Atzīt, ka Briseles „zaļie” plāni ir ne tikai muļķīgi, bet arī nereāli, nav dūšas: dažas piezīmes ārpolitikas debatēs par zaļo kursu
Aleksandrs Kiršteins30.01.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Diemžēl nevaru piekrist Ārlietu ministrijas izstrādātajai sadaļai par ES enerģētikas politiku. Te rakstīts, ka Jums ir laba sadarbība ar arodbiedrībām, NVO, piemēram, PROVIDUS, festivālu LAMPA, bet es neko neatradu par sadarbību ar mežsaimniekiem, ar LOSP (Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi), ar Latvijas rūpniekiem vai autopārvadātājiem. Lūk, šodienas avīze: nelabvēlīga zaļās vienošanās politika izraisa mežsaimniecības sašaurināšanos. Nomainiet mežsaimniecību ar lauksaimniecību, ar autopārvadājumiem, ar stikla šķiedras ražošanu, ar metālapstrādi, un visur viens un tas pats – ražošanas gremdēšana!
Kā tad tiek grauta Latvijas konkurētspēja ar dārgo un piesārņojošo energopolitiku? Latvijas Universitātes pasniedzējs, ģeologs Ojārs Āboltiņš savā grāmatā “No leduslaikmeta līdz globālajai sasilšanai” raksta, ka viss, kas pašreiz tiek stāstīts par klimata sasilšanas cēloņiem, ir samērā kļūdains, un atsaucas uz to, ka civilizācijas sākumā vidējā temperatūra mums bija par divarpus grādiem augstāka. Interesants piemērs – Grenlandes un Islandes kolonizēšana mūsu ēras pirmās tūkstošgades beigās bija iespējama tikai tāpēc, ka šajā laikā klimats bija ļoti silts. Atcerēsimies, ka tad Grenlande bija zaļa un to kolonizēja vikingi, nodarbojoties ar piena lopkopību.
Klimata aktīvisti neskata klimata izmaiņas tūkstošu gadu periodā, bet tikai pēdējā simtgadē un ignorē galvenos izmaiņu cēloņus - saules aktivitāti vai kontinentālo plātņu kustību izraisīto vulkānisko okeānu zemūdens lavas izplūdi, ūdens sasilšanu un iztvaikošanu. CO2 palielināšanās atmosfērā nav klimata sasilšanas cēlonis, bet tikai sekas citiem procesiem, ko cilvēki diemžēl nekādi nespēj ietekmēt. Tātad mums ir jāpiemērojas izmaiņām, nevis jāmaina klimats!
Rezultātā ES Komisijas birokrāti izstrādā dokumentus par 55% izmešu samazināšanu līdz 2030. gadam vai bezizmešu ekonomikas ieviešanu nākamajos 30 gados. Tas, ka šāda tautsaimniecība prasīs pasaulei nenormālu resursu patēriņu ar sekošu vides piesārņošanu, nemaz nerunājot par 9,2 triljoniem eiro papildu finansējuma, tiek noklusēts. Latvijai tas prasītu tērēt tikai papildus 2 miljardus eiro ik gadu! Tā vietā, lai mēs šo naudu novirzītu medicīnai, izglītībai vai valsts aizsardzībai, tērēsim naudu betona, tērauda un plastmasu ražošanai un dārgu retzemju metālu izstrādājumu importam no Ķīnas!
Bila Geitsa grāmatā “Klimats. Kā novērst katastrofu” ir interesanti dati: nekas nav tik dabu piesārņojošs kā betona un tērauda ražošana, kalnrūpniecība un rūdu ieguves tehnika - ekskavatori vai milzīgie simttonnīgie Dienvidkorejā ražotie pašizgāzēji, kuru ražošanai jāpatērē milzums fosilās enerģijas un saldūdens. ES ekonomika stagnē, kamēr Ķīnas un Indijas attīstās, izmantojot lēto elektroenerģiju, ko saražo vairāk nekā 7000 ogļu elektrostacijas šajās un vēl citās pasaules valstīs. Latvijas atbalstu zaļajai ekonomikas transformācijai vēl varētu saprast, ja mums nebūtu savu resursu, bet ne jau situācijā, kad mums ir 60 miljoni kubikmetru neizmantotas koksnes (Latvijas Finieris dati) un pārsimts miljonu kubikmetru kurināmās kūdras.
Tā vietā mums Brisele piedāvā pāriet uz saules un vēja enerģiju, kas patērē 90 reižu vairāk alumīnija, 50 reižu vairāk dzelzs, vara un stikla vai 15 reižu vairāk betona uz enerģijas vienību nekā fosilās vai kodolenerģijas spēkstacijās. Savukārt atzīt, ka šie plāni ir ne tikai muļķīgi, bet arī nereāli, nav dūšas.
Izrādās, ka ES ne tikai nespēj konkurēt ar Ķīnu produkcijas pašizmaksu ziņā, bet tai nav arī nepieciešamo jaudu un reto materiālu izejvielu mikroshēmu ražošanai. Siemens jau paziņojis, ka piemaksā katrai vēja elektrostacijai, nespējot konkurēt ar lētajiem ķīniešu ražojumiem. Tas pats autobūvē, premium klases NIO vai BYD elektroauto ir tehnoloģiski pārāki un par trešdaļu lētāki nekā vācu MB vai Porsche ražojumi. Kā atzīst paši vācu autoražotāji, viņu produkcijas izspiešanai no Eiropas tirgus pietiks ar dažiem gadiem.
Arī lauksaimniecībā mums Eiropas Komisija iesaka samazināt par trešdaļu zemes apstrādājamās platības, likvidēt liellopu ganāmpulkus, jo, redziet, tie rada par daudz izmešu, koksni un kūdru aplikt ar izmešu kvotām, un nodokļiem kā neatjaunojamus resursus.
Upsalas Universitātes pētījumā ir pierādīts: ja pat vienā mirklī tiktu sadedzināti visi pasaules naftas krājumi, klimats neizmainītos pat par simtdaļu grāda. No kurienes visas šīs muļķības? Ar tējkannu karsta ūdens taču nevar uzsildīt Baltijas jūru, lai sasildītos pirms peldēšanas.
Ko darīt? Polija pasūtījusi četras atomelektrostacijas – divas ASV, divas Dienvidkorejā. Mēs lasām, ka “Latvenergo” kopā ar Igauniju 20 gados būvēs vēja parkus jūrā ar 1000 megavatu jaudu un tas maksās kādus piecus miljardus euro. Ziniet, ASV Westinghouse par pieciem miljardiem uzbūvētu mums jaunu atomelektrostaciju, ja mēs izdarītu pareizu izvēli.
Un kāda būtu atšķirība? Vēja parku lietderības koeficients ir 0,35. No šiem tūkstoš megavatiem jūs vidēji gadā dabūsiet jaudu 350, varbūt maksimums – 400 MW. No Westinghouse atomelektrostacijas jūs dabūsiet visu tūkstoti ar vienādām cenām. Tātad mums piedāvā iztērēt trīsreiz vai divarpus reižu vairāk naudas uz enerģijas vienību.
Nākošais – Eiropas Savienībā nav nodalīta energopolitika ziemeļu un dienvidu valstīm. Tas, kas der Portugālei, Spānijai vai Francijai, neder Somijai, Zviedrijai, Latvijai un Igaunijai. Un paldies Dievam, ka Zviedrijā ir nomainījusies valdība, kas likvidēja Klimata ministriju un pateica: kamēr nebūs pavisam cita politika Ziemeļvalstīm, tikmēr ziemeļnieki dedzinās kūdru, lietos fosilos izrakteņus un tā tālāk.
Mums paziņo, piemēram, ka no 2035. gada būs aizliegts pirkt auto ar iekšdedzes dzinējiem vai nevarēs uzbūvēt māju (pagājušajā gadā mēs skatījām to Saeimas Eiropas lietu komisijā), ja uz jumta nebūs saules paneļu. Mīļie cilvēki, to saules paneļu jaudu, tos 10 kilovatus jūs dabūsiet divas stundas jūnija vai jūlija dienas vidū. Norādīto jaudu augustā nedabūsiet ne rītā, ne vakarā, nerunājot par oktobri, novembri, decembri, janvāri un tā tālāk. Tātad par milzīgu naudu Eiropas Komisija šo čiku piedāvā arī Latvijai un Ziemeļeiropai, ne tikai Dienvideiropas valstīm.
No vienas puses, mēs rakstām, ka mums tā kā no Ķīnas jāuzmanās, no otras puses, mēs veicināsim tādu saimniecisko politiku, kur 80 procentu ekonomikas transformācijas naudas saņems Ķīna. Mēs taču nevaram konkurēt ar Ķīnu šajā jomā. Mums nav jāmaksā par reto metālu izstrādājumiem, par litiju, par kobaltu, par niķeli, par varu, ko iegūst, piesārņojot dabu un atstājot nesakoptas, nerekultivētas teritorijas!
Godājamie deputāti! Mums ir jāmācās no Somijas, kuras energobilance ir izsvērta: 28 procenti – koksne, 21 procents – nafta, 19 procenti – atomenerģija, 6 procenti – dabasgāze, 6 procenti – akmeņogles, 3 procenti – kūdra, 4 procenti imports un 7 procenti – ūdens un vējš. Somi neskrien pakaļ katrai modes tendencei, neizlēkā katrai nepārdomātai direktīvai, bet stingri ievēro savas nacionālās intereses! Latvija ar saviem HES un koksnes krājumiem nav sliktākā pozīcijā.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
