Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Saistībā ar Artusa Kaimiņa nule izteikto publisko apņemšanos dibināt atkal jaunu politisko partiju, šodien publicējam dažus neatkarīgās Latvijas aizvadīto gadu politiskajiem staiguļiem veltītus fragmentus no pirms dažiem gadiem izdotās trīssējumu grāmatas Mūsu vēsture: 1985-2005.

Pirmā šķelšanās – pa frakcijām

1990. gada Augstākā Padome bija pēdējais Latvijas parlaments, kas vēl netika vēlēts pēc partiju sarakstiem, – par kandidātu partejiskumu liecināja vien tas, vai vēlēšanās viņus atbalstīja Latvijas Tautas fronte (LTF) vai ne. Likumsakarīgi, ka ievēlētā Augstākā Padome sadalījās divās daļās – LTF deputāti un, tā teikt, citādi domājošie. Pirmie apvienojās Tautas frontes frakcijā, bet otrie izveidoja frakciju Līdztiesība, ko mūsdienās mēs raksturotu kā kreisu, bet tolaik tā tika uzskatīta par prokomunistisku un prokrievisku.

Par to, ka frakciju darbība deviņdesmito gadu pašā sākumā bija, maigi izsakoties, ne pārāk organizēta, liecina kaut vai fakts, ka frakcijām atšķirībā no vēlāko gadu Saeimas nebija pat savu telpu. LTF frakcijas deputāti sēdes parasti rīkoja turpat parlamenta plenārsēžu zālē vai kādā telpā Augstākās Padomes komisiju ēkā, bet Līdztiesība pulcējās Politiskās izglītības namā (tagadējā Kongresu namā), ko tai bija atvēlējusi Latvijas kompartija.

Vēlāk gan Līdztiesībai šādu pulcēšanās vietas izvēli nācās nožēlot: kad pēc 1991. gada augusta puča kompartija tika aizliegta, tā zaudēja visus savus īpašumus, Politiskās izglītības namu ieskaitot. Rezultātā frakcija no nama automātiski tika izmesta un pāris mēnešus varēja izbaudīt bezpajumtnieka dzīvi. Līdztiesības deputāti gan uzrakstīja AP Prezidijam iesniegumu, lūdzot frakciju nodrošināt ar telpām, taču tautfrontiski noskaņotais Prezidijs ar lūguma apmierināšanu diez ko nesteidzās. Pie telpām frakcija tika vien tad, kad tās deputāti bija piedraudējuši pie parlamenta ēkas uzsliet teltis.

Problēmu netrūka arī LTF frakcijā, kurā bija sapulcējušies cilvēki ar ļoti dažādām interesēm un dažādiem uzskatiem. Kamēr uzdevums Nr.1 bija Latvijas neatkarības atgūšana, tikmēr viņiem daudz maz vēl izdevās atrast kopēju valodu, taču pēc augusta puča nesaskaņas jau auga augumā – sākumā par Pilsonības likuma izstrādi, bet vēlāk arī citos jautājumos.

Domstarpības noveda pie tā, ka parasti balsojumos nekāda frakcijas disciplīna nedarbojās un katrs balsoja pēc saviem ieskatiem. Laikam visspilgtāk LTF frakcijā valdošo situāciju raksturoja deputāts Jānis Lagzdiņš: „Bezjēdzība un neorganizētība, kas valda frakcijā, vairs nav ciešama.” Viss notika likumsakarīgi – vispirms virkne deputātu vienkārši izstājās no frakcijas, kļūstot par neatkarīgajiem deputātiem, bet 1991. gada beigās „šķeltnieki” izveidoja jaunu frakciju. Tā tika nokristīta par frakciju Satversme, jo, kā apgalvoja tās radītāji, frakcijas mērķis esot valsts struktūras veidot uz Satversmes bāzes.

Taču ar frakcijām vien, protams, bija par maz: 1993. gada janvārī par izveidošanos paziņoja LR Augstākās Padomes Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) biedru grupa – pirmā no vēlāk pietiekami daudzskaitlīgajām deputātu grupām. Tas bija savdabīgs veidojums, kas deklarēja, ka tā dalībnieki – redzamākie grupas pārstāvji bija Andrejs Krastiņš un Aleksandrs Kiršteins – savas pašreizējās parlamenta frakcijas neatstāšot, bet to ietvaros centīšoties realizēt LNNK nostādnes visās jomās, cik nu vien tas iespējams.

LTF frakcija gan nebija vienīgā, kuru jau AP laikos piemeklēja šķelšanās liga. Vēlēšanu apvienība Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai sāka šķobīties jau 1992. gada rudenī, bet 1993. gada martā šīs apvienības parlamenta frakcija Saskaņa Latvijai sadalījās divās daļās: vispirms par atsevišķas frakcijas izveidi paziņoja Jāņa Jurkāna vadītā Tautas saskaņas partija, bet pēc tam savu frakciju izveidoja arī Edvīna Kides Tautsaimnieku apvienība.

Savukārt izveidošanās laikā it kā gana viendabīgā frakcija Satversme 1993. gada pavasarī, tuvojoties pirmajām Saeimas vēlēšanām, izrādījās visnotaļ īpatns veidojums, kurā kaut kā bija sapulcējušies visdažādāko politisko spēku pārstāvji. Rezultātā 1993. gada martā frakcijas vadītāji Jānis Vaivads (kurš bija kļuvis par Latvijas ceļa valdes locekli), Oļegs Batarevskis un Einārs Cilinskis dabūja nolikt pilnvaras. Vietā tika ievēlēti trīs līdzpriekšsēdētāji – Indulis Emsis no Latvijas Zaļās partijas, Aleksandrs Kiršteins no LNNK un Ģirts Krūmiņš no Saimnieciskās rosības līgas. Savukārt līdzpriekšsēdētāju posteņos neiekļuva vēl viens Latvijas ceļa pārstāvis Dzintars Ābiķis un Jānis Freimanis no Latvijas Tautas frontes.

Nākamais parlamenta sastāvs (tāpat kā nākamie) jau bija gana erudīts frakciju izveidošanas jomā, un pēc pirmajām atjaunotās Latvijas Saeimas vēlēšanām visas – kopskaitā astoņas – parlamenta frakcijas tika izveidotas samērā ātri. Un tikpat ātri gāja arī ar nepieciešamo iekšējās organizācijas metožu apgūšanu: tā, piemēram, 1993. gadā Andrejs Panteļējevs kā Latvijas ceļa frakcijas vadītājs jau bija apguvis nepieciešamo žestikulāciju, ar paceltas rokas īkšķa virzību komandējot balsojumu, un mediji par to labu brīdi uzjautrinājās – līdz pierada tāpat kā paši deputāti.

Ķildnieki, staigātāji un jokupēteri

Jaunu partiju birums deviņdesmitajos gados bija ārkārtīgi iespaidīgs, un, tā kā sabiedrībā pazīstamu cilvēku visām jaundibinātajām organizācijām nepietika, joku grāmatas Latvijas visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autoriem bija pamats paironizēt: „Kas partijas līderim atlika – ņēma to, kas ir: muitnieku Geidānu, farizeju Ēberliņu, firmas Pinansu Firamīda bijušo sekretāri Gricacujevu, hokejista radinieku Hatuļevu, Haritonova paziņas Vošku un Komaru. Būtu ierakstījis arī Lakiju Klopu, taču pēdējā brīdī no šīs idejas atteicās, jo atcerējās, ka Stendzeniekam savulaik bija gadījušās ķibeles ar viduslaikos mēra laikā mirušu kandidātu iekļaušanu sarakstos.”

Partiju čaklās dzimšanas apstākļos bieži vien gadījās pat dalīties biedros: piemēram, 1993. gada pavasarī tika izveidota pirmā vēlēšanu apvienība (kādām tolaik vēl ir atļauts piedalīties vēlēšanās) Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai, kurā strauji iekārtojās arī… bariņš Latvijas Demokrātiskās darba partijas (LDDP) biedru – Vilnis Edvīns Bresis, Edvīns Kide, Aivars Dātavs. Faktiski tas nozīmēja – vienas partijas biedri, no tās nemaz nedomājot izstāties, paziņoja, ka startēšot vēlēšanās citas politiskas organizācijas sastāvā (jo arī LDDP gatavojās kandidēt vēlēšanās). Turklāt jucekli vēl palielināja paziņojums, ka arī ceļinieks Anatolijs Gorbunovs ilgu laiku esot bijis partijas „slepenais biedrs”. To izteica LDDP vadītājs Juris Bojārs – droši vien neveiksmīgākais partiju vadonis mūslaiku Latvijā kopā ar Aleksandru Kiršteinu, kurš dažus gadus vēlāk no paša izlolotās Nacionālās reformu partijas priekšsēdētāja (!) krēsla pārmuka uz jaundibināto Tautas partiju.

Vēlēšanās sēdēt uz iespējami lielāka partiju krēslu skaita, cerot, ka palīdzēs ja ne viens, tad otrs, vispār bija raksturīga Latvijas politiskajai ainai deviņdesmito gadu pirmajā pusē: tipisks piemērs bija LR Augstākās padomes LNNK deputātu grupa, kas izveidojās 1993. gada janvārī – savas līdzšinējās frakcijas cienījamie politiķi (Andrejs Krastiņš, Aleksandrs Kiršteins) gan neatstāja, taču, piemēram, solījās nopietni uzklausīt LNNK tautsaimniecības padomi, kurā bija arī tādi „eksperti” kā Valdis Krisbergs un vēlāk no LNNK izslēgtais Joahims Zīgerists. Turklāt reižumis nemaz nebija skaidrs, kurai partijai kurš politiķis īsti ir piederīgs: kad 1994. gada oktobrī Latvijas Zemnieku savienības vecbiedru nodaļa izslēdza no partijas vēlāko bēdīgi slaveno labklājības ministru, Austrālijas latvieti Jāni Riteni un Tupešu Jāni, kuri bija iesaistījušies Māra Gaiļa valdībā, izrādījās – nav saprotams, vai J. Ritenis vispār ir bijis LZS biedrs.

Papildus tam jau tolaik augstu vilni pirms katrām vēlēšanām sāka sist „ostīšanās” pēc perspektīvāka politiskā spēka, kura sastāvā „iebraukt” nākamajā Saeimas vai pašvaldības sastāvā: pirms 5. Saeimas vēlēšanām „draudzēties” ar tobrīd ļoti svaigo un šķietami perspektīvo Muļķu partiju nāca pat vēlākais Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis, savukārt savdabīgu „staigāšanas” rekordu uzstādīja, piemēram, Normunds Grostiņš – 1993. gadā viņš darbojās Demokrātiskajā partijā, pēc tās pārveidošanās par Demokrātisko partiju Saimnieks 1997. gadā iestājās Nacionālajā reformu partijā, mēģināja Saeimā iekļūt no konservatīvo partiju saraksta, tad uz brīdi atgriezās Demokrātiskajā partijā, 2002. gadā Saeimā mēģināja iekļūt jau no Sociāldemokrātiskās labklājības partijas saraksta, bet vēl pēc tam Eiroparlamenta vēlēšanās tikpat nesekmīgi startēja no eiroskeptiķu saraksta.

Tiesa, uz superstaigātāja nosaukumu tikpat labi varētu pretendēt arī Andris Ameriks – interneta portālos vienubrīd pat notika politiķa pārstāvēto organizāciju uzskaitīšana, kuras gala slēdziens bija: „Komjaunietis – aktīvists (neskaitu), Latvijas Komunistiskās partijas biedrs, līda pie Demokrātiskās Centra partijas dibināšanas (neskaitu), Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai, Tautas saskaņas partija, Demokrātiskā partija Saimnieks, Latvijas Demokrātiskā partija, Latvijas Pirmā partija.
Sešas partijas vismaz!!!”

Deviņdesmito gadu otrajā pusē politiskā „staigāšana” ne tikai pirms, bet arī pēc vēlēšanām kļuva patiešām iespaidīga: rekordists bija alu un dižkoku pētnieks Guntis Eniņš, kurš Zīgerista partiju pameta jau pirmajā 6. Saeimas darba dienā (šo rekordu nu beidzot pārspējis „Olšteina sešinieks”).

Savukārt lielākais vienlaicīgas „staigāšanas” gadījums datējams nevis ar slavenajiem „Šlesera piecīšiem”, kas faktiski iznīcināja Jāņa Jurkāna Tautas saskaņas partijas politisko nākotni (2004. gada februārī uz Latvijas Pirmās partijas frakciju pārcēlās deputāti Valērijs Karpuškins, Anatolijs Mackevičs, Pāvels Maksimovs, Vjačeslavs Stepaņenko un Dainis Turlais), bet gan patālo 1996. gada jūniju, - tad no Zīgerista partijas aizgāja Saeimas deputāti Gunta Gannusa, Ojārs Grīnbergs, Andris Saulītis, Jānis Strods, Māris Rudzītis un Oļgerts Dunkers. Kopumā 1997. gada rudenī divu gadu laikā Saeimā partijas piederību bija mainījuši jau 35 deputāti, un tas pats Jānis Jurkāns (kurš gan arī nav pilnīgi nevainīgs politiskās uzticības jomā) ironiski teica, ka jūtoties kā dizentērijas slimnieku palātā – „arī tur visu laiku staigā”.

Ar laiku izrādījās, ka arī „sava” politiskā spēka nodevībai ir iespējams atrast ļoti skanīgus argumentus – un saglabāt politisko nākotni. Pārbēgot no Latvijas ceļa uz jaundibināto Tautas partiju, šo metodi iemēģināja Jānis Lagzdiņš un Dzintars Ābiķis. Savukārt partijas Jaunais laiks frakciju pametušie deputāti Māris Gulbis un Ināra Ostrovska izdomāja tā – jā, viņi gan esot kopā ar pārējo Jauno laiku devuši zvērestu baznīcā, taču deputātu mandātus nenolikšot, jo „atteikšanās no 8. Saeimas deputāta mandāta būtu šo solījumu nodošana” (vēl vēlāk cits Jaunā laika nodevējs Kārlis Šadurskis izdomāja, ka baznīcā dots zvērests esot derīgs tikai viena Saeimas sasaukuma laiku). Vēl vienu bijušo Jaunā laika pārstāvi Andreju Radzeviču no šādas „principialitātes” paušanas neatturēja pat Eināra Repšes publiski izteiktais „cūka”.

Turklāt, gadiem ejot, „staigātāji” saprata – jo skaļāki un „principiālāki” būs paziņojumi, jo labāk pašiem. Tipisks piemērs ir kādreizējais Rīgas domes priekšsēdētājs, apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK biedrs Andris Ārgalis, par kura plāniem dibināt jaunu labēju partiju, ap kuru varētu vienoties daļa LC, Tautas partiju un TB/LNNK biedru, tika runāts jau kopš 2001. gada pavasara. Taču tā paša gada decembrī, kad jau bija zināms, ka A. Ārgalis acīmredzot iestāsies Tautas partijā, viņš no savas TB/LNNK izstājās ar paziņojumiem, ka partija esot nokļuvusi „sponsoru un intrigantu grupējuma ietekmē” un ka „TB/LNNK nekalpo ne valsts, ne tautas labā, bet amorāli izmanto svēto Tēvzemei un Brīvībai vārdu, lai partijas birokrātijas spice iegūtu nelielu tautas atbalstu”.

Kuslie kārtības ieviešanas mēģinājumi

Nevar gan teikt, ka gadu gaitā valstsvīri it nemaz nebūtu domājuši par to, kā ierobežot gan „staigāšanu”, gan pārmērīgu partiju vairošanos. Vismaz labas gribas pietika – deviņdesmito gadu sākumā Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Gunārs Meierovics pat visā nopietnībā ieteica ierobežot partiju skaitu pamatīgi un stingri: „Mums ir jāmācās no tām kļūdām, kādas Latvijas vēsturē ir jau bijušas. Tagad ir ārkārtīgi daudz partiju, un katra vēlēsies piedalīties ar saviem kandidātiem. Ir saprotama šī daudzpartijība, jo 50 gadus esat bijuši zem politiskās partijas diktatūras. Taču būtu jāpanāk, lai pieņemtu likumu, kas garantētu, ka Latvijā būtu tikai trīs partijas – labā, kreisā un centra.”

No šādiem plāniem, protams, nekas nesanāca, toties 1995. gadā Saeima nolēma, ka kārtīgā, oficiāli reģistrējamā partijā būtu jābūt vismaz 200 biedriem – un izrādījās, ka no 42 partijām tikai nedaudz vairāk kā desmit atbilst šim kritērijam: LZS ir 3348 biedri, LTF – 2002, maznodrošināto politiskajā apvienībā – virs 2000, LNNK – 1980, LDDP – 1551, Tēvzemei un Brīvībai – 601, Kristīgo demokrātu savienībā – 600, Latvijas ceļā – 453, Demokrātiskajā partijā – 416, LSDSP – 350, Tautsaimnieku politiskajā apvienībā – 214. Visbeidzot, J. Zīgerista Tautas kustībā Latvijai, izrādījās, bija 12 tūkstoši biedru veicinātāju, bet tikai 26 īsti biedri.

Savukārt 2005. gadā likumdevēji nonāca pie pārliecības, ka viņu apaļus desmit gadus atpakaļ pieņemtie nosacījumi partijām neko īpašu nav mainījuši un, izsakoties Tēvzemei un Brīvībai/LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētāja un partijas veterāna Māra Grīnblata presei teiktajiem vārdiem, „pārāk lielais partiju skaits jau kļūst par karikatūru un izsmiekla objektu”. Jaunais priekšlikums bija – palielināt partijas minimālo dibinātāju skaitu no diviem līdz pieciem simtiem, jo tūkstotis jau vienalga neiešot cauri.

Un tā nu partiju un to biedru uzskaites kārtība stingrāka gan kļuva, taču staigāšana nemazinājās – un, gadiem ejot, nekļuva un nekļuva mazāk jaunu partiju, uz kurām doties. Turklāt, gadiem ejot, jaunu partiju radītāji apķērās arī par nepieciešamību meklēt vienai vai otrai sabiedrības daļai tīkamas un simpātiskas idejas, - un te nu nepārspējams ilgus gadus izrādījās Ainārs Šlesers. Kad 1997. gada oktobrī parādījās ideja, ka vajadzētu veidot vēl kādu jaunu partiju, sākotnēji tika runāts par idejas autoriem – gados jauniem un turīgiem uzņēmējiem. Kad 1998. gada sākumā parādījās Jaunā partija, jau tika runāts par politisko spēku, kas nevis šķelšot, bet vienošot – te bija gan Raimonds Pauls (kurš teicās izvēlējies šo partiju, jo tieši šeit darbošoties jaunās paaudzes politiķi, bet vēlāk pārmuka uz Tautas partiju) un vēlākais Jaunā laika pirmais „kauna traips” – ķirurgs Āris Auders, gan Silvija Dreimane, Jānis Peters, Jānis Āboltiņš, Jānis Zaržeckis un, protams, toreizējais jaunais biznesmenis Ainārs Šlesers.

Taču izrādījās, ka citu vienošanas vietā partijas vadība šķeļas pati, 2000. gadā A. Šleseram sakašķējoties ar Ingrīdu Ūdri un S. Dreimani, pēc tam par partijas tēla graušanu izslēdzot Aivaru Markotu, bet vēl pēc tam no partijas priekšsēdētāja posteņa atkāpjoties R. Paulam. Un… nekas: lai gan iepriekš vēl viena „staigātāja” Andra Saulīša un citu kungu izpildījumā kristīgā ideja jau bija pavalkāta, 2001. gada sākumā partija tika pārdēvēta par Jau­no kristīgo par­ti­ju, tās vadībai lielā vienprātībā nolemjot vienošanas vietā tagad pievērsties kristīgajām vērtībām un par partijas priekšsēdētāju ievēlot mācītāju Gunti Dišleru. Savukārt 2002. gada martā jau tika paziņots, ka tiekot dibināta pilnīgi jauna, uz kristīgām vērtībām balstīta Latvijas Pirmā partija, kuras priekšgalā būšot mācītāji Ēriks Jēkabsons (vēlāk vīlies partijā un to pametis), Jānis Šmits un Ainārs Baštiks, ministrs un kādreizējais Jaunās partijas „pelēkais kardināls” Jānis Krūmiņš, izbijušais Latvijas Krājbankas prezidents Arnolds Laksa (vēlāk tāpat pametis partiju) un J. Peters, kā arī, protams, A. Šlesers… Un arī tas, kā mēs labi atceramies, nebūt nebija viss – Aināra Šlesera radošā izdoma jaunu partiju radīšanās jomā iznīka tikai 2010. gadā.

Nelaime ar visiem šiem aizvien jaunu un jaunu partiju rašanās procesiem bija tikai viena: kā rāda ANO Attīstības aģentūras tautas attīstītības pētījumi, starp 1988. un 1991.gadu, kad Latvijas Tautas frontē bija 250 tūkstoši biedru un atdzima liels skaits citu organizāciju, 54% Latvijas iedzīvotāju apliecināja, ka piedalās kādas sabiedriskās organizācijas darbā. 1995. gadā šis skaitlis bija samazinājies jau līdz 20% (rēķinot arī arodbiedrību biedrus), savukārt jaunajā gadu tūkstotī savu darbību kādā nevalstiskajā organizācijā, tostarp partijā apliecināja tikai 6% Latvijas iedzīvotāju.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Karaļa ēras beigas vai tomēr “Bauze uz pauzes”?

FotoOtrdien Garkalnes novada iedzīvotājus sasniedza ziņa, ka Garkalnes Imperators ir atkāpies no amata, jo veselība vairs nav tā, viņš lāga nedzirdot, ko tie padotie viņam īsti saka, tāpēc nevarot būt priekšsēdētājs.
Lasīt visu...

3

Ornitologs Apinītis iestājas par skaidru dziesmu: nost ar šņabi un „cīgām”

FotoJūs jau būsiet pamanījuši, ka kādreizējais partijas „Latvijas ceļš” biedrs dakteris Pēteris Apinis, kurš tika patriekts no partijas, jo sāka nesankcionētu nomelnošanas kampaņu pret oranžajiem Tautas partijas kolēģiem, pēdējā laikā uzstājīgi, nu jau gandrīz populistiskā manierē postulē nepieciešamību aizliegt tirgot alkoholu un tabakas izstrādājumus Rīgā šā gada vasarā gaidāmo bērnu dziesmu un deju svētku laikā.
Lasīt visu...

12

Kas notiek ar Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadību?

FotoŅemot vērā, ka pēdējā laikā arvien plašāk izskan ziņas par KPV LV ministru brīnumiem, vēlos informēt par kādu citu pārsteigumu, kuru klusībā īstenoja labklājības ministre Ramona Petraviča un kuram plašāka sabiedrība nepievērsa uzmanību.
Lasīt visu...

21

Nepieciešama jauna pieeja tam, kā Latvijas galvaspilsētā tiek risināti iedzīvotājiem būtiski jautājumi

FotoTeikas apkaimes iedzīvotāji ir pauduši skaidru un nepārprotamu vēlmi bijušā velotreka “Marss” vietā redzēt zaļo zonu, nevis Valsts drošības dienesta kompleksu, kura būvniecība nozīmētu arī koku izciršanu. Mana pārliecība ir, ka šī jautājuma apspriešanu ir pilnībā jārestartē - pašreizējie plāni jāaptur, un diskusija jāsāk no nulles.
Lasīt visu...

21

“Jo lielāki meli, jo ātrāk tiem noticēs.” 2. daļa. Vēl vakar sabiedrotie, bet šodien - nāvīgi ienaidnieki

FotoVācija nevarēja pabarot sevi. Valstij uzsākot Otro pasaules karu, britu flote bloķēja piegādes no ārzemēm, un stratēģiski svarīgu izejvielu imports nokrita līdz kritiskam līmenim. Glābiņš atnāca no Maskavas.
Lasīt visu...

21

No NT pūdernīcas. Padomiski formāli un iesaiste

FotoNevar būt nekādu šaubu! Mērķis ir skaidri redzams! NT (“nācijas tēvs”) vēlas latviešu inteliģenci uztaisīt par sapioseksuāļu inteliģenci. Atcerēsimies, ka sapioseksuālis ir indivīds, kuru seksuāli piesaista un uzbudina cita cilvēka inteliģence un prāts.
Lasīt visu...

21

“Jo lielāki meli, jo ātrāk tiem noticēs.” 1. daļa. Kā sākās karš, jeb Molotova - Ribentropa pakts trīs dienu hronikā

FotoAutortiesības uz šo “spārnoto” frāzi kļūdaini tiek piedēvētas J.Gebelsam, kaut patiesībā to uzrakstīja Hitlers, runājot par ebreju un marksistu lomu Vācijas sagrāvē Pirmā pasaules karā. Neskatoties uz to, trešā reiha propagandas ministrs savā darbībā konsekventi pieturējās pie šīs “gudrības”, un izskatās, ka Vladimirs Putins, pievērsdamies Otrā pasaules kara tēmai, ir ņēmis piemēru no minētajām personām.
Lasīt visu...

3

Ja mums nebūs jaunas ēkas par pārdesmit miljoniem eiro, kura stiprinās mūsu kapacitāti, mēs arī turpmāk nevarēsim notvert nevienu spiegu

FotoAtbilstoši 2017. gadā pieņemtam valdības lēmumam Rīgā, Brīvības gatvē 207 ir plānota Valsts drošības dienesta (VDD) ēkas būvniecība, kas tiks sākta jau šogad.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lai priekšvēlēšanu reklāmas būtu tikai valsts valodā

Nacionālā apvienība (NA) iesniegusi likuma grozījumus, lai priekšvēlēšanu reklāmas būtu tikai valsts valodā. JKP atbalsta. A/Par neatbalsta. Vienotība un KPV vēl domā....

Foto

Mihoelss, ebreju antifašistu komiteja un “ārstu-indētāju” lieta

Pērnā gada nogalē Vladimirs Putins bija kārtējo reizi pievērsies vēsturei, necenzēti nolamājot pirmskara Polijas vēstnieku Vācijā par it kā...

Foto

Paveiktais veselības nozarē Artura Krišjāņa Kariņa valdības pirmajā gadā

Atbilstoši valdības deklarācijai: 1. Pieejamība. Ārstniecības personu darba samaksas pieaugums 2020. gadā. Panākts, ka 2020.gadā veselības nozares darbinieku...

Foto

Šakāļi

Tā iegājies, ka vieni zvēri mums simbolizē drosmi un cēlumu, bet citi - gļēvumu un zemiskumu. Tā, piemēram, lauvu mēs dēvējam pat par zvēru karali,...

Foto

Mums pilnīgi neparedzētām vajadzībām ļoti nepieciešami vēl divi miljoni nodokļu maksātāju naudas

Latvijas Televīzija Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) 2020. gada 15. janvārī iesniegusi informatīvo...

Foto

Intelektuālā atombumba

Cilvēce vēsturiski nesen ieguva atombumbu kā pagaidām efektīvāko līdzekli cilvēku fiziskajai iznīcināšanai. Taču cilvēce vēsturiski vēl nesenāk (no XX gs.70.gadiem) ieguva atombumbu  arī cilvēku...

Foto

Mums būtu jāsāk uzvesties kā saprātīgiem vismaz līdz budžeta apstiprināšanai

Pēdējās dienās visi jau ir apjukuši no tā ziņu daudzuma, kas ar mediju un sociālo tīklu...

Foto

2020. No Tuvajiem Austrumiem līdz Baltijai: ģeopolitiskās prognozes ASV un Irānas konflikta kontekstā

Ģeopolitiskās prognozes jaunajam gadam no dažādu politologu puses skan neviennozīmīgi un tās atšķiras...

Foto

Pilnveidotais augstskolu pārvaldības modelis top necaurspīdīgi

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) nosūtījusi vēstuli Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), Latvijas Rektoru padomei, Augstākās izglītības padomei,...

Foto

500 metru aptieku darbības ģeogrāfiskais ierobežojums jāatceļ, lai veicinātu medikamentu pieejamību un normalizētu zāļu cenas Latvijā

Nevalstiskā organizācija Impact 2040 vērsusies pie Valsts prezidenta, Saeimas deputātiem...

Foto

Atklātā vēstule par ilgtspējīgu un gudru saimniekošanu Latvijas mežos

Mežs mūsdienās klāj vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas, kas ir pēdējos 250 gados lielākā meža platība. Latvijas meža...

Foto

Pašlaik galvaspilsētu vada Mata Hari, kas iepriekšējos 10 gadus veiksmīgi nēsājusi čemodānus aiz vajadzīgajiem cilvēkiem

Maniem kolēģiem Rīgas domē, kā man liekas, ir divas iespējas, kā...

Foto

Pa Latviju klīst populāra nopūta - “Galvenais, ka šoreiz ir prezidents, par kuru nav kauns”

Tas, ko esmu ievērojis un sen sapratis - cilvēkiem ārpus Latvijas...

Foto

Neredzam nekādu iemeslu, lai kaut ko mainītu partijas darbībā arī pašlaik

Ņemot vērā situāciju, kāda izveidojusies saistībā ar ASV Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (OFAC)...

Foto

Kā Kariņa valdība iespēra zem jostas vietas Latvijai kā tiesiskai valstij

9.janvāra Saeimas plenārsēdē tika izskatīts deputātu pieprasījums Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam “Par valdības nespēju pamatot...

Foto

Cerību ideoloģija

Uz planētas pašlaik notiek sīva cīņa par pasaules kārtību. Cīņa notiek starp tiem, kuri vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kur pasaules kārtību nosaka vairākas spēcīgas...

Foto

IZM izteikti neieklausās profesionāļu viedoklī un nāk klajā ar nepārdomātiem priekšlikumiem

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pēdējā laikā izceļas ar dažādu noteikumu aktīvu ražošanu, bet tas...

Foto

Vai LTV izplata viltus ziņas?

6. janvārī sabiedrība uzzināja par kārtējām vadošo darbinieku iecelšanām Latvijas TV. Zīmīgi, ka pārmaiņas skārušas tieši atbildīgos par saturu. LTV pavēstīja,...

Foto

„Mediju ekspertes” Rudušas piecpadsmitā darbavieta atbilstoši viņas vektoram būs valsts televīzija

No 2020. gada 6. janvāra Latvijas Televīzijas Programmu daļas direktores pienākumus pilnā apjomā sākusi pildīt...

Foto

Laimīgā dzīve ar “suņa s...iem” un prognozēšanas rutīna

Ar svešvārdu “rutīna” neapzīmē vienīgi šablonisku darbību, kad valda ilgi trenēts un stabils, taču ne visai simpātisks automātisms....

Foto

Iniciatīva: valsts un pašvaldību autotransportu aprīkot ar GSM GPS izsekošanas ierīcēm

Brīdī, kad valstī trūkst naudas mediķiem, demogrāfijas jautājumiem, ir nepieciešams arī palūkoties, kur varētu ietaupīt...

Foto

Daudzi šeit Latvijā savā apziņā vēl nedzīvo kā Eiropā, par kuru sapņojam

Eiropa. Brīvā Eiropa. Padomju Latvijas laikā tā bija katra latvieša sapnis. Nostāsti par turīgajiem...

Foto

Valdībai jāpievērš uzmanība nepilnībām regulējumā par aptieku izvietojumu

Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments 18.decembrī, izskatot pieteikumu par Zāļu valsts aģentūras izsniegtām atļaujām aptiekas atvēršanai, atcēla...

Foto

Elektriskā dzīve

Pagātne ir ne tikai notikumiem, bet arī idejām. Notikums bez idejas ir ikdiena, bet notikums ar ideju kļūst par vēsturi. Pagājušā gadsimta otrajā gadu...

Foto

Pagātnes fakti tagadnei

Latvijas sabiedrības kādā daļā joprojām saglabājas speciāli iezombētais melīgais priekšstats par “perestroiku/atmodu”. Daudzi turpina slavēt tādus VDK sameistarotos pseidonacionālos mistrojumus kā LTF, LNNK,...

Foto

Lai arī pamazām, tomēr tiesiskā situācija Latvijā uzlabojas

23. decembrī Satversmes tiesa (ST) par neatbilstošu Satversmei atzinusi normu, kas liedz kriminālvajāšanai izdotam Saeimas deputātam piedalīties Saeimas...

Foto

Datu valsts inspekcijas direktore jaunu izaicinājumu priekšā

Datu valsts inspekcijas vadītāja amatā tiku iecelta 2016.gada 5.aprīlī, neilgi pirms tika pieņemta Vispārīgā datu aizsardzības regula (2016.gada 27.aprīlī)...

Foto

No kā mums lūgt svētību jeb svētība vai lāsts?

Šajos Ziemassvētkos arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs aicina iznīcināt ļaunumu savās dzīvēs. Šai sakarā minēšu kādu piemēru, kur no...

Foto

Objektīvais faktors

Eksistenciālajai traģēdijai, kas latviešu tautā turpinās jau gadus trīsdesmit un izteikti triumfālu pakāpi ir sasniegusi “6.oktobra paaudzē”, ir objektīvs faktors. Tāds faktors patiešām eksistē...

Foto

Notiek sorosītu bezprecedenta uzbrukums Valsts policijai

Pēdējās dienās lielu vairumu Latvijas masu mediju ir pāršalkusi ziņa, ka it kā kāda persona terorizējot un vajājot žurnālistu organizāciju Re:Baltica un...