Iesaki rakstu: 
Policija pieņēmusi lēmumu lietā par cietušā statusa atteikšanu Pietiek vairākkārt aprakstītajā kriminālprocesā par tiesas sēdes audio protokola viltošanu, pamatojot savu viedokli ar to, ka tiesas lēmumu par atteikumu pieņemt kasācijas sūdzību šis fakts nemaz neesot ietekmējis. Cietušais vērsies ar sūdzībām ne tikai Latvijas tiesībsargājošās iestādēs, bet arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Valsts policijas Rīgas centra iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas vecākā inspektore majore Kristīne Jurgevica atteikusi piemērot cietušā statusu Viesturam Lagzdiņam, pēc kura iesnieguma ierosināts kriminālprocess par tiesas audio protokola viltošanu pēc Krimināllikuma 275.panta 1.daļas par dokumenta, zīmoga viltošanu.
Lai gan tiesas sēdes audioierakstam veikta gan neatkarīga ekspertīzes gan policijas ekspertīze un abās konstatēts, ka audioieraksts ir montēts, tātad viltots, turklāt kriminālprocess ir ierosināts, iesnieguma iesniedzējam ir atteikts cietušā statuss.
Tieši audio protokola viltojums Lagzdiņam neļāva iesniegt pamatotu kasācijas sūdzību, lai apstrīdētu nepamatoto tiesas lēmumu par parāda piedziņu, tādējādi radot gan morālus, gan materiālus zaudējumus.
Lagzdiņš, kurš bija atbildētājs civilprocesā, par Rīgas apgabaltiesas veikto audioieraksta viltošanu bija uzzinājis, kad vēlējies rakstīt kasācijas sūdzību. Tā kā tiesnesis Uldis Danga tiesas sēdē nebija ļāvis viņam izteikties par prasības summas aprēķiniem, viņš uzskatīja, ka noticis procesuāls pārkāpums, un par to nolēma sniegt kasācijas sūdzību.
Lai kasācijas sūdzībā precīzi norādītu tiesas sēdē teikto, Lagzdiņš bija pieprasījis no tiesas sēdes audio protokolu un sev par lielu pārsteigumu konstatējis, ka tiesneša teiktais, kas viņam no tiesas sēdes labi palicis atmiņā, pēkšņi ierakstā vispār nav dzirdams.
Lagzdiņš audioierakstam lūdzis veikt ekspertīzi Valsts policijas kriminālistikas pārvaldē, kuras eksperts viennozīmīgi konstatējis, ka audioieraksts ir montēts. Turklāt eksperts arī konstatējis, ka to nevarēja izdarīt pats Lagzdiņš, jo audio fails ierakstīts vienreiz ierakstāmajā kompaktdiskā.
“Izvērtējot kopā ar pieteikumu saņemto 2017.gada 2.janvāra Rīcības sēdes lēmumu, secinu, ka minētajā lēmumā nav minēts, ka atteikums ierosināt kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu kolēģijas 2015.gada 30.septembra spriedumu ir saistīts ar minētās tiesu sēdes audio protokolu, bet ir atrunāts, ka kasācijas sūdzība nesatur argumentus, kā minētais (iespējamā montāža apelācijas instances tiesas sēdes audio ieraksta 47.minūtes 35.-48.sekundē) noveda vai varēja novest pie lietas izskatīšanas nepareiza lēmuma,” atteikumā raksta inspektore. Tādēļ Jurgevica uzskata, ka Lagzdiņa atzīšana par cietušo būtu priekšlaicīga.
Lagzdiņš ir pilnīgā neizpratnē gan par tiesas, gan policijas rīcību un pauž aizdomas, ka tās varētu būt ieinteresētas aizstāvēt civillietas prasītāja intereses. Tomēr atklātu pierādījumu tam nav.
Policijas atteikumu piemērot cietušā statusu, kas viņam liedz aizstāvēt savas tiesības civilprasībā, viņš ne tikai pārsūdzējis prokuratūrā, bet vērsies arī Eiropas cilvēktiesību tiesā.
Jau ziņots, ka dīvaina šajā lietā ir arī Tieslietu ministrijas nostāja. Lai gan Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos Irēna Kucina sākotnēji bijusi ļoti ieinteresēta par Valsts policijas kriminālistikas pārvaldes konstatēto tiesas sēdes audioieraksta viltošanu un mudinājusi iesniegt visus pierādījumus un dokumentus, tomēr pēc to saņemšanas viņas attieksme krasi mainījusies.
Augstākā tiesa bija atteikusi izskatīt Lagzdiņa kasācijas sūdzību, paužot uzskatu, ka jautājuma par audio sēžu protokola viltošanu izskatīšana neietilpst kasācijas tiesas kompetencē. Pēc tiesas domām, kasācijas sūdzība nesatur argumentus, kā audio ieraksta viltošana varēja novest vai noveda pie lietas izskatīšanas nepareiza iznākuma.
Savukārt Kucina atbildē Lagzdiņam plaši pārstāstījusi, par ko notiek tiesāšanās, kādus lēmumus pieņēmusi katras instances tiesa, kādi bijuši pilna tiesas sprieduma kavēšanās iemesli, kā arī ar likumu pantu pieminēšanu skaidrojusi, kādēļ pieļaujama pilnā tiesas sprieduma kavēšanās un ka tiesnesis ar pilnā tiesas sprieduma kavēšanos neko nav pārkāpis.
Taču jautājumā par audioieraksta viltošanu Tieslietu ministrijas amatpersona bijusi visnotaļ lakoniska. “Norādām, ka arī Tieslietu ministrija, veicot pārbaudi saistībā ar Jūsu iesniegumā norādīto, Jūsuprāt, notikušo 2015.gada 16.septembra tiesas sēdes audio protokola montāžu, noklausoties audio protokolu, secinājusi, ka no minētā tiesas sēdes audio protokola nav izgriezti skaņu fragmenti,” paziņojusi valsts sekretāra vietniece, kaut gan Kriminālistikas pārvaldes eksperta veikto ekspertīzi savā atbildē vispār nav pieminējusi.
Lagzdiņš ir pārliecināts, ka tiesas audio protokola viltošana ir izdevīga prasītājam, kurš jau astoņus gadus ar vairākām tiesvedībām neveiksmīgi cenšas viņu kopā ar deviņgadīgo meitu izlikt no denacionalizētā īpašuma.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
