Iesaki rakstu: 
Visbiežāk es komentēju uzņēmumu vadības ilgtspējas un korporatīvās pārvaldības jautājumus, lai veicinātu labu, caurspīdīgu pārvaldību Latvijā. Tomēr šoreiz uzskatu par savu pienākumu izcelt kliedzošu piemēru no augstākās tiesas priekšsēdētāja puses, kā nevajag darīt amatpersonai ar publisku kritiku pret saviem padotajiem, potenciāli ietekmējot arī citu padoto lēmumus.
Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša viedoklis, ko es nemaz nebiju cerējusi lasīt, nonāca manās rokās nejauši – man to ieteica. Žurnāla "Jurista Vārds" 5. septembra numura publikācija profesionāli piesaistīja manu interesi kontekstā ar labas korporatīvās pārvaldības principiem. Tajā Strupiša kungs kritizēja savā pakļautībā esošas tiesneses lēmumu ar tekstu: "Ņemot vērā, ka lieta joprojām ir skatīšanā, man jābūt ļoti piesardzīgam, mēģinot pateikt, kā tad vajadzēja."
Tobrīd mulsumu radīja saturiskais piepildījums, kas acīmredzami norādīja uz pretējo. Jāsaka godīgi, ka veselīgas zinātkāres nolūkos sāku detalizētāk pētīt, kādi ētikas jautājumi ir nostiprināti tieslietu sistēmā. Un tad arī konstatēju, ka tiesnešu ētikas kodekss nepārprotami liedz komentēt procesā esošu lietu, kur nu vēl "pateikt, kā tad vajadzēja". Šāds secinājums man neļāva klusēt, tāpēc gribu dalīties vairākās pārdomas par lasīto.
Pirmkārt, jebkuras organizācijas ētikas kodekss ir tik spēcīgs, cik tā ievērošana praksē bez izņēmumiem. Mēs noteikti negribam veidot valsti, kurā iestāžu vadītāji stāv pāri savu iestāžu iekšējiem noteikumiem. Ja mēs pieļaujam attiecīgo retoriku no augstākajām amatpersonām tiesu varā, tad rodas jautājumi, vai mums būtu jāsāk pieļaut arī izskatīšanas procesā esošu iepirkumu publiska komentēšana no atbildīgo iestāžu vadītājiem, vai mums jāsāk pieļaut arī kriminālprocesu komentēšana no izmeklētāju puses? Organizāciju vadītājiem nepieciešams rādīt priekšzīmi savām komandām un padotajiem, nevis jāmēģina tos ietekmēt, izmantojot sev kā amatpersonai pieejamos resursus.
Otrkārt, tiesnešu ētikas kodekss paredz, ka tiesnesim jābūt brīvam no jebkādas tiešas vai netiešas ārējas ietekmes, pamudinājuma, spiediena, draudiem vai iejaukšanās. Pēc Strupiša kunga raksta var noprast, ka raksta autora viedoklis ir tāds, ka konkrētās kritizētās tiesneses lēmums nav bijis pareizs, jo konkrētais pieteikums bija jāapmierina, par ko liecina rakstā atsevišķi izcelti konkrēti fakti, kuriem it kā vajadzēja tiesnesim radīt iespaidu, ka pieteikums ir jāapmierina. Tātad, ja šāds pieteikums izskatāmās lietas ietvaros tiktu iesniegts vēlreiz, spiediens uz tiesu ar šādu publikāciju jau sen ir izdarīts. Ja mēs kā sabiedrība šādas situācijas pieļaujam, rodas bīstami precedenti jebkurai amatpersonai izdarīt spiedienu uz saviem darbiniekiem.
Treškārt, pavisam nesen sabiedrībā rezonansi izraisīja epizode, kurā Alvis Hermanis savā intervijā "1:1" adresēja kritiku sabiedriskajiem medijiem par interešu konfliktu ar valdību, kas tiem piešķir finansējumu. Lai veicinātu sabiedrības uzticēšanos valsts finansētiem medijiem, nepieciešams pielikt visas pūles, lai šādiem apvainojumiem nedotu nekādu pamatu un tos atspēkotu. Piemēram, labā prakse ir Hosama Abu Meri dzīvesbiedres atkāpšanās no amata LTV pēc vīra kļūšanas par ministru.
Tai pat laikā arī žurnāls "Jurista Vārds" ir tiešā veidā valsts finansēts, jo tā izdevējs ir valsts kapitālsabiedrība "Latvijas Vēstnesis", bet žurnāla redakcija uzskatāmi nekritiski piever acis uz Augstākās tiesas priekšsēdētāja vēlmi komentēt procesā esošu lietu, lai arī to nepārprotami nepieļauj tiesnešu ētikas kodekss. Jautājums redakcijai, vai tas būtu pieļaujams arī ierindas tiesnesim vai šajā gadījumā izņēmums ir tikai augstākās tiesas vadītājam?
Ceru, ka mana kā labas pārvaldības speciālistes viedokļa publiska paušana šajā jautājumā iedrošinās arī tieslietu nozares ekspertus izteikties, lai šie diskusijas secinājumi kalpotu par precedentu priekšdienām. Tikai tad mēs varēsim dzīvot ētiskā un caurspīdīgā sabiedrībā.
* Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
