vietu un mājas nepametām, turklāt vēl atļāvāmies sūdzēties par kaimiņu prettiesiskajām izdarībām, kas, nesodāmības un visatļautības apziņas spārnotas, kļūst aizvien derdzīgākas.

Sapratušas, ka bezgalīgi šo kriminālprocesu «pieturēt» neizdosies, Valsts policija un prokuratūra nolēma to nevis izbeigt, bet virzīt tālāk, un patlaban mums jau ir celta apsūdzība par to, ka dzīvojam savā īpašumā, to lietojam un vēršamies pēc palīdzības valsts institūcijās, tostarp tiesā. Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Pierīgas Austrumu iecirkņa Izmeklēšanas nodaļas vecākās inspektores Irēnas Reinsones un prokurora D.Smorodina ieskatā, tā ir kaimiņu vajāšana (huligānisms grupā un neslavas celšana ilgajā kriminālprocesa «pieturēšanas» procesā ir kaut kur izgaisuši). Respektīvi, Latvijas Republika Valsts policijas un prokuratūras personā mūs vajā par to, ka izmantojam savas pamattiesības un cilvēktiesības.

Cilvēki, kuriem to stāstām, mums vienmēr vairākkārt pārjautā: «Vai tad tiešām lēmumā kā noziedzīga epizode minēta vēršanās tiesā?» Kad atbildam apstiprinoši, jautātājs ir šokēts un saka: «Bet tas taču absurds! Tās ir cilvēka pamattiesības!» Acīmredzot prokurors D.Smorodins mūs neuzskata par cilvēkiem, demonstrējot demokrātiskā tiesiskā valstī nepieņemamus uzskatus. Kā zināms, šādi uzskati tālā pagātnē bija atzīti tikai nacistiskajā Vācijā, bet tagad ir akceptēti Krievijas okupētajās Ukrainas teritorijās. Lūk, tādā valstī mēs visi dzīvojam ‒ arī Jūs, Valsts prezidenta kungs!

Valsts policijas inspektores I.Reinsones lēmumu atzīt mūs par aizdomās turētajiem nav iespējams nosaukt citādi kā par apzināti nelikumīgu, jo tas satur ļoti daudzus tiesību normām un faktiskajiem apstākļiem neatbilstošus apgalvojumus un valsts amatpersona nevar aizbildināties ar likuma nezināšanu, pat ja amatpersona patiešām nepārzina elementārus tiesību jautājumus. Tas kārtējo reizi pierāda, ka kriminālprocess ir safabricēts.

Lēmumā kopumā 25 epizodēs tikām «turēti aizdomās» par to, ka esam vērsušies ar iesniegumiem policijā un citās valsts iestādēs, kā arī ‒ pats absurdākais un neiedomājamākais ‒ esam iesnieguši prasības tiesā. Tikām turēti aizdomās arī par parastām sadzīviskām darbībām, kā sava īpašuma lietošanu, staigāšanu pa to, automašīnas novietošanu savā īpašumā, zāles fotografēšanu, austiņu lietošanu, atrodoties savā īpašumā u.tml. Tātad Latvijas Valsts policija un prokuratūra par noziedzīgām uzskata tādas darbības, ko visā civilizētajā pasaulē atzīst par personas konstitucionālo tiesību realizāciju (piemēram, vēršanās tiesā, policijā, citās valsts institūcijās, sava īpašuma lietošana). Absurdi, bet Valsts policija pati sevi un Latvijas Republikas tiesas, tāpat KNAB un citas valsts institūcijas uzskata par noziedzīgām  organizācijām, ja jau reiz vēršanās tajās apdraud cilvēku drošību. Diemžēl vismaz mūsu gadījumā tas izrādījies pareizi ‒ jo Valsts policija un prokuratūra patlaban tiešām mūs apdraud.

Manuprāt, ar šo kriminālprocesu Latvijas tiesībsargājošās iestādes atklāti ņirgājas par mums un mūsu cilvēktiesībām un pazemo mūs. Neesam dzirdējuši, ka pat tādos klaji nedemokrātiskos un prettiesiskos režīmos kā Baltkrievijā, Krievijā un Ziemeļkorejā tiesībsargājošās institūcijas vēršanos tiesā un citās valsts institūcijās uzskatītu par noziedzīgu nodarījumu, bet to centīsimies noskaidrot, nosūtot attiecīgus jautājumus.

No iepriekš rakstītā izriet vairāki secinājumi. Latvijas valsts ieskatā, sveša īpašuma lietošana bez tiesiska pamata un pretēji īpašnieku aizliegumam, kā arī fiziska uzbrukšana īpašniekiem viņu īpašuma teritorijā un īpašnieku rupja lamāšana ir tiesiska rīcība, turpretī sava īpašuma lietošana un iebilšana pret iepriekš norādītajām svešu personu izdarībām ir noziedzīgs nodarījums. Latvijas valsts ieskatā, noziedzīgs nodarījums ir arī vēršanās ar iesniegumiem, sūdzībām, prasībām valsts institūcijās, tostarp tiesā, ja to dara «zemāko» kārtu pārstāvji pret valdošās kārtas cilvēkiem[1]. Tātad Latvijas valsts skaidri pauž, ka ir cilvēki, kuri principā nedrīkst vērsties pēc palīdzības valsts institūcijās, tostarp tiesā, un cilvēki, pret kuriem principā to nedrīkst darīt.

Pēc tam, kad I.Reinsonei savās liecībās bijām izskaidrojuši visas viņas ļoti rupjās kļūdas (tiesību normām un faktiskajiem apstākļiem neatbilstošos apgalvojumus), prokurors D.Smorodins mums cēla apsūdzību, lielu daļu tās satura mainot un ietverot citas aplamības (tiesību normām un faktiskajiem apstākļiem neatbilstošus apgalvojumus), bet daļu I.Reinsones apzināti nelikumīgu apgalvojumu paturot. Savukārt mēs esam spiesti savās liecībās atkal to visu atspēkot, tērējot savu laiku, nervus un naudu, ko esam spiesti maksāt advokātam. Apsūdzībā, tāpat kā lēmumā par aizdomās turēto, joprojām iekļautas arī nenotikušas epizodes, par kurām pat esam iesnieguši pierādījumus, ka tādas nav notikušas, lai gan mums nav jāpierāda savs nevainīgums.

Kā jau iepriekš minēju, ir pamats apšaubīt prokurora Smorodina objektivitāti, ņemot vērā viņa daudzos lēmumus lietās, kas attiecas uz mums un/vai mūsu kaimiņiem. Šīs lietas ir vairākas, to vidū arī tādas, kurās prokurors Smorodins par tiesisku atzinis Jemeļjanova vairākkārtēju vardarbīgu uzvedību pret manu sievu. Par visiem šiem gadījumiem tuvākajā laikā informēsim sabiedrību.

Jau minēju, ka, nesodāmības un visatļautības apziņas iedvesmoti, kaimiņi veic aizvien pretīgākas darbības. Tā kā patlaban mūsu ģimenē ir ienācis bērns un savas derdzīgās izdarības kaimiņi tagad vērš arī pret viņu (izseko, novēro, fotografē, filmē, videoierakstus sūta citām personām, apmelo mūs neskaitāmos iesniegumos daudzām valsts institūcijām), bet joprojām nekādu sodu nav saņēmuši, lai pasargātu bērnu un garantētu viņam drošību, esam spiesti vismaz uz laiku pārcelties uz citu dzīvesvietu, kur varmākas bērnam, cerams, netiks klāt.

Nevienam nav noslēpums, ka tiesiskuma līmenis Latvijā ir ļoti, ļoti zems, tomēr vai iepriekš rakstītais nav par traku pat priekš Latvijas?! Kā Jūs domājat, valsts prezidenta kungs!?

Par notikušo informēsim arī citu valstu plašsaziņas līdzekļus un Eiropas Cilvēktiesību tiesu.

 Vēlos vērst valsts prezidenta uzmanību uz to, ka situācijā, kad šāds absurds kriminālprocess vispār var tikt uzsākts, jebkurš «mazais» jeb varai nepietuvinātais cilvēks, mēģinot likumā paredzētajā kārtībā realizēt savas cilvēktiesības, Valsts policijas un prokuratūras klaji prettiesiskas rīcības dēļ var kļūt par apsūdzēto. Turpretī patiesa apdraudējuma gadījumā Valsts policija un prokuratūra nedara neko, lai novērstu cilvēka slepkavību, kas pirms gada notika Jēkabpilī. Tādēļ nevajag brīnīties, ka iedzīvotāju uzticība tiesībsargājošajām institūcijām un valsts varai kopumā ir katastrofāli zema.

Aicinu valsts prezidentu savas kompetences ietvaros rīkoties, lai šāds absurds pasūtījuma kriminālprocess netiktu turpināts un ziņas par to neizskanētu pasaulē, apkaunojot Latvijas vārdu, un lai Latvijai nebūtu jāizmaksā kārtējā kompensācija saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu.

P.S. Lūdzu ikvienu lasītāju komentāros sniegt informāciju, kā iespējams sazināties ar jebkuru citu valstu plašsaziņas līdzekļiem, lai tiem nosūtītu informāciju par šo prātam neaptveramo situāciju.

[1] Skat. Bens Latkovskis «Jēkabpils traģēdija un notikums Imantā – skaidri piemēri varas attieksmei pret "mazo" cilvēku». 08.05.2023. Pieejams: https://neatkariga.nra.lv/komentari/bens-latkovskis/413512-jekabpils-tragedija-un-notikums-imanta-skaidri-piemeri-varas-attieksmei-pret-mazo-cilveku (skatīts 28.05.2024.).

Novērtē šo rakstu: