Atvērtās sabiedrības nacionālās īpatnības

Komunisma un fašisma vienādošana izraisīja sašutuma vētru cilvēkos, kuri visu savu mūžu abus režīmus bija uzskatījuši par savstarpēji ideoloģiski naidīgiem. Lai izvairītos no asām diskusijām, kuras varētu beigties ar vardarbību, ļoti simpātisks šķita ieteikums visas zināšanas pasludināt par meliem. Cilvēce savā attīstības gaitā bija radījusi tik daudz zināšanu, ka tās vairs nevarēja atšķirt no meliem. Zināšanas un meli kļuva līdzvērtīgi. Tie, kuri zināšanās meklēja patiesību, īstenībā aicināja uz vardarbību, līdz ar to patiesības vārds kļuva par sinonīmu vardarbībai.

Brīvs cilvēks vienmēr ir tas, kuram ir vismaz divas izvēles iespējas. Patiesība atstāj tikai vienu iespēju, tāpēc tā ir arī brīvības ienaidniece. Brīvam cilvēkam svarīgāka ir prasme izdarīt pareizo izvēli un vienmēr nostāties stiprākā pusē, - būt uzvarētājam, nevis zaudētājam. Šī prasme nosaka brīvības kvalitāti, - uz zināšanām un patiesības meklēšanu vērstam cilvēkam ir grūtāk dzīvot brīvu cilvēku sabiedrībā.

Toreiz šķita tik kārdinoši nostāties stiprākā pusē un līdz mielēm izbaudīt vājākā iznīcināšanu. Ļauties nevaldāmai un galvu reibinošai dejai virs nesagraujamās impērijas drupām, savus pretiniekus uzskatot par vardarbīgiem meļiem.

Ar laiku noplok pat visspēcīgākās emocijas, un atjaunojas ikdienas rutīna, kad lielāka uzmanība tiek pievērsta tiešajai apkārtnei, nevis tālajiem politiskajiem notikumiem.

Atvērtās sabiedrības principu pielietošana praksē ieguva spilgti nacionālu nokrāsu, par ko droši vien pārsteigti būtu paši teorijas radītāji. Lēmēja pieņēmējs kļuva neatkarīgs, un tas nozīmēja, ka viņam vajadzēja nodrošināt vismaz divas iespējas, no kurām varēja izvēlēties vienu pareizo. Likums vairs nevarēja būt patiess, ja tajā nepastāvēja izvēles iespēja.

Iedziļināšanās likumu džungļos parastam cilvēkam prasa lielu piepūli. Šis process ir viegls un interesants tikai tiem cilvēkiem, kuriem patīk matemātisku uzdevumu risināšana, kā arī reti sastopamas informācijas meklēšana. Tāpēc visu vienkāršošu un kā piemēru izmantošu visiem labi zināmo Katalonijas apgabala atdalīšanās problēmu. No vienas puses ir tautas pašnoteikšanās tiesības, bet no otras – valsts nedalāmības princips. Jebkura lēmuma pieņemšana būtu likumīga, tāpēc izšķirošo nozīmi iegūst tiesneša prasme pieņemt pareizo izvēli. Tiesnesim jāizšķiras, kura vara viņu varēs aizsargāt labāk, pretējā gadījumā pastāv risks pašam nonākt uz apsūdzēto sola.

Mūsdienu sabiedrībā ir daudz cilvēku, kuri joprojām uzskata, ka likumam var būt tikai viens risinājums. Pārliecināti par to, ka tiesai ir jāatzīst tautas pašnoteikšanās tiesības, viņi meklē juridisku palīdzību, lai sagatavotu pieteikumu tiesai. Tiesas lēmums viņiem ir diezgan negaidīts, jo tajā tiek paskaidrots par valsts nedalāmības principu. Pirmajā mirklī zaudētājiem šķiet, ka lieta nav izskatīta pēc būtības, kaut gan tā ir vienas un tās pašas problēmas divas dažādās puses. Tiesnesis arī ir cilvēks, un kamēr viņu aizsargās vara, nevis prasītājs, tikmēr viņa spriedums būs labvēlīgs varai. Pirms tiesvedības uzsākšanas neapmierinātajiem vajadzētu labi padomāt par to, vai viņi būtu gatavi apmaksāt vilšanās sajūtu, ko sniegs saskarsme ar tiesu.

Neatlaidīgie var nepadoties un lūgt padomu, kā visveiklāk izkļūt cauri Latvijas tiesu sistēmai, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu līdz Eiropai. Jāatgādina, ka katrs nelabvēlīgais spriedums Latvijas valstī tiek analizēts, tāpēc cerības saņemt sev labvēlīgu spriedumu mūsdienās ir daudz mazākas salīdzinājumā ar deviņdesmitajiem gadiem.

Augstāk rakstītais nenozīmē, ka vajadzētu ļauties pesimismam un bezcerībā padoties. Ja kāds vēlas tiesāties, tad nevajadzētu tiesu sistēmai dot brīvprātīgus ziedojumus, bet gan izvēlēties sev piemērotu veidu attiecīgās tiesvedības uzsākšanai. Rajonu un apgabalu administratīvās tiesas matemātisko kļūdu uzskata par zināšanām, no kuras izriet iespēja pieņemt divus atšķirīgus lēmumus, bet Eiropas tiesa matemātisko kļūdu uzskata par faktu, kad ir iespējams tikai viens risinājums. Augstākā tiesa bieži vien darbojas kā filtrs un pieņem Eiropas tiesas cienīgus lēmumus, kas ir obligāti piemērojami visā Latvijas teritorijā.

Kā piemēru var minēt 2015. gada 16. marta Augstākās tiesas spriedumu par aprēķināšanas kārtību arodslimībām un nelaimes gadījumiem darbā. Atlīdzībā nav jāierēķina tie mēneši, kuros atlīdzības saņēmējam ir bijusi slimības lapa, taču Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) joprojām atsakās pildīt šo spriedumu. Arodslimniekiem ir iespēja iesniegt pieteikumu VSAA un pēc tam, saņemot atteikumu, doties uz tiesu. Tiesa VSAA uzliks par pienākumu pārrēķināt atlīdzību. Tīra un bez liekām emocijām uzvarēta tiesa tiem, kam pietiks drosme cīnīties par savām tiesībām.

Teorētiski valstī darbojas princips – viens likums, viena taisnība visiem. Ja ticat šim principam, tad ir liela iespēja kļūt par tiesas sistēmas sponsoru. Princips attiecās uz to laikmetu, kad izglītības sistēmā bija zināšanas, finanšu sistēmā nauda un tiesas sistēmā taisnība.

Pieņemot citu principu - divi likumi, divas taisnības visiem, nokļūsim realitātē un varēsim labāk izprast apkārtni. Padoms tiem, kuri vēlas tiesāties, – meklējiet sev atbilstošus Augstākās tiesas spriedumus un atkarībā no tiem rīkojieties.

Novērtē šo rakstu: