Atkritumu poligoni kā nacionālās drošības jautājums, jeb Kāpēc likvidēt Zemgales vienīgo atkritumu apsaimniekošanas poligonu ir riskanti

Īpaši gribu pievērst uzmanību plānam likvidēt Zemgales atkritumu apsaimniekošanas reģionu un slēgt tā vienīgo (valsts otru lielāko) šāda veida atkritumu deponēšanas poligonu “Brakšķi”, kura attīstībai ir pieejamas gan nepieciešamās zemes platības turpmākai tehnoloģiskās attīstības nodrošināšanai, gan arī ir fiksēts pieaugošs apstrādājamo atkritumu apjoms, kuru pieved no tuvējām Zemgales reģiona pašvaldību teritorijām.

Piedāvātā reforma, manuprāt, ne tikai negatīvi ietekmēs vidi un tautsaimniecību kopumā, bet var arī būtiski ietekmēt nacionālās drošības aspektus. Par to, šķiet, nav aizdomājušies Atkritumu apsaimniekošanas reģionu reformas autori.

Runā, ka drosmīgi ir tie, kas zina visu vai nezina neko. Aizvadītajos pāris gados mēs arvien biežāk dzirdam arī par politiskās drosmes nepieciešamību, veicot kardinālas reformas. Lozungs skan kā atbilde uz satrauktiem jautājumiem, kad citu argumentu, šķiet, pietrūkst. Salīdzinot šogad VARAM paspārnē apstiprinātos dokumentus “Latvijas stratēģija klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam” un jau pieminēto ziņojumu par atkritumu apsaimniekošanas reģionu attīstību, neviļus rodas jautājums - kas tiem ir kopīgs? To vienlaicīga tālākvirzība ar revolucionārām metodēm ir neticama drosme vai muļķība?

Plāns paredz iekļaut gandrīz visas esošajā Pierīgas un visas Zemgales pašvaldības jaunveidojamā Viduslatvijas atkritumu apsaimniekošanas reģionā. Jāuzsver, ka pašlaik šajā teritorijā dzīvo viens miljons(!), jeb vairāk nekā puse visu Latvijas iedzīvotāju. Plāna autori iecerējuši radīt mega superreģionu, kam tiek prognozēts gan iedzīvotāju skaita pieaugums, gan rosīga saimnieciski ekonomiskā attīstība, saražoto atkritumu daudzumam pieaugot par 34% līdz 2035. gadam.

Manuprāt, valsts reģionu, kurā ir vislielākais iedzīvotāju blīvums, ir visnozīmīgākā tautsaimniecība un tiek saražots 62% (!) visu atkritumu, nedrīkst atstāt tikai ar vienu poligonu. Daugavas kreisajā krastā esošo un administratīvi teritoriālo reformu kontekstā jau apvienoto pašvaldību – Bauskas novada, Dobeles novada, Jelgavas pilsētas, Jelgavas novada, Ķekavas novada, Mārupes novada un Olaines novada – saražoto atkritumu ikdienas transportēšana pāri Daugavai uz Getliņu poligonu nav saprātīga un ilgtspējīga iecere.

Kas notiks, ja kādu ārkārtas apstākļu rezultātā tiek traucēta satiksme pār Daugavas tiltiem Rīgā? Vai grūti iedomāties, kā pieaugs satiksmes negadījumu risks uz nacionālās nozīmes autoceļiem un tiltiem vai Rīgas HES dambja? Kā tas korespondē ar VARAM izstrādāto un gada sākumā apstiprināto stratēģiju klimatneitralitātes sasniegšanai un drošas dzīves radīšanu Latvijas iedzīvotājiem?

Zemgales atkritumu apsaimniekošanas reģiona pašvaldībās savāktos atkritumus nogādājot atbildīgās ministrijas informatīvajā ziņojumā piedāvātajā poligonā “Getliņi”, transportēšanas attālums no katras iesaistītās pašvaldības caurmērā pieaugs par apmēram 120km. Būs jāpalielina atkritumu autoparks, pieaugs katra reisa laiks apmēram par 4 stundām. Vai tā būtu klimatneitralitātes sasniegšanas stratēģija VARAM izpratnē?

Lieka atkritumu vizināšana pa Latvijas ceļiem, Rīgas ielām un tiltiem radīs jaunus sastrēgumus, arī jaunu vides piesārņojumu ar auto izplūdes gāzēm, it sevišķi galvaspilsētā, kas jau pašlaik nespēj izpildīt ES gaisa tīrības prasības. Iecere ir izteikti videi nedraudzīga, nonāk klajā pretrunā ar arī šogad VARAM izstrādāto un Ministru kabinetā apstiprinātā Nacionālā enerģētikas un klimata plāna 2021.–2030.g. nostādnēm, samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu. VARAM izstrādātā un Ministru kabineta apstiprinātā Latvijas stratēģija klimatneitralitātes sasniegšanai taču sola ieguvumus iedzīvotāju veselībai, gādājot par gaisa kvalitātes uzlabošanu, īpaši pilsētās!

Jāatgādina, ka Zemgales vienīgā poligona “Brakšķi” teritorijā esošā nešķiroto sadzīves atkritumu šķirošanas stacija ir viena no pirmajām Latvijā, kurā tiek ražots no atkritumiem iegūtais kurināmais (NAIK), kas šobrīd tiek piegādāts cementa ražotnei Brocēnos. Somijas uzņēmums SIA „Fortum Latvija” jau šobrīd ir izstrādājis siltumenerģijas ražošanas modernizācijas projektu, kas siltumenerģijas ražošanā paredz izmantot no atkritumiem iegūtu kurināmo, investējot 3 – 5 miljonus eiro tehnoloģijās, kas nodrošinās atkritumu pārstrādi enerģijā cilvēkiem un videi nekaitīgā veidā.

Projektā paredzēta sadarbība ar “Brakšķi” apsaimniekotāju kā ilggadēju NAIK ražotāju, kas no Poligona šķirošanas stacijas piegādās kurināmo, nodrošinot, ka Jelgavas atkritumu apsaimniekošanas sistēma būs viena no modernākajām Latvijā un pilsētā tiks nodrošināts pilns aprites ekonomikas cikls, būtiski samazinot poligonā apglabāto atkritumu apjomu. Savukārt slēdzot deponēšanas poligonu “Brakšķi”, Zemgales reģionā radītie atkritumi būs jātransportē uz Getliņiem, bet NAIK jātransportē atpakaļ uz Jelgavu. Tas nav loģiski, ekonomiski lietderīgi un ilgtspējīgi. Vai tas atbilst VARAM izstrādātās stratēģijas klimatneitralitātes sasniegšanai definētajām vadlīnijām, veicināt valsts enerģētiskā drošību, samazinot atkarību no fosilo energoresursu importa un pārejot uz vietējiem energoresursiem?

Vai visi zina, ka Getliņu poligona ietilpība ir teju izsmelta un tā darbība ar esošo Pierīgas atkritumu apsaimniekošanas reģiona radīto atkritumu daudzumu bez papildu ieguldījumiem ir iespējama vēl tikai dažus gadus? Turklāt atkritumu poligons “Getliņi” atrodas uz kūdras purva. Šādos ģeoloģiskajos apstākļos atkritumu deponēšana ir dārga, jo paredz 4 metrus bieza kūdras slāņa izsmelšanu un aizstāšanu ar biezu māla slāni, kas būtiski sadārdzina jebkuru poligona paplašināšanu.

Savukārt Brakšķu poligonam ir veiksmīgs teritoriālais novietojums, tā gruntsūdeņi labi aizsargāti, un tas bez papildu ieguldījumiem var darboties vēl 14 gadus. Turklāt Vides pārraudzības valsts birojs ir pieņēmis lēmumu par pētījumu un organizatorisko pasākumu kopumu, kas Brakšķos ļautu izveidot jaunu atkritumu krātuvi blakus esošajam poligonam ~10 ha platībā, kuras provizoriski aprēķinātā kapacitāte ir ~1 333 000 m3 jeb 1 600 000 tonnu un paredzamais krātuves kalpošanas laiks – 80 gadi.

Vēlos pievērst uzmanību, ka Getliņu poligonā šobrīd jau realizācijas stadijā atrodas bioloģisko atkritumu pārstrādes projekts. Tas paredz tikai Pierīgas esošajā reģionā radīto atkritumu pārstrādi, kas acīmredzami nespēs apkalpot no Zemgales pašvaldībām atvestos atkritumus. Vēl vairāk, Getliņu bioloģisko atkritumu pārstrādes projektā šobrīd nav droši zināma smaku izplatības ietekme uz iedzīvotāju dzīves kvalitāti Rīgas pilsētā, Salaspils novadā un Stopiņu novadā, kuru apdzīvotās teritorijas samērā cieši pieguļ Getliņu poligonam. Daudz neskaidrība vēl būs jāatrisina arī saistībā ar bioloģisko atkritumu pēcfermentācijas substrāta gala utilizāciju. Arī tas būs jāaizved uz iestrādes vietām. No Zemgales reģiona klātnākošie atkritumi problēmu vēl vairāk saasinās, iespējams, radīs strupceļu.

Savukārt poligonā “Brakšķi” jau ir izbūvēta bioloģiski noārdāmo sadzīves atkritumu bioenerģijas šūna biogāzes ražošanai un izmantošanai enerģijas ieguvei, kā arī bioloģiski noārdāmo atkritumu kompostēšanas laukums, kuru darbība Zemgales reģiona poligona slēgšanas gadījumā tiks apdraudēta. Turklāt “Brakšķu” apsaimniekotājs šogad ir iesniedzis CFLA projekta pieteikumu bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes iekārtas izveidei poligonā, ievērojot reģionam nepieciešamās jaudas un vajadzības, ar mērķi attīstīt bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādi, veicināt atkritumu vairākkārtēju izmantošanu Zemgales atkritumu apsaimniekošanas reģionā. Projekta īstenošana, saglabājot reģionālo poligonu, veicinās normatīvo aktu izpildi, lai samazinātu apglabāto atkritumu apjomu, palielinātu atkritumu pārstrādes īpatsvaru, kā arī atgrieztu daļu no atkritumos izmestā tautsaimniecības apritē.

Ļoti dīvains informatīvais ziņojums, ļoti dīvains Ministru kabineta lēmumprojekts. Lai cik dīvains nebūtu minētais lēmumprojekts, tas tiek virzīts uz priekšu vēja spārniem. Par to lemt paredzēts jau šomēnes. Kam tas varētu būt izdevīgi? Kāpēc tāda steiga? Un, ja nu pēkšņi gadās tā, ka atkritumu apsaimniekošanas mega superreģions nonāk privātā kontrolē kādam ārvalstu atkritumu megaapsaimniekotājam? Vai atkritumu krīze Neapolē jau piemirsusies? Un, ja nu šis privātais apsaimniekotājs to par taisnīgu atlīdzību pārdod kādai Latvijai „draudzīgas” kaimiņvalsts kompānijai? Kā tas var ietekmēt drošību Latvijā?

Es ceru, ka uzbrukumi pašvaldību uzņēmumiem kā neveselīgiem brīvā tirgus konkurentiem ir tikai sagadīšanās un Latvijas ostu pārvaldības modeļa maiņa no pašvaldībai un valstij piederošas uz komerciālo ir tikai nejaušība.

Līdzīgu riska analīzi varētu veikt arī par Austrumlatgales un Dienvidlatgales atkritumu apsaimniekošanas reģionu apvienošanu, atstājot visu jaunveidojamo Latgales reģionu ar vienu poligonu „Cinīši” pie Latvijas un Lietuvas robežas. Bet te, raugi, zeme zem poligona jau tagad pieder privātpersonai!

Ja lēmumi dažkārt ir muļķīgi, videi un iedzīvotājiem nedraudzīgi, to var vēl mēģināt attaisnot ar zināšanu un pieredzes trūkumu. Bet, ja tie var izvērsties par kaitniecību nacionālās drošības interesēm, tie būtu savlaicīgi jānoliek dienasgaismā, jāanalizē bez steigas, pamatīgi un atklāti, lai līdz galam saprastu, kas ir „lācītim” vēderā.

Novērtē šo rakstu: