Iesaki rakstu: 
Kamēr premjere Līgo vakarā valstij stāstīja, ka šajā laikā tumsa saplūst ar gaismu un ka vajagot Jāņu naktī iziet pļavās basām kājām, tikmēr starptautiskās reitinga aģentūras pazemināja Latvijas kredītreitingu. Viņiem vienalga, ko mēs te saulgriežos pieburam… Tiesa, informācija par reitingiem jau arī nevienu vairs nekrata, jo visu, ko esam varējuši paņemt (aizņemties), esam paņēmuši (aizņēmušies), bet – vai mums vēl dos, tas ar pagānisma kultiem noteikti nebūs panākams.
Doma iziet nakts vidū pļavā ar basām kājām ir interesanta – iespējams, tas varētu sniegt atbildes uz dažiem aktuāliem jautājumiem. Piemēram, ja kopumā ekonomiskā situācija šobrīd nav nekāda spožā un nodokļu ieņēmumi nepildās, varbūt varneši varēja izsludināt tādu kā ārkārtas režīmu, kas vedinātu uz vispārēju iespringšanu. Ja nodokļu darba grupai tiek pateikts, ka viņi var iet bekot, jo valstī ir svarīgākas problēmas, tad vajadzētu vismaz saprast, kāpēc nodokļi nav svarīgākais jautājums, ja tie šobrīd rada valdībai lielākās galvas sāpes?
Mazliet mulsina arī sociālo partneru reakcija, kas šajā visā ir ierauti ar visām četrām, – tā vietā, lai pateiktu, ka viņi pieprasa nekavējošu izstrādātā plāna iedzīvošanu, jo tam ir reāls pielietojums, tiek konstatēts tikai pats fakts. Ups, mūs pasūtīja… Kurš īsti vada valsti? Premjere vai vadošās partijas birojs? Kāpēc koalīcijas partneri par šo neņem finanšu ministru pie mantības? Te jau nav nekas labāks vai sliktāks par “Rail Baltic” sacūkošanu. Lekāli tie paši…
Līdzīgi izskatījās Kultūras ministrijas nomaiņa, it kā tas būtu tikai “Progresīvo” jautājums. Manuprāt, sabiedrībai tā kā vajadzētu vismaz saprast, kas pēkšņi notika ar Agnesi Nr.1, jo viņa – tāpat kā nozare kopumā – pārtiek no nodokļu maksātāju naudas. Personiski iemesli, bet – tie viņai netraucēs tagad strādāt Rīgas domē… Hallo! Tātad – tie nav nekādi personiskie iemesli. Kur tad palicis slavenais caurspīdīgums? Un, ja Agnese Nr.2 lec uzreiz amatā kā uz Jāņu ugunskura oglēm, kas tas par ekstrēmo sporta veidu, kas ir tik neatliekams? Vai tas neparāda, ka ministrēšana kopumā ir visnotaļ nenopietna?
Runā, ka Agnesei nr.1 neesot bijusi pielaide valsts noslēpumam, ko uzreiz drošības dienesti nosauca par nepareizo atbildi. Mums jāpiedalās kaut kādā viktorīnā ar pareizajām atbildēm? Partiju finansējums, ko viņi saņem no kroņa, mazākajā mērā prasītos pēc skaidras un atbildīgas rīcības. Vai atgādināt, ka Agnese Nr.2 pārstāv tos, kas pirms kāda laika pļurināja par taisno politiku, ar to saprotot, ka šajā veikalā nekas nav zem letes, deķa vai tml. Izrādās, nekā tāda nav, jo progresīvitāte ir pārvērtusies par profesionālu liekuļošanu. Abi sākās ar pro… Ātri gan viņi iemācījās siles noteikumus! Jūs teiksiet, kāda starpība, kurš tur tagad sauks sevi par ministru? Ja nav šķirba, tad kāpēc viņi skrēja kā traki, lai šo (sa-)kārtotu? Varbūt tāpēc, ka kultūra ir slaucama govs bez ganībām…
Tā gan būs atkāpe, bet slaukšanas aparāts šim piemēram ir klātesošs. Kamēr nozare agnesējās, publiski parādījās informācija, ka Latvijas Kultūras akadēmijas iepriekšējā rektore par savu darbu pērn esot saņēmusi 98 310 eiro. Algā. Tas esot par 30 433 eiro vairāk nekā iepriekšējā gadā. Tātad: 2022. gadā viņai nepietika ar vidējo mēneša algu, kas pārsniedza piecus tūkstošus. Darbs bija tik pārcilvēcisks, ka vajadzēja piemest vēl trīnīti mēnesī… Tā tik ir indeksācija!
Ko viņa risināja savā darba vietā tādu, ka ar piecarpus tūkstošiem atalgojumā bija par knapu? Nav nodoma ironizēt, ir pieticīga vēlme saprast šo izsalkumu, šo mēra sajūtu. Rektore dabūja brangu algas pielikumu. Tātad viņa sasniedza kaut kādus noteiktos mērķus. Kādus? Jo tāpat vien publisko naudu nevajadzētu kampt. Ja saka, ka tā ir mūsu augstskolu rektoru likme, atkal jau prasās pēc skaidrojuma – vai nav tā kā par treknu šim konkrētajam gadījumam? Kultūras akadēmija ir tā pati augstskola, kas savā paspārnē zinātniski pēta “digitālajās platformās nodarbināto autonomijas izpratni un praksi” jeb bēdīgi slaveno boltistu un voltistu pašsajūtu – pētījumam piešķirot 300 000 eiro. Tas nozīmē, ka šis pētījums ietekmēs tautsaimniecību. Jo pētniecība paredz nevis sava laika sišanu, bet gan valstisku pieeju un rezultātu.
Zinu, zinu, ka minētā izpēte vēl ir procesā, tomēr – atgriežos pie augstskolas vadītājas atlagojuma. Kāda veida nozares politika tiek izmantota, lai šo pieņemtu kā samērīgu apjomu par padarītu darbu? Vai šī naudas triekšana ir kaut kā saistīta ar ministrijas vadītājas pārliecību? Starp citu, Vakareiropā mūsu tā sauktos kulturēlos tēriņus nevis saprot, bet – apskauž… Interesanti, ka mēs to visu patiešām nevaram atļauties, bet – nekas nemainās. Vai Agnese nr.2 tiek iecelta godos, lai to mainītu, vai – lai šo bezrūpīgo triekšanu saglabātu?
Vēl divi gadījumi, kur mēs ākstāmies līdzīgā manierē. Iedomājieties, Saeimā sprieda, vai mums vajag arī turpmāk atvēlēt pusotru simtu tūkstošu, lai sūtītu mūsu cilvēku uz Mēnesi – atvainojiet, uz Eirovīziju… Acīmredzot deputātiem nav ko darīt. Skaidrs, ka šāda diskusija izriet no paša šī mūzikas projekta pēdējo gadu dīvainās transfomācijas, kur īsti neviens nevar iztulkot, vai tas, ko mēs tur redzam, vispār ir jāsauc par kaut kādu atskaites punktu, sacensību, kvalitāti. Lielā skatuve? Iespējamais izrāviens… utt. Mēs taču visi saprotam, ka kopumā valstij šo nevajag. Un nekādu Latvijas vārdu tas arī nekur nenes, ja neskaita sabiedriskās TV komandējuma izmaksas. Pati nacionālā atlase ir interesanta tādā nozīmē, ka tā ir daudzveidīga – cik nu mums ir to varētāju! – un ļauj censoņiem izbaudīt izklaides industrijas mazo sapnīti.
Bet, ja kāds tajā visā tiek pasludināts par uzvarētāju, tad viņš pats meklē iespējas un naudu, kā līdz tam lielajam vājprātam nonākt. Un tad būs par eiro tiesu mazākas kaislības – sak, viņi pievīla, izgāzās, nenoturēja kanti, kārti, mundieri vai karogu… Kurš grib, lai pats organizējas, meklē atbalstītājus, draugus, radus, nevis kā tagad – stāstot par lielo godu, kas valstij jānes, tizlojoties kopā ar visdažādāko noviržu un pārliecības īpatņiem, kas mēģina viens otru pārspēt bezgaumībā. Nesaku, ka to nedrīkst darīt, tikai ar sabiedrības interesēm un vajadzību tam ir visai maz sakara… Šī brīža Eirovīzija ir tā pati bolta un volta pētījuma audiovizuālā versija. Idejiski. Publiskai naudai tur nevajadzētu apgrozīties.
Tāpat kā publiskā nauda nav jādod tiem entuziastiem, kas rīko par nodokļu naudu dažādus pasākumus, atsaucoties, piemēram, uz olimpisko kvalifikāciju. Saprotiet, ka pasaulē ir daudz valstu, kas nevis rīko šādus izaicinājumus, bet vienkārši piedalās. Jo sarīkot šādas atlases ir dārgi, ekonomiski nepamatoti. To gan mēģina pamatot ar argumentu, ka savas sienas palīdzot, bet tas ir tieši tas pats kā klausīties Latvijas krievā, ka latviešu valoda ir grūta un vajadzīgs piecdesmit gadu garš pārejas posms, lai to apgūtu… Pamācošs bija pludmales volejbola piemērs, kur no valsts pagrāba 400 000 tagadējā naudā un pēc dažu dienu bumbošanas secināja, ka “šoreiz mums nepaveicās”.
Ziniet, kam paveicās? Tiem, kas vienkārši trenējās un bija labāki… Neviens nestāv rindā, un tas attiecas arī uz basketbola un hokeja gaidāmajiem kvalifikācijas turnīriem, – lai šos pasākumus rīkotu, jo tas ir nesamērīgi dārgi un nepraktiski. Tie, kas stāsta teikas par ekonomisko ieguvumu un par to, “ka tas viss atnāk atpakaļ samaksātajos nodokļos”, laikam domā, ka visi citi pasaulē šo nekad nav vētījuši un rēķinājuši. Ir… Tikai atšķirībā no Latvijas tur šo sauc par prasmi dzīvot uz citu rēķina… Un viņi to nedara, jo tas nav godīgi. Mums pagaidām ar šo vēl nav iznācis pārgulēt, bet – rēķinus gan apmaksājam čakli, jo tā jau valsts nauda, ko var neskaitīt. Starp citu, būtu tikai normāli, ka mēs par tiem minētajiem 400 stabiem pludmales smiltīs saņemtu pieklājīgu atskaiti, lai saprastu, cik mums vēl daudz jāmācās.
Kopsaucējs šiem visiem gadījumiem – mazliet lielāku atbildību pret sabiedrību, nodokļu maksātāju, vēlētāju, valsts pilsoņiem. Vai tā būtu ministru maiņa, rektora alga vai pasākumi, kas nav obligāti… Stāvot ar basām kājām pļavā, par šo taču gan var iedomāties, pareizi?
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
