“Atkritumu filozofs” Zakatistovs ar uzviju turpina darīt, ko iesācis, – stigt aizvien dziļāk mēslos
Pietiek lasītājs06.06.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas politiskajā vēsturē nav trūcis blēdīgu indivīdu, kuriem piemitušas apskaužamas spējas sacelt augsta līmeņa politiskās peripetijas ap savām citos aspektos ne pārāk izcilajām personībām. Krišjāņa Kariņa valdības laiks ir aizsācies ar dīvainām un plašākai publikai grūti izprotamām batālijām ap Saeimas KPV LV frakcijas priekšsēdētāju Ati Zakatistovu.
Plašāk zināma ir tā stāsta daļa, kurā A. Zakatistovs līdz ar savu “darījumu partneri” koncerna Eco Baltia līdzīpašnieku (viņam pieder 16,68% uzņēmuma daļu) un padomes locekli Viesturu Tamužu ar fiktīva konsultāciju līguma palīdzību ir izkrāpis no Tamuža pārstāvētā uzņēmuma vairāk nekā 26 000 eiro.
Vismaz Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs un Ģenerālprokuratūra acīmredzot to uzskata par augstas ticamības faktu, ja jau lūdz Saeimu A. Zakatistovu izdot kriminālvajāšanai, pamatojoties uz aizdomām par Krimināllikuma 177. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Minētais pants paredz atbildību par krāpšanu, ja tā izdarīta lielā apmērā, vai ja to izdarījusi organizēta grupa.
Pats A. Zakatistovs savus dārgi apmaksātos konsultāciju pakalpojumus mēģina pamatot ar dziļajām zināšanām atkritumu apsaimniekošanas jautājumos. Tas nekas, ka pēc izglītības viņš ir filozofs, nevis vides speciālists vai ekonomists. Tas nekas, ka savā “Delfu versijās” 18. maijā publicētajā Rīgas atkritumu saimniecībai veltītajā viedokļu rakstā viņš nekur tālāk par kultūrvēsturiskiem ekskursiem sabiedrības attieksmē pret atkritumiem un visiem zināmās atkritumu otrreizējas izmantošanas (recycling) koncepcijas atreferēšanu tā arī netiek. Jo šķiet, ka ne jau patiesa uz pierādījumiem balstīta iedziļināšanās Rīgas atkritumu saimniecības ekonomiskajos un vides aspektos ir viņa kā “atkritumu speciālista” galvenais uzdevums.
Galvenais uzdevums ir saistīts ar pavisam citu jautājumu. V. Tamuža pārstāvētā koncerna Eco Baltia meitasuzņēmums Eco Baltia vide ir izveidojis konsorciju ar citu vides apsaimniekošanas uzņēmumu Clean R un uzvarējis SIA Getliņi Eko izsludinātajā konkursā par Rīgas pilsētas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveidi turpmākajiem divdesmit gadiem. Taču V. Tamužam šajā vērienīgajā darījumā acīmredzot ir kādas citas, ne paša pārstāvētā uzņēmuma intereses, un viņš ir uzsācis plašu kampaņu, lai konkursa rezultātus izgāztu. Piemēram, Eco Baltia padomes vārdā paziņojot, ka izsaka neuzticību Eco Baltia vide valdei par kopīga uzņēmuma dibināšanu ar Clean R, lai piedalītos Rīgas atkritumu apsaimniekošanas konkursā.
Un te nu parādās A. Zakatistova patiesā loma. Pēc ievēlēšanas Saeimā 2018. gada oktobrī viņš ir pamanījies kļūt par nozīmīgu amatpersonu – Saeimas frakcijas priekšsēdētāju vienai no valdību veidojošajām partijām KPV LV, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja biedru, kā arī Finanšu ministrijas parlamentāro sekretāru. Laiks pildīt V. Tamuža pasūtījumu, tādējādi iespējams “atpelnot” savulaik par tukšu muldēšanu saņemtos 26 tūkstošus eiro.
Tiek iedarbinātas attiecīgas politiskās sviras. A. Zakatistova partijas biedrs ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro šī gada 13. maijā - pāris dienas pēc Rīgas pilsētas atkritumu apsaimniekošanas konkursa rezultātu izziņošanas - publiski aicina savā pārraudzībā esošo Konkurences padomi vērtēt konkursa atbilstību Konkurences likuma normām. Cits KPV LV biedrs Kaspars Ģirģens, izmantojot savu Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētāja amatu, izsludina 5. jūnija komisijas sēdi ar diviem darba kārtības jautājumiem, viens no kuriem – kāds pārsteigums – “Par Rīgas pilsētas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas attīstības projekta virzību.” Pats gan nobīstas no sadarītā un uztic sēdi vadīt savai vietniecei Jutai Strīķei. Jo acīmredzot saprot, ka ka pēc Satversmes, Saeimas Kārtības ruļļa un citiem likumdošanas aktiem Saeimai nav nekādas daļas gar pašvaldības atkritumu apsaimniekošanas saimniecību, ja vien tur jau nav notikušas kādas nelikumības.
Papildus pikantumu A. Zakatistova kā “atkritumu speciālista” aktivitātēm Publisko izdevumu un revīzijas komisijā piešķir fakts, ka tieši 5. jūnijā Saeimas Mandātu. ētikas un iesniegumu komisija atkārtoti izskata jautājumu par A. Zakatistova izdošanu kriminālvajāšanai. Un, diezgan negaidīti, nobalso “par”, neskatoties uz prognozēm, ka valdošā koalīcija nabaga filozofu varētu pasaudzēt atlīdzinot par atbalstu Egila Levita ievēlēšanai.
Kā vērtēt visas šīs A. Zakatistova aktivitātes? Kā aktīvu sava darījumu partnera V. Tamuža interešu lobēšanu, izmantojot politisko ietekmi un pārkāpjot likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā 11. pantu, kas liedz valsts amatpersonām “izdot administratīvos aktus, veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkcijas, slēgt līgumus vai veikt citas darbības attiecībā uz saviem darījumu partneriem arī divus gadus pēc līgumisko attiecību izbeigšanās”?
Bet var to definēt arī skarbāk - valsts amatpersona A. Zakatistovs, iespējams, ļaunprātīgi izmanto savu dienesta stāvokli, lai savās un sava darījumu partnera V. Tamuža interesēs izgāztu Rīgas atkritumu apsaimniekošanas konkursu. Turklāt publiski izrāda viltus rūpes par rīdziniekiem, tā mēģinot ciniski pārliecināt Saeimas deputātus un sabiedrību par sevi kā godīgu cilvēku, kuru politisku iemeslu dēļ vajā ļaunais KNAB un Ģenerālprokuratūra. “Atkritumu filozofs” līdz ar to ar uzviju turpina darīt, ko iesācis – stigt aizvien dziļāk mēslos! Paliek tikai jautājums – vai Saeimas vairākums ļaus viņam turpināt to darīt, vai arī sniegs palīdzīgu roku, ļaujot pierādīt savu nevainību tiesas priekšā?
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
