Iesaki rakstu: 
Nepārskatāmajā jaunajā Ministru kabineta tiesību portālā ievietoti divi dokumenti, kuri iezīmē augstskolu reformas sekas: “Ministru kabineta virzītu valsts augstskolas padomes locekļu atlases, izvirzīšanas un atsaukšanas kārtība” un rīkojums "Par valsts augstskolu tipiem".
Par padomju locekļu atlases kārtību šoreiz nerunāsim. Ministrijas ierēdņu sagatavotajā dokumentā desmit reizes lietots vārdu salikums "ja nepieciešams". Kurš pateiks, vai ir nepieciešams vai pieciešams? Patvaļīgai interpretācijai visi ceļi vaļā.
Vēl kāds nesens notikums: Latvijā augstskolu padomju slavināšanai bieži tika pieminēta Igaunijas prezidente K. Kaljulaida. Pirms tam bija Tartu Universitātes padomes priekšsēdētāja.
Igaunijas prezidenta vēlēšanas parādīja, ka šī madāma nebūt nav populāra Igaunijā, un viņa netika pārvēlēta prezidentes amatā. Amatu dabūja tipisks A. Rītela tipa cilvēks, kas stāv ar kājām uz zemes, nevis lidinās pa gaisu.
Trakas lietas atklājas, iepazīstoties ar rīkojumu "Par valsts augstskolu tipiem". Lai gan Augstskolu likuma mudžināšana Saeimā kļuvusi par hrestomātisku procesu, lielākā daļa būtisko izmaiņu palikusi tautai nepamanīta.
Cerējums par augstskolu tipiem seko primitīvā kapitālisma sacīkstes modelim. Augstākā klase ir zinātnes universitātes. Pasaulē gan par zinātnes universitātēm uzskata tādas, kurām ir spoži zinātnes sasniegumi, nevis administratīvi birokrātiski nosakot atbilstošo statusu.
Nākamā šķira jau ir daudz bēdīgāka - lietišķo zinātņu universitātes. Teksta autoriem nav ne mazākās sajēgas par darbaļaužu universitāšu (vocational university) izcelsmi, misiju un vīziju.
Labāk pazīstamās ir Nīderlandes Hogeschool, Vācijas un Austrijas Fachhochschule. Tāda sistēma radusies, jo šajās valstīs netiek praktizēta citviet labi zināmā koledžu sistēma. Koledžas, kas Latvijā vairs netiek ieskaitītas augstskolās, var būt izcilas. University College London un College de France ir izcilākas par vairumu augstskolu.
Vācijas Fachhochschule tika izveidota 20.gs. 60. gados, sociāldemokrātu valdībām mēģinot vājināt ultralabējo korporāciju dominētās klasiskās universitātes. Klasiskās universitātes bija noziegušās, atbalstot starpkaru revanšismu. Lai gan Fachhochschule nekad nepacēlās klasisko universitāšu līmenī, tā nosūca finansējumu un radīja federālo zemju valdībām paklausīgas kadru kalves. Austrijā Fachhochschule tiek ieviesta tikai 90.jos gados, jo nav lietderīgi tērēt universitāšu resursus vienkāršas augstākās izglītības došanai. Boloņas process ir devalvāciju veicinošs.
Interesanti paskatīties, ko var apgūt University of applied sciences – Hogeschool vai Fachhocschule. Meitenes apgūst lietvedību. Zēni apgūst moderno betona maisītāju.
Ministru kabineta rīkojumā lasām – Latvijā būs divas University of applied sciences: Daugavpils Universitāte un Liepājas Universitāte.
Kuriozi. Daugavpils Universitātē ir spēcīga bioloģija, pēta kukaiņus, ir milzīgas kukaiņu kolekcijas. Tas nav University of applied sciences darbības lauks! Ar kukaiņu kolekcijām lepojas Hārvarda universitātes salīdzinošās zooloģijas muzejs, Oksfordas Universitātes Dabas vēstures muzejs, Kembridžas Universitātes Zooloģijas muzejs.
Bet University of applied sciences meitenes apgūst moderno bonerēšanu, zēni – magnētisko palaidēju. University of applied sciences nemēdz apgūt sistemātisko vai salīdzinošo bioloģiju. COVID ērā neviens nevar teikt, ka bioloģija Latvijai nav vajadzīga.
Liepājas Universitātē stipras ir izglītības zinātnes, sagatavo logopēdus. Un atkal tās ir zinātnes, kas nav radniecīgas University of applied sciences. Jo University of applied sciences var apgūt ainavu instalēšanu un mašīnbroderēšanu.
Latvijas Republikas vēsturē jau ir pieredze ar Vocational university. Tā ir 1923. gadā dibinātā Kaucmindes mājturības skola. 1938. gadā tika pārveidota par Mājturības institūtu un pacelta augstākās izglītības kārtā. Vai šodien Latvijai vajadzīgas desmit Kaucmindes?
Trešā, viszemākā gradācija ir lietišķo zinātņu augstskolas. Vai ministre – angļu valodas eksperte varētu iztulkot angliski? Highschool of applied sciences? Ikviens native speaker ar to sapratīs pavāju vidusskolu.
Augstskolu devalvēšana atstās iespaidu ne tikai uz pašreizējiem un nākamiem studentiem. Arī šo denominēto augstskolu diplomu turētājiem jāsaprot: ārzemju darba devējs, Google izlasot, ka pretendents beidzis University of applied sciences, uzreiz noteiks griestus. Griesti būs kopētāja apkalpošana un tulpju stādāmās mašīnas darbināšana.
Vai ministre saprot, ka reģionālo augstskolu vājināšana nestiprinās viņas pašas un viņas pārstāvētas partijas izredzes nākamajās vēlēšanās?
Cietušajām augstskolām vajadzētu vērsties pēc padoma pie Latvijas Universitātes rektora, kā Ministru kabineta rīkojumus apstrīdēt tiesā. Privātās augstskolas ir ieguvējas – augstskolas tipu nosaka dibinātājs. Var noteikt zinātnes universitāti vai jebko citu.
Rīkojuma pielikumos biedēts ar atbilstības pārbaudi 2024. gadā. Bailēm nav pamata, Latvijā neviena reforma nedzīvo ilgāk kā Eiropas piešķirtā nauda.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
