Iesaki rakstu: 
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā aicinu Latvijas rakstošos autorus rūpīgi izvērtēt dažādu projektu vadītāju (tostarp tādu, kas pārstāv Latvijas Republikas uzņēmējus, valsts un pašvaldības iestādes) piedāvājumus izdot darbus Latvijā un ārvalstīs. Lai cik cēla ir ideja, nav iedomājama situācija, ka autors par sava darba publicēšanu nesaņem nekādu autoratlīdzību. Arī tad ja, projektu vadītāji apelē pie autora patriotisma jūtām un runā par Latvijas 100. jubileju.
Šādos projektos jebkurā gadījumā honorārus un atalgojumu saņems tulkotāji, projektu vadītāji, izdevēji, tipogrāfijas. Autors kā jebkura radītājs nudien nav tas ķēdes elements, uz kura darba izmaksām drīkst var ietaupīt. Jāņem arī vērā fakts, ka šādi izdevumi, lai kādā valodā tie tiktu publicēti, nebūs orientēti uz tirgu un autoriem nenodrošinās nepieciešamo atpazīstamību, visdrīzāk tie būs nekvalitatīvi vai nelasīti ieguls kādā grāmatu plauktā.
Eiropas Savienības Rakstnieku padome (EWC) un Eiropas autortiesību aizsardzības organizācijas pēdējos pāris gadus savos aicinājumos daudz runā par negodīgu izdevējdarbības līgumu prakses izskaušanu. Mēģinājums piespiest autoru atteikties no honorāra ir viena no šādas negodīgas prakses tipiskām formām. Jebkurā līgumā, kas sastādīts jebkurā valstī, ir jābūt norādītai darba tirāžai, izdošanas laikam un formātam, honorāra lielumam un izmaksas termiņiem, kā arī autora procentiem no pārdotajiem eksemplāriem, to pārskaitīšanas kārtības autora kontā, skaidri atrunātām autora un izdevēja tiesībām un pienākumiem. Ja šādu punktu līgumā nav, to labāk neparakstīt, vai uzstāt, lai tie līgumā tiek iekļauti.
Latvijas Rakstnieku savienība jau pusotru gadu administrē projektus un rīko konkursus, kas saistīti ar ārzemju izdevēju un tulkotāju atbalstu. Ekspertu lēmumā par starptautisku projektu atbalstu vai noraidīšanu, vērtējot ārzemju izdevēju iesniegtos projektus, svarīga loma ir tam apstāklim, vai ārzemju izdevējs garantē autoram honorāra izmaksu. Aicinu Latvijas autorus neatkarīgi no tā, vai viņi ir Latvijas Rakstnieku savienības biedri vai nav, būt solidāriem autortiesību jautājumā. Ir pienācis laiks pateikt nē cilvēkiem, organizācijām un projektiem, kas neciena autora darbu.
* Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
