Iesaki rakstu: 
Visbiežāk es komentēju uzņēmumu vadības ilgtspējas un korporatīvās pārvaldības jautājumus, lai veicinātu labu, caurspīdīgu pārvaldību Latvijā. Tomēr šoreiz uzskatu par savu pienākumu izcelt kliedzošu piemēru no augstākās tiesas priekšsēdētāja puses, kā nevajag darīt amatpersonai ar publisku kritiku pret saviem padotajiem, potenciāli ietekmējot arī citu padoto lēmumus.
Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša viedoklis, ko es nemaz nebiju cerējusi lasīt, nonāca manās rokās nejauši – man to ieteica. Žurnāla "Jurista Vārds" 5. septembra numura publikācija profesionāli piesaistīja manu interesi kontekstā ar labas korporatīvās pārvaldības principiem. Tajā Strupiša kungs kritizēja savā pakļautībā esošas tiesneses lēmumu ar tekstu: "Ņemot vērā, ka lieta joprojām ir skatīšanā, man jābūt ļoti piesardzīgam, mēģinot pateikt, kā tad vajadzēja."
Tobrīd mulsumu radīja saturiskais piepildījums, kas acīmredzami norādīja uz pretējo. Jāsaka godīgi, ka veselīgas zinātkāres nolūkos sāku detalizētāk pētīt, kādi ētikas jautājumi ir nostiprināti tieslietu sistēmā. Un tad arī konstatēju, ka tiesnešu ētikas kodekss nepārprotami liedz komentēt procesā esošu lietu, kur nu vēl "pateikt, kā tad vajadzēja". Šāds secinājums man neļāva klusēt, tāpēc gribu dalīties vairākās pārdomas par lasīto.
Pirmkārt, jebkuras organizācijas ētikas kodekss ir tik spēcīgs, cik tā ievērošana praksē bez izņēmumiem. Mēs noteikti negribam veidot valsti, kurā iestāžu vadītāji stāv pāri savu iestāžu iekšējiem noteikumiem. Ja mēs pieļaujam attiecīgo retoriku no augstākajām amatpersonām tiesu varā, tad rodas jautājumi, vai mums būtu jāsāk pieļaut arī izskatīšanas procesā esošu iepirkumu publiska komentēšana no atbildīgo iestāžu vadītājiem, vai mums jāsāk pieļaut arī kriminālprocesu komentēšana no izmeklētāju puses? Organizāciju vadītājiem nepieciešams rādīt priekšzīmi savām komandām un padotajiem, nevis jāmēģina tos ietekmēt, izmantojot sev kā amatpersonai pieejamos resursus.
Otrkārt, tiesnešu ētikas kodekss paredz, ka tiesnesim jābūt brīvam no jebkādas tiešas vai netiešas ārējas ietekmes, pamudinājuma, spiediena, draudiem vai iejaukšanās. Pēc Strupiša kunga raksta var noprast, ka raksta autora viedoklis ir tāds, ka konkrētās kritizētās tiesneses lēmums nav bijis pareizs, jo konkrētais pieteikums bija jāapmierina, par ko liecina rakstā atsevišķi izcelti konkrēti fakti, kuriem it kā vajadzēja tiesnesim radīt iespaidu, ka pieteikums ir jāapmierina. Tātad, ja šāds pieteikums izskatāmās lietas ietvaros tiktu iesniegts vēlreiz, spiediens uz tiesu ar šādu publikāciju jau sen ir izdarīts. Ja mēs kā sabiedrība šādas situācijas pieļaujam, rodas bīstami precedenti jebkurai amatpersonai izdarīt spiedienu uz saviem darbiniekiem.
Treškārt, pavisam nesen sabiedrībā rezonansi izraisīja epizode, kurā Alvis Hermanis savā intervijā "1:1" adresēja kritiku sabiedriskajiem medijiem par interešu konfliktu ar valdību, kas tiem piešķir finansējumu. Lai veicinātu sabiedrības uzticēšanos valsts finansētiem medijiem, nepieciešams pielikt visas pūles, lai šādiem apvainojumiem nedotu nekādu pamatu un tos atspēkotu. Piemēram, labā prakse ir Hosama Abu Meri dzīvesbiedres atkāpšanās no amata LTV pēc vīra kļūšanas par ministru.
Tai pat laikā arī žurnāls "Jurista Vārds" ir tiešā veidā valsts finansēts, jo tā izdevējs ir valsts kapitālsabiedrība "Latvijas Vēstnesis", bet žurnāla redakcija uzskatāmi nekritiski piever acis uz Augstākās tiesas priekšsēdētāja vēlmi komentēt procesā esošu lietu, lai arī to nepārprotami nepieļauj tiesnešu ētikas kodekss. Jautājums redakcijai, vai tas būtu pieļaujams arī ierindas tiesnesim vai šajā gadījumā izņēmums ir tikai augstākās tiesas vadītājam?
Ceru, ka mana kā labas pārvaldības speciālistes viedokļa publiska paušana šajā jautājumā iedrošinās arī tieslietu nozares ekspertus izteikties, lai šie diskusijas secinājumi kalpotu par precedentu priekšdienām. Tikai tad mēs varēsim dzīvot ētiskā un caurspīdīgā sabiedrībā.
* Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
