Atsevišķi valdības lēmumi labklājības jomā ir pretrunā ar Satversmes tiesas spriedumos lemto

Tiesībsargs ar lielu interesi sekoja līdzi valdības iniciatīvām, lūkojot, kā valdība plāno īstenot šī gada Satversmes tiesas spriedumos labklājības jomā iekļautās atziņas. Jāatgādina, ka Satversmes tiesa trijos spriedumos norādīja uz nepieciešamību veikt sistēmiskus un būtiskus uzlabojumus labklājības jomā. Tiesībsargs uzsver, ka Satversmes tiesas spriedumu izpilde nebeidzas ar dažu šīs sistēmas elementu izmaiņu, pārmaiņai ir jābūt vispusīgai un pilnīgai, kas attiecīgi var dot pārliecību par šīs jomas sakārtošanu pēc būtības.

Jāteic, ka sākotnējās darba rezultātu vēsmas, lai arī ar dažām kritiskām piezīmēm, šķita visnotaļ cerīgas. Valdība beidzot reāli piedāvāja ieviest minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanu pēc vienotas metodoloģiskas pieejas. Valdība ir definējusi garantētā minimālā ienākuma pabalsta (GMI) mērķi jeb tās pamatvajadzības, kam tas ir paredzēts, nošķirot atsevišķi dzīvokļa pabalstu un pabalstu atsevišķu izdevumu (piemēram, veselības aprūpes) segšanai. Tāpat gan GMI, gan valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts (VSNP) tiek palielināts arī naudas izteiksmē. 

Diskutabls, protams, ir jautājums, kāpēc valdība par pietiekamu vistrūcīgāko un vienlaikus visievainojamāko Latvijas iedzīvotāju izdzīvošanai ir atzinusi līmeni, kas atbilst 20% no ienākumu mediānas, kas naudas izteiksmē veido 109 eiro, un nevis, piemēram 25%.

Te jāatzīmē, ka Satversmes tiesa ir īpaši uzsvērusi, ka valsts rīcības brīvība, lemjot par sociālās palīdzības minimumu, ir ierobežota. Valstij sava izvēle sociālās palīdzības minimuma noteikšanā un šajā sakarā izdarītā konceptuālā izšķiršanās ir pienācīgi jāpamato, citstarp ar empīriskiem un zinātniskiem atzinumiem. 

Tomēr vislielāko vilšanos ir sagādājis šī gada 30.septembra Ministru kabineta ārkārtas sēdē nolemtais pretēji sākotnēji iecerētajam, ka minimālā ienākuma slieksnis, kas piesaistīts vidējā ienākuma mediānai, automātiski tiek pārskatīts katra gada 1. jūlijā, kas deva cerības, ka sistēma tiek veidota ciešā sasaistē ar sociālo realitāti. Iepretim tam nolemts, ka Labklājības ministrijai katru gadu šo sliekšņu pārskatīšana būtu jāpiedāvā kā prioritārais pasākums budžeta diskusiju gaitā un tas tiek pārskatīs ne retāk kā reizi trijos gados. 

“Manuprāt, tas nokauj visus labos nodomus, loģiski veidota sistēma atkal tiek sasaistīta ar politisko tirgu. Minimālo ienākumu sliekšņu pārskatīšana ne retāk kā reizi trijos gados nozīmē, ka mēs esam turpat, kur bijām. Gribu atgādināt, ka jau līdz šim GMI bija jāpārskata katru gadu, tāpat arī VSNP bija jāpārskata katru gadu atbilstoši ekonomiskajai situācijai valstī. Līdz šim tas netika pildīts. Kas mainīsies nākotnē?” jautā tiesībsargs Juris Jansons. 

Svarīgi atgādināt, ka Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka izraudzītajai metodei jābūt tādai, kas šo minimālo apmēru padarītu atkarīgu no ekonomiskajiem rādītājiem, nevis politiskā tirgus vienošanās, tādējādi atspoguļojot sociālo realitāti un patieso ekonomisko situāciju valstī. 

Tiesībsarga ieskatā minimālo ienākumu līmeņa pārskatīšana reizi trijos gados nenodrošinās šīs atziņas ieviešanu. Tā vietā tiesībsargs uzskata, ka šāds valdības lēmums ir Satversmes tiesas sprieduma klaja nepildīšana, tādēļ pilnīgi noteikti aicinās Saeimu minēto valdības lēmumu neakceptēt. Būtiski, ka Satversmes tiesa tieši likumdevējam ir uzdevusi par pienākumu veidot tādu sociāla atbalsta sistēmu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmei.

Novērtē šo rakstu: