Atsevišķi valdības lēmumi labklājības jomā ir pretrunā ar Satversmes tiesas spriedumos lemto
Tiesībsarga birojs06.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Neskatoties uz dažiem pozitīviem risinājumiem mazāk aizsargāto iedzīvotāju labklājības uzlabošanā, atsevišķi valdības soļi vērtējami kā diskutabli un potenciāli neatbilstoši Satversmes tiesas spriedumos paustajam. Viskliedzošākais piemērs ir lēmums minimālā ienākuma slieksni pārskatīt reizi trijos gados (nevis ik gadu), tādējādi atraujot to no sociālās realitātes.
Tiesībsargs ar lielu interesi sekoja līdzi valdības iniciatīvām, lūkojot, kā valdība plāno īstenot šī gada Satversmes tiesas spriedumos labklājības jomā iekļautās atziņas. Jāatgādina, ka Satversmes tiesa trijos spriedumos norādīja uz nepieciešamību veikt sistēmiskus un būtiskus uzlabojumus labklājības jomā. Tiesībsargs uzsver, ka Satversmes tiesas spriedumu izpilde nebeidzas ar dažu šīs sistēmas elementu izmaiņu, pārmaiņai ir jābūt vispusīgai un pilnīgai, kas attiecīgi var dot pārliecību par šīs jomas sakārtošanu pēc būtības.
Jāteic, ka sākotnējās darba rezultātu vēsmas, lai arī ar dažām kritiskām piezīmēm, šķita visnotaļ cerīgas. Valdība beidzot reāli piedāvāja ieviest minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanu pēc vienotas metodoloģiskas pieejas. Valdība ir definējusi garantētā minimālā ienākuma pabalsta (GMI) mērķi jeb tās pamatvajadzības, kam tas ir paredzēts, nošķirot atsevišķi dzīvokļa pabalstu un pabalstu atsevišķu izdevumu (piemēram, veselības aprūpes) segšanai. Tāpat gan GMI, gan valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts (VSNP) tiek palielināts arī naudas izteiksmē.
Diskutabls, protams, ir jautājums, kāpēc valdība par pietiekamu vistrūcīgāko un vienlaikus visievainojamāko Latvijas iedzīvotāju izdzīvošanai ir atzinusi līmeni, kas atbilst 20% no ienākumu mediānas, kas naudas izteiksmē veido 109 eiro, un nevis, piemēram 25%.
Te jāatzīmē, ka Satversmes tiesa ir īpaši uzsvērusi, ka valsts rīcības brīvība, lemjot par sociālās palīdzības minimumu, ir ierobežota. Valstij sava izvēle sociālās palīdzības minimuma noteikšanā un šajā sakarā izdarītā konceptuālā izšķiršanās ir pienācīgi jāpamato, citstarp ar empīriskiem un zinātniskiem atzinumiem.
Tomēr vislielāko vilšanos ir sagādājis šī gada 30.septembra Ministru kabineta ārkārtas sēdē nolemtais pretēji sākotnēji iecerētajam, ka minimālā ienākuma slieksnis, kas piesaistīts vidējā ienākuma mediānai, automātiski tiek pārskatīts katra gada 1. jūlijā, kas deva cerības, ka sistēma tiek veidota ciešā sasaistē ar sociālo realitāti. Iepretim tam nolemts, ka Labklājības ministrijai katru gadu šo sliekšņu pārskatīšana būtu jāpiedāvā kā prioritārais pasākums budžeta diskusiju gaitā un tas tiek pārskatīs ne retāk kā reizi trijos gados.
“Manuprāt, tas nokauj visus labos nodomus, loģiski veidota sistēma atkal tiek sasaistīta ar politisko tirgu. Minimālo ienākumu sliekšņu pārskatīšana ne retāk kā reizi trijos gados nozīmē, ka mēs esam turpat, kur bijām. Gribu atgādināt, ka jau līdz šim GMI bija jāpārskata katru gadu, tāpat arī VSNP bija jāpārskata katru gadu atbilstoši ekonomiskajai situācijai valstī. Līdz šim tas netika pildīts. Kas mainīsies nākotnē?” jautā tiesībsargs Juris Jansons.
Svarīgi atgādināt, ka Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka izraudzītajai metodei jābūt tādai, kas šo minimālo apmēru padarītu atkarīgu no ekonomiskajiem rādītājiem, nevis politiskā tirgus vienošanās, tādējādi atspoguļojot sociālo realitāti un patieso ekonomisko situāciju valstī.
Tiesībsarga ieskatā minimālo ienākumu līmeņa pārskatīšana reizi trijos gados nenodrošinās šīs atziņas ieviešanu. Tā vietā tiesībsargs uzskata, ka šāds valdības lēmums ir Satversmes tiesas sprieduma klaja nepildīšana, tādēļ pilnīgi noteikti aicinās Saeimu minēto valdības lēmumu neakceptēt. Būtiski, ka Satversmes tiesa tieši likumdevējam ir uzdevusi par pienākumu veidot tādu sociāla atbalsta sistēmu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmei.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
