Iesaki rakstu: 
Neprecizēta smaga olbaltumu un enerģētiskā malnutricija, kas faktiski nozīmē nomiršanu badā, - šāds nāves cēlonis oficiāli fiksēts šā gada 21. jūnijā pansionātā „Lauciene” mirušai sirmgalvei.
Kā rāda LA rīcībā esošā Talsu novada dzimtsarakstu nodaļas šā gada 8. jūlijā izdotā izziņa par miršanas reģistrāciju, 1930. gada decembrī dzimusī Olga R. šā gada 21. jūnijā ir mirusi astoņdesmit astoņu gadu vecumā. Izziņā par miršanas reģistrāciju ierakstītā malnutrīcijas diagnoze ir traktējama tikai vienā veidā – sirmgalve faktiski ir nomirusi badā.
Juriste Ineta Malahovska, kuras rīcībā šī informācija nonākusi, sniedzot juridisko palīdzību, jau ir vērsusies Valsts policijā ar iesniegumu, aicinot „steidzami uzsākt kriminālprocesu pret Talsu novada pašvaldības iestādes - pansionāta "Lauciene" darbiniekiem, kuri rīcības dēļ no bada (!) 2019.gada 21.jūnijā ir nomirusi šī pansionāta iemītniece Olga R., jo 21.gadsimtā Latvijā neviens, kas atrodas pansionātā, nedrīkst nomirt no bada”.
Olga R. pansionātā ir dzīvojusi aptuveni divus gadus, un LA zināms, ka oficiāli viņai bijusi tā sauktā saudzējošā diēta, kuras ietvaros sirmgalvei nav dota daļa ēdienu. Taču šī diēta, protams, nav nozīmējusi badināšanu, kāda fiksēta oficiālajā atzinumā.
Pansionāta direktore Dace Upleja, kura tikai 2018. agda vidū bija nomainījusi iepriekšējo direktoru Andi Kukīti, šā gada 28. oktobrī uzrakstīja iesniegumu ar lūgumu atbrīvot no ieņemamā amata.
Taču par pansionāta iemītnieces bada nāvi D. Upleja tad pat neieminējās, tā vietā vietējai presei – „Talsu Vēstīm” pieminot pašvaldības pārstāvju ņirgāšanos par viņas darbu un to, ka tikuši „radīti apstākļi, lai nevarētu atbilstoši veikt darbus, kas nepieciešami šajā pārmaiņu laikā, kas ir iestādē”.
Savukārt pašreizējā direktora pienākumu izpildītāja Ilze Rūsiņa, kura pie šiem pienākumiem ķērusies augustā, LA apgalvo – nemaz neesot „viennozīmīgi noteikts, ka viņa mirusi bada dēļ, negribētos piekrist”.
Pansionātā gan esot uzsākta pārbaude, un arī Labklājības ministrija esot uzsākusi „procesu”, taču tas sācies tikai tagad, novembrī. Pati I. Rūsiņa tolaik pansionārā neesot strādājusi, taču zinot, ka Olga R. pansionātā jau atvesta „ļoti miesās kalsna” un pati atteikusies no daļas ēdienu.
Taču uz jautājumu, vai tad, ja cilvēks neēd, viņam nav jānodrošina mākslīgā barošana, D. Upleja skaidro – „ja ģimenes ārsts nozīmē sistēmas, tad jā, bet tajā laikā daktere bijusi atvaļinājumā”, un tā nu viss beidzies ar ātro palīdzību un galu galā ar sirmgalves nāvi.
Raksts pirmoreiz publicēts Latvijas Avīzē.
Seko mums 
Ja vīrietis un sieviete ir divas dažādas lietu dabas, tad ir loģiski, ka tiktāl, cik runa ir par vienas dabas atšķirību no otras, vienu dabu iemiesojošie indivīdi būs savu īpatnējo dabu aprakstošo īpašību ziņā pārāki par indivīdiem, kuri nepieder pie šīs dabas.
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
