Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Visbezatbildīgākās traģēdijas – tieši šajā kategorijā apgāda Atēna izdotajā trīssējumu darbā Mūsu vēsture: 1985 – 2005. ierindota 1997.gadā notikusī Talsu traģēdija. Un izrādās, ka arī šodien, kad tiesa lemj par kompensāciju piedziņu traģēdijā cietušajiem, neviens nevēlas uzņemties atbildību par notikušo. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks ģenerālis Ainars Pencis izteicies, ka „šī ugunsdzēsēju paaudze nekādā gadījumā nav atbildīga par to, kas notika pirms 15-20 gadiem”. Viņš pat pamanījās piebilst, ka cietušie nav rīkojušies korekti, mēģinot „taisīt biznesu” uz traģēdijas rēķina. Par šo izrunāšanos gan viņu uz „tēju” izsauca iekšlietu ministre Linda Mūrniece (Vienotība), un pēc šīs izskaidrošanās Pencis paziņoja par došanos pensijā. Taču šī nebūt nav vienīgā traģēdija, par kuru neviens īsti negrib uzņemties atbildību. Par to šoreiz ekskluzīvi publicētajā grāmatas fragmentā.

Ja nebūtu sabrukusi padomju vara, iespējams, mēs vēl šobaltdien dzīvotu pārliecībā, ka postoši ugunsgrēki, kuģu katastrofas un tamlīdzīgas nelaimes notiek tikai rietumos – jo par pašmāju nepatikšanām mūs gluži vienkārši neviens neuzskatīja par vajadzīgu informēt. Taču astoņdesmito gadu vidū lielās klusēšanas laiks bija galā, un mēs ar pārsteigumu uzzinājām – katastrofas notiek arī tepat blakus. Un vēl kādas!

Černobiļas katastrofa un lielās pārmaiņas

To, ka laiki mainās, visskaidrāk varēja sajust 1986. gada pavasarī. Dažas dienas pēc avārijas Černobiļas atomelektrostacijā padomju masu mediji negribīgi atzina – jā, ziniet, AES ir notikusi avārija, taču, pateicoties atbildīgo dienestu pašaizliedzīgajam darbam, nu jau tās sekas ir novērstas. Īstenībā gan padomju varas iestādēm arī neatlika nekas cits kā vien atzīt katastrofas faktu, jo par to jau pilnā balsī sludināja rietumu radiostacijas, bet zviedri sacēla pamatīgu traci par radioaktīvo nokrišņu mākoņiem, kas tuvojas no Černobiļas puses. Taču arī tad padomju laikraksti aprobežojās ar skopu un, maigi izsakoties, stipri vien optimistisku situācijas izklāstu.

Lūk, kāds tas izskatījās oficiālā laikraksta Cīņa versijā (piezīmēsim, publicēts piecas dienas pēc avārijas pēdējā lappusē necila izskata apmēram 5x5 cm izmēra ziņā): „Kā jau ziņots presē, Černobiļas atomelektrostacijā, kas atrodas 130 kilometrus uz ziemeļiem no Kijevas, notikusi avārija. (..) Pēc provizoriskiem datiem, avārija notikusi vienā no 4. energobloka telpām, sagrāvusi daļu reaktora ēkas būvkonstrukciju, radījusi bojājumus reaktora ēkā un izraisījusi zināmu radioaktīvo vielu noplūdi. (..) Veikto pasākumu rezultātā pagājušajā diennaktī radioaktīvo vielu izdalīšanās samazinājās, radiācijas līmenis AES rajonā un spēkstacijas ciematā pazeminājies. Dažas aģentūras rietumvalstīs izplata baumas, ka, notiekot sprādzienam, atomelektrostacijā esot gājuši bojā tūkstošiem cilvēku. Kā jau ziņots, faktiski gāja bojā divi cilvēki, kopumā hospitalizēti 197 cilvēki, no viņiem 49 pēc izmeklēšanas atlaisti mājās. Uzņēmumu, kolhozu, padomju saimniecību un iestāžu darbs norisinās normāli.”

Norāde ziņas sākumā par to, ka prese it kā jau esot informējusi par avāriju, patiesībai gan atbilda tikai daļēji – jā, rietumu prese par to informēja gan, taču padomju masu medijiem bija vajadzīgas vairākas dienas, lai beidzot pavēstītu par notikušo. Un arī tad padomju pilsoņiem neviens tā arī neuzskatīja par nepieciešamu pastāstīt par briesmām, kas var nākt no uzsprāgušās atomelektrostacijas, – ja arī kaut kādi radioaktīvi mākoņi mums pāri gāja, tad mēs par tiem uzzinājām vien tad, kad tie jau bija gabalā. Arī turpmāko pāris nedēļu laikā informācijas plūsmu par Černobiļas apkaimē notiekošo lielākoties veidoja pārmetumi rietumniekiem, kuri, lūk, pārspīlējot katastrofas apmērus, un slavas dziesmas to cilvēku pašaizliedzībai, kas piedalījās avārijas seku novēršanā.

Nelaimi no tautas noslēpt bija grūti arī kāda cita iemesla dēļ – katastrofas sekas un radioaktīvā piesārņojuma apmēri bija tādi, ka to novēršanai nācās iesaistīt tūkstošiem cilvēku. Varas iestādes šo problēmu atrisināja komunistiem ierastā vienkāršībā – izsludināja armijas rezervistu mobilizāciju. Un tā nu arī no Latvijas apmēram sešiem tūkstošiem vīru (viņu vidu arī ārstam, vēlākajam Valsts prezidentam Valdim Zatleram) nācās braukt uz katastrofas reģionu, lai piedalītos betona sarkofāga būvēšanā ap avarējušo atomreaktoru. Darbs bija bīstams, jo nācās strādāt paaugstinātas radiācijas apstākļos, bet drošības līdzekļi bija visai primitīvi. Lielāku vai mazāku kaitējumu savai veselībai nodarīja visi „likvidatori” (tā drīz vien iesauca Černobiļas avārijas seku likvidēšanā iesaistītos cilvēkus), un diezgan droši, ka daudziem no viņiem Černobiļa būtiski samazināja mūža ilgumu. Oficiālie dati liecina, ka apmēram 3000 „likvidatori” no Latvijas pēc „viesošanās” Černobiļā kļuva par invalīdiem, bet apmēram pieci simti dažu turpmāko gadu laikā nomira.

Nelaimes uz ūdens

Tomēr Černobiļas katastrofa kaut kas tuvs un briesmīgs likās vien avārijas seku novēršanā iesaistīto cilvēku piederīgajiem. Pārējie pašausminājās, pašausminājās, taču drīz vien par nelaimi aizmirsa. Jo vairāk tādēļ, ka atklātībā parādījās ziņas par katastrofām, kas notikušas tepat pašu mājās. Tiesa, par vienu no potenciāli bīstamākajām to gadu katastrofām mēs uzzinājām tikai vēlāk, jo nelaimes brīdī glasnostj jeb atklātības laikmets vēl nebija sācies. Proti, 1985. gada martā Ventspils ostā uzsprāga tankkuģis Ludviks Svoboda, un nelaimē dzīvību zaudēja četri tā apkalpes locekļi. Taču katastrofas sekas un upuru skaits būtu daudzreiz lielāks, ja uguns būtu pārmetusies uz netālu esošajiem 30 000 tonnu amonjaka rezervuāriem.

„Ja tankkuģa sprādzienā vai tam sekojošā ugunsgrēka rezultātā rezervuāri būtu dehermetizējušies un amonjaks – izplūdis, gaisa saindējums varētu izrādīties nāvējošs pat vairāk nekā desmit kilometru apkārtnē. Ventspili varēja piemeklēt tūkstošgades sākumā vulkāna izvirdumā nopostītās romiešu pilsētas Pompeju liktenis,” grāmatā Gadsimta katastrofas Latvijā rakstīja Gaitis Grūtups, kurš, šķiet, padomjlaiku katastrofas ir izpētījis vispamatīgāk. Droši vien daudz netrūka, lai amonjaka rezervuāri būtu skarti, jo eksplozijā tika pilnīgi saārdīts kuģa priekšgals, tonnu smagas atlūzas aizlidoja pat 200 metrus tālu, bet dažs ventspilnieks, izdzirdējis pamatīgo blīkšķi, pilnā nopietnībā nosprieda, ka sācies Trešais pasaules karš.

Lai novērstu uguns izplatīšanos un tātad vēl lielāka mēroga katastrofu, nekavējoties tika mobilizēti visi pieejamie ugunsdzēsēju spēki, ieskaitot ar ūdensmetējiem aprīkotus kuģus. Pret vakaru uguni tiešām izdevās apdzēst, un varēja sākt skaidrot katastrofas iemeslus. Pilnīgi precīzi tos noskaidrot tā arī neizdevās, taču visticamāk, ka vainīgi bija kuģa apkalpes locekļi, kuri pirms degvielas pildīšanas tilpnēs nebija no tām pietiekami rūpīgi izvēdinājuši pirms tam vestā benzīna tvaikus. Dīzeļdegvielas uzpildīšanas laikā tie cēlās augšup, un tad jau pilnīgi pietika pat ar niecīgu dzirksteli, lai notiktu eksplozija.

Tā nu visus nākamos gadus lielākās nelaimes uz ūdeņiem Latviju piemeklēja reizi gadā – pārsvarā pavasaros, bojā regulāri aizgāja pa kādam īpaši pārdrošam zemledus makšķerēšanas cienītājam. Potenciāli lielākais ar zemledus makšķerniekiem saistītais nelaimes gadījums gan norisinājās nevis pavasarī, bet visīstākajā ziemā – 1987. gada 25. janvārī. Todien Rīgas līcī uz ledus atradās vairāki simti bļitkotāju, un tikai retais no viņiem pamanīja, ka atkušņa un vēja ietekmē ledū parādījusies plaisa. Kad vairums ķibeli piefiksēja, tad pašu spēkiem glābties jau bija par vēlu, jo apmēram 100 kvadrātkilometrus lielo ledus gabalu no krasta šķīra plata ledaina ūdens josla.

Piedevām vēl lielais ledus gabals sāka šķelties mazākos, uz kuriem arī palika cilvēki. G. Grūtups min, ka pavisam uz ledus atradās apmēram pusotrs tūkstotis bļitkotāju. Mazliet pat pārsteidzoši, taču izdevās iztikt bez lieliem cilvēku upuriem – galvenokārt tādēļ, ka ļoti savlaicīgi tika sākti glābšanas darbi, kuros piedalījās gan tuvējo zvejnieku kolhozu kuģi, gan ledlauži, gan arī armijas helikopteri. Divi makšķernieki gan tomēr gāja bojā, taču glābējus te diez vai būtu vietā vainot, jo abi bojā gājušie (tēvs un dēls) bija mēģinājuši līdz krastam pa ledus gabaliem aizlaipot paši, taču beigu beigās tomēr iekrituši ūdenī un noslīkuši.

Taču Latvijas caurmērā veiksmīgo – it īpaši, ja salīdzināt ar citu jomu katastrofām un avārijām – „ūdeņu bilanci” iedragāja 1994. gada 28. septembris, kad vētras laikā Baltijas jūrā netālu no Somijas dienvidu piekrastes, paņemot dzelmē 852 cilvēku dzīvības, nogrima prāmis Estonia. Traģiskajā katastrofā, kas Eiropā bija lielākā kopš Otrā pasaules kara beigām, izdzīvoja tikai 137 cilvēki, savukārt no trim desmitiem prāmja pasažieru – Latvijas iedzīvotāju izglābās tikai seši (Igors Gricins, Gundega Kampuse, Ints Kļaviņš, Valters Ķikusts, Andris Nikolajevs un Dainis Šleiners, no kuriem pēdējais gan vēlāk gāja bojā autokatastrofā), bet 24 bojāgājušo vidū bija arī laikraksta Labrīt žurnālistes Andra Jauce un Inga Helmane (kuras Ainažos gandrīz nokavēja uz autobusu, kas devās uz Tallinu).

Pēc katastrofas sekoja ilgstoša izmeklēšana, - 1997. gadā Igaunijas, Zviedrijas un Somijas izveidotā komisija oficiāli paziņoja, ka nekā krimināla prāmja nogrimšanā neesot un pie visa vainīgas esot kuģa tehniskās nepilnības: gluži vienkārši prāmja priekšgala paceļamās „durvis” neesot izturējušas vētru Baltijas jūrā, viļņi tās norāvuši un prāmis pieplūdis ar ūdeni. Taču... oficiālajam paziņojumam nenoticēja faktiski neviens, un arī desmit gadus pēc tā pilnīga skaidrība par prāmja katastrofas iemesliem nebija radusies: joprojām tika izskatītas versijas gan par sprādzienu, gan par militāru vai kriminālu sazvērestību, - atklājums, ka ar Estonia patiešām tikusi pārvadāta militārā tehnika vai ieroči (kas sākotnēji tika kategoriski noliegts), vēl tikai pielēja eļļai uguni.

Interesanti, ka 2005. gada septembra beigās, precīzi vienpadsmit gadus pēc Estonia nogrimšanas pie Stokholmas ceļā uz Tallinu uz sēkļa uzsēdās kompānijas Tallink prāmis Regina Baltica, - tiesa, šoreiz nebija neviena paša cietušā, un arī prāmis nopietni necieta.

Postošākie un traģiskākie ugunsgrēki

Tomēr nesalīdzināmi lielāku postu Latvijai nodarīja ugunsgrēki, un neapšaubāmi milzīgākais astoņdesmitajos gados bija lielais ugunsgrēks rūpnīcā VEF, kas 1989. gada 18. jūnijā izcēlās visai prozaisku iemeslu dēļ – iepriekšējā dienā (pēc citām ziņām – arī nelaimes dienas rītā) strādnieki bija labojuši kādas rūpnīcas piebūves jumtu un cita starpā veikuši arī metināšanas darbus. Pēc visa spriežot, tieši te tad arī izcēlās ugunsgrēks, ko piefiksēja ap pusdienlaiku. Kā par spīti todien Rīgā pūta diezgan stiprs vējš, tādēļ uguni apkarot bija ļoti grūti, pat neraugoties uz to, ka ugunsgrēka likvidēšanā bija iesaistīti visi iespējamie resursi – 170 ugunsdzēsēji un divi specializētie ugunsdzēsības vilcieni.

Notikuma vietā ieradās pat republikas prokurors Jānis Dzenītis (lai nekavējoties ķertos pie izmeklēšanas) un kompartijas 1. sekretārs Jānis Vagris. Interesanta nianse – J. Vagris ugunsgrēku bija ieraudzījis, braucot vilcienā (!) no savas Saulkrastu vasarnīcas uz Rīgu. Taču, pat ja kompartijas boss uz nelaimes vietu būtu attraucies limuzīnā, notikumu gaitu tas tik un tā nemainītu: stiprā vēja dēļ uguns ātri izplatījās uz blakus ēkām un tikai vakarpusē ugunsdzēsējiem izdevās ugunsgrēku ierobežot. Ap to laiku jau arī varēja sākt skaitīt zaudējumus, kas bija tiešām baisi: izdeguši trīs rūpnīcas korpusi (īpaši cieta magnetolu sagatavju un telefonu iecirknis), iznīcināts pusotrs tūkstotis darba vietu, bet kopējie zaudējumu sasniedza piecus miljonus rubļu.

Ja nelaime būtu notikusi pāris gadus ātrāk, tad, iespējams, VEF to būtu pārcietis vieglāk – gan jau Maskava piešķirtu finansējumu ugunsgrēka seku likvidēšanai, un pēc gada rūpnīca būtu pat modernāka, nekā pirms tam. Taču padomju varas izskaņā vairs nebija iespēju Padomju Latvijas rūpniecības flagmanim pievērst tādu uzmanību, kādu tas būtu pelnījis. Iznākumā lielais ugunsgrēks kļuva par vienu no faktoriem, kas beigu beigās noveda pie kādreiz tik lielās un slavenās rūpnīcas gala.

Gan postošu, gan cilvēku upuru ziņā traģisku ugunsgrēku netrūka arī nākamajos gados. Savdabīgu rekordu uzstādīja Rīgas centrāltirgus – postošam ugunsgrēkam spīķeros deviņdesmitajos gados sekoja gāzes balonu apmaiņas punkta sprādziens 2003. gadā – bojā gāja ne tikai gāzes punkta darbinieks, bet arī četri tuvumā gadījušies zemniek, savukārt atbildīgā uzņēmuma direktorei taisnā tiesa piesprieda sešarpus gadus nosacīti, kā arī noteica liegumu... nodarboties ar sašķidrinātās gāzes biznesu. Savukārt upuru rekordi tika uzstādīti jaunā gadu tūkstoša sākumā – sprādziens un ugunsgrēks notika sērkociņu fabrikā Komēta, kur bojā faktiski acumirklī gāja deviņi cilvēki, savukārt dzīvojamajā ēkā Liepājā, Klaipēdas ielā ugunsgrēkā bojā gāja astoņi cilvēki, tostarp trīs bērni. Tai pašā 2002. gadā ziemā vērienīgi nodega arī Cesvaines pils, kas tieši togad bija atzīta par „Latvijas Sapņu pili”.

Gandrīz tikpat vērienīgi jau 1995. gada oktobrī tieši zem Rīgas-Jūrmalas viadukta aizdegās Latvija Statoil benzīnvedējs, - tas apgāzās, un uzliesmoja 36 000 litru benzīna. Taču tas bija tīrais sīkums, salīdzinot ar vērienīgajiem ugunsgrēkiem uz dzelzceļa nākamajos gados, kuri tāpat bija saistīti ar degvielas pārvadājumiem. Ar ļoti bēdīgām sekām draudēja jau ugunsnelaime, kas 1989. gada oktobrī atgadījās Jelgavas dzelzceļa stacijā: tajā pienāca ešelons ar 60 benzīna cisternām, no kurām divas bija aizdegušās. Ja kāda no cisternām eksplodētu, grūti par iedomāties iznākumu – turpat blakus atradās degvielas bāze. Par stāvokļa nopietnību liecināja kaut vai tas, ka tika apsvērta iespēja evakuēt apkārtējo māju iedzīvotājus, tomēr beigu beigās ugunsdzēsējiem izdevās liesmas apslāpēt.

Deviņdesmito gadu sākumā, „pateicoties” krāsaino metālu zagļiem un vienkārši huligāniem, dzelzceļa pārvadājumi Latvijā kļuva aizvien nedrošāki. Tā, piemēram, 1993. gada maijā pie Mangaļiem no sliedēm noskrēja elektrovilciens, jo krāsmetālu zagļi bija pastrādājuši tik kārtīgi, ka vilciena kustības laikā nostrādāja pārmijas; 1997. gada maijā dzelzceļa posma Glūda – Bēne 83. kilometrā no sliedēm nobrauca pasažieru vilciens Rīga – Mažeiķi, jo divi pusaudži sešu metru garumā bija demontējuši sliedes; 1998. gada jūlijā pie Zemitānu stacijas no sliedēm noskrēja divi elektriskā vilciena vagoni; ap 1995. gadu ziņas par sīkām avārijiņām ar dzelzceļa degvielas cisternām kļuva gandrīz vai apnicīgas. 2000. gada valsts kopējā dzelzceļa negadījumu statistika bija šāda: 520 ļaunprātīgas rīcības gadījumi, 294 detaļu zādzības no sliežu ceļiem un ritošā sastāva, 79 reizes uz sliedēm uzlikti dažādi priekšmeti, bet trīs reizes sliedes bija spridzinātas.

Protams, ka tas bija tikai laika jautājums – kad vienreiz notiks kaut kas pamatīgs. Pirmā tiešām vērienīgā katastrofa notika 1998. gada novembrī, kad posmā Jelgava – Krustpils pie Vecumnieku stacijas no sliedēm nogāja, apgāzās un aizdegās 14 no vilciena sastāvā kopā esošajām 55 dīzeļdegvielas cisternām (vilciena mašīnists tika turēts aizdomās par nevērīgu attieksmi pret darba pienākumiem, taču vēlāk tika attaisnots). Savukārt pusotru gadu vēlāk preču vilciens ar 32 cisternām dīzeļdegvielas Jelgavas rajonā, netālu no Līvbērzes stacijas sadūrās ar vieglo automašīnu, kura uz pārbrauktuves burtiski ietriecās vilcienā. Rezultātā visi četri automašīnā braukušie, protams, gāja bojā, savukārt degošās degvielas dūmu stabu varēja redzēt daudzu kilometru attālumā – un kā citādi, ja no sliedēm nogājušajās cisternās bija līdz tūkstoš tonnām dīzeļdegvielas.

Savukārt traģiskākā pasažieru vilciena avārija neatkarības gados Latvijas teritorijā datējama ar 2005. gada februāri, kad pavisam netālu no Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas elektriskais vilciens sadūrās ar ekspresvilcienu Rīga – Maskava: bojā gāja četri cilvēki, tostarp arī viens no sadursmi izraisījušā vilciena mašīnistiem, bet cieta vēl 29. (Tiesa, arī 1986. gadā Daugavpils apkaimē no sliedēm noskrēja vairāki pasažieru vilciena vagoni un tāpat četri cilvēki zaudēja dzīvību.)

Te gan jāpiebilst, ka ļoti tieši ar Latviju bija saistīta aiz valsts robežām notikusi vilciena katastrofa 1992. gada 3. martā, kad pie Podsosenku stacijas Rževas apkaimē sadūrās pasažieru vilciens Maskava – Rīga un pretimbraucošais preču sastāvs. Nelaimes cēlonis bija reti muļķīgs – pasažieru vilciena mašīnists biezajā miglā nepamanīja luksofora sarkano signālu, kas aizliedz tālāku kustību, un rezultātā pilnā gaitā uztriecās virsū preču vilcienam. Sadursmes rezultātā tika sadragāta lokomotīve un pasažieru vilciena pirmais vagons, liesmas pārmetās arī uz abiem nākamajiem. Pilnam komplektam katastrofa notika nomaļā un purvainā vietā, kas aizkavēja glābēju ierašanos.

Zināmā mērā arī šī iemesla dēļ upuru skaits bija ļoti liels – 48 bojāgājušie. „Tajā agrajā rīta stundā vilcienā pamodos pēc pamatīga grūdiena. Saprast neko nevarēja, visapkārt zibsnīja elektrība, viss gāzās un bruka. Aiz loga pamanīju uguns liesmas, parādījās dūmi, kas apgrūtināja elpošanu. Kaut panika bija ārprātīga, dzirdēt neko nevarēja – kliedzienus noslāpēja dūmi. (..) Viss pirmā vagona priekšgals bija saplacināts. Kam nelaimējās izkļūt no vagona tā arī sadega, jo drīz vien pirmais un pēc brīža arī otrais vagons uzliesmoja,” – tā vilciena katastrofā piedzīvotās šausmas laikrakstam Diena tolaik aprakstīja viena no pasažierēm Natālija Karbušina.

Visbezatbildīgākās traģēdijas

Faktiski visās pieminētajās avārijās un katastrofās liela loma bija arī cilvēku nevērībai, paviršībai vai bezatbildībai, tomēr dažas traģēdijas aizvadītajos divdesmit gados šajā jomā izcēlās īpaši. Tā jau padomju laikā ļoti skaļu rezonansi ieguva Ķeguma tilta sabrukšana 1986. gada 20. septembrī: šī nelaime cilvēku atmiņā iespiedās tik pamatīgi, ka pat vairāk nekā 20 gadus vēlāk, kad radās pirmās šaubas par jaunuzceltā Rīgas Dienvidu tilta kvalitāti, skeptiķi mēdza piesaukt seno katastrofu – sak, ka tik jaunā tilta ekspluatācija nebeidzas tāpat kā Ķeguma tiltam!

Kas tad īsti notika? Patiesībā Ķeguma tilta sabrukšanu izraisīja nevis būvkonstrukcijas defekti, bet gan nepareizi aprēķini tilta drošības pārbaudes laikā. 1986. gadā bija pienācis laiks veikt kārtējo tilta nestspējas pārbaudi (iepriekšējā bija veikta 1970. gadā), un šo pienākumu uzticēja Rīgas Politehniskā institūta speciālistiem. Pārbaudes process bija nosacīti vienkāršs – uz tilta posmiem uzbrauc piekrautas kravas mašīnas, bet speciālisti ar īpašiem mērinstrumentiem fiksē tilta stāvokli. Nezināmu iemeslu dēļ pārbaudes vadītājs nolēma tiltu pārbaudīt ar 270 tonnu slodzi, kaut gan iepriekšējā pārbaudes reizē svars bija par 20 tonnām mazāks.

Iespējams, ka tilts šo slodzi būtu izturējis, ja vien negadītos vēl kāds blakusapstāklis: saņemot rīkojumu piekraut tilta pārbaudei norīkotās mašīnas maksimāli pilnas, grantskarjera ekskavatorists tad arī nežēloja spēkus un piebēra kravas kastes ar kaudzi. Pārbaudes vadītājs gan to ievēroja un divas mašīnas no piedalīšanās tilta noslogošanā atstādināja, taču ar to izrādījās par maz, jo arī atlikušo piekrauto 14 pašizkrāvēju svars izrādījās krietni lielāks, nekā bija sākumā rēķināts, – kopā mazliet virs 336 tonnām. Šī kļūda tad arī izrādījās liktenīga: brīdī, kad pēdējais pašizkrāvējs uzbrauca uz tilta pārbaudāmā posma, tas sabruka. Kopā ar tilta konstrukcijām no apmēram 20 metru augstuma nogāzās gan piekrautās mašīnas, gan cilvēki. Iznākums – 11 cilvēki gāja bojā, tostarp arī pats pārbaudes vadītājs.

Starp citu, kaut gan laika ziņā Ķeguma nelaimi no Černobiļas katastrofas šķīra vien nieka pieci mēneši, tomēr preses brīvība tikmēr bija spērusi soli uz priekšu: masu mediji par tilta sabrukšanu ziņoja jau divas dienas pēc nelaimes gadījuma, varas iestāžu sniegtā informācija bija diezgan objektīva, un arī vietas Cīņā tai bija atvēlēts divreiz vairāk nekā nesalīdzināmi šausmīgākajai Černobiļas katastrofai.

Savukārt deviņdesmitajos gados Latvijai nācās piedzīvot vienu visai muļķīgu aviokatastrofu, kas valsts Gaisa spēku lidmašīnu parku vienā rāvienā samazināja uz pusi. Jo muļķīgāks šis gadījums bija tādēļ, ka armijas transportlidmašīna L-410 nogāzās ne jau kādā kaujas operācijā, bet gan paraugdemonstrējumu laikā, kas bija veltīti Latvijas kara aviācijas 76. gadadienai. Nelaime notika Lielvārdes lidlaukā, kur abi lidmašīnas piloti, pēc visa spriežot, bija nolēmuši publiku iepriecināt ar augstākās pilotāžas figūru „muca”.

Taču, ja ar iznīcinātāju šo figūru veikt ir salīdzinoši vienkārši, tad neveiklā transportlidmašīna izrādījās šādam mērķim nepiemērota. Mēģinot 350 metru augstumā apvelties ap savu asi, lidmašīna zaudēja augstumu un aptuveni 100 metrus no skatītājiem ietriecās zemē un eksplodēja. Abi lidotāji katastrofā gāja bojā. Par to, vai pārdrošais manevrs notika ar augstākās priekšniecības sankciju vai arī tā bija pilotu pašdarbība, domas vēlāk dalījās – ja arī komandieri tādu atļauju bija devuši, tad, cik var noprast, tikai neoficiāli.

Ar 1999. gada jūniju savukārt datējama mūslaiku Latvijas nopietnākā traģēdija sporta sacensību laikā - kad Lazdonas pagasta Rāceņu trasē autokrosa sacensību skatītāju pūlī ietriecās Alda Kasparoviča vadītā automašīna Audi, smagā bojā gāja septiņi cilvēki un vēl 27 cilvēki tika ievainoti (vēlāk slimnīcā nomira arī deviņgadīgs zēns).

Taču neapšaubāmi vistraģiskākā – un jau atkal organizētāju bezatbildītas izraisīta – divdesmitgades nelaime datējama ar 1997. gada 28. jūniju, kad Talsos norisinājās pilsētas svētki, kuru laikā notika arī policijas un ugunsdzēsība tehnikas demonstrācija. Lai sagādātu publikai prieku, cita starpā svētku rīkotāji bija izdomājuši vizināt cilvēkus ugunsdzēsības pacēlāja grozā – to varēja pacelt 19-20 metru augstumā. Pats pacēlājs šim nolūkam bija atvests no Rīgas un arī apkalpoja to galvaspilsētas ugunsdzēsēji.

Ideja no drošības viedokļa jau tā nebija sevišķi spīdoša, taču pacēlāja apkalpes locekļu izpildījumā tā robežojās ar klīnisku stulbumu: kaut gan pacēlāja lietošanas instrukcija skaidri un gaiši norādīja, ka vairāk par četriem cilvēkiem vienlaikus grozā nedrīkst atrasties, autopacēlāja šoferi Vilnis Griķis un Igors Ivanovs ļāva tajā kāpt visiem, kas grib. Tiesa, arī daudzi cilvēki uzvedās, maigi izsakoties, dīvaini – par varītēm līda pārbāztajā grozā paši un bāza tajā savus bērnus.

Vienā brīdī pārslogotā – tobrīd grozā bija iestūķēti trīs pieaugušie un 27 (!) bērni – pacēlāja celtņa strēle nolūza, bet grozā esošie cilvēki nokrita no gandrīz 20 metru augstuma. Astoņi bērni vecumā no 5 līdz 16 gadiem gāja bojā, vēl gandrīz divdesmit guva dažāda smaguma traumas. Šoks valstī bija milzīgs, bet beigu beigās vaininieki izspruka gandrīz sveikā: dažas dienas pēc notikušā gan demisionēja iekšlietu ministrs Dainis Turlais, taču savā pēdējā darba dienā viņš atcēla paša uzliktos disciplinārsodus divpadsmit ministrijas darbiniekiem, kam tie tikai dienu iepriekš bija uzlikti sakarā ar Talsu traģēdiju. Bet punktu krimināllietā 2002. gada beigās pielika Augstākās tiesas senāts: autopacēlāja šoferi gan tika atzīti par vainīgiem nonāvēšanā aiz neuzmanības, taču viņiem tika piemērots Amnestijas likums.

Foto - Ugunsdzēsēji dzēš vieglo automašīnu, kura ietriecās gāzes uzpildes stacijā Kārļa Ulmaņa gatvē 2007.gada 21.decembrī. (AFI)

Novērtē šo rakstu:

14
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Autoratlīdzība ir jāmaksā. Aicinājums Latvijas autoriem

FotoLatvijas Rakstnieku savienības vārdā aicinu Latvijas rakstošos autorus rūpīgi izvērtēt dažādu projektu vadītāju (tostarp tādu, kas pārstāv Latvijas Republikas uzņēmējus, valsts un pašvaldības iestādes) piedāvājumus izdot darbus Latvijā un ārvalstīs. Lai cik cēla ir ideja, nav iedomājama situācija, ka autors par sava darba publicēšanu nesaņem nekādu autoratlīdzību. Arī tad ja, projektu vadītāji apelē pie autora patriotisma jūtām un runā par Latvijas 100. jubileju.
Lasīt visu...

21

Muhameda portrets

FotoCeturtdien, 17.augustā Katalonijas pilsētā Barselonā musulmaņi pastrādāja kārtējo teroraktu, ar automobili ietriecoties cilvēkos un laupot 14 nevainīgas dzīvības, tostarp diviem maziem bērniem atņemot tēvu. Nākamajā dienā Somijas pilsētā Turku marokāņu musulmanis ar nazi nodūra divus cilvēkus. Vēl kaut kas notika Diseldorfā, Vācijā, bet par to nav skaidras informācijas.
Lasīt visu...

21

Motivācija celt labklājību vai ņemt kukuli?

FotoLatvijas attīstību kavē tas, ka cilvēkiem, kam esam uzticējuši attīstīt mūsu valsti, nav patiesas motivācijas to darīt, izņemot politisko atbildību. Pašvaldību un valsts atbildīgās amatpersonas saņem atalgojumu, kas nav atkarīgs no viņu darba rezultātiem – padarītā vai nepadarītā.
Lasīt visu...

21

Valstiskuma metabolisms un kultūras liekulība

Foto2017.gada vasarā „Rīdzenes sarunas” sašūpoja latviešu vislielāko politisko grēku – LR krimināli oligarhisko valsts iekārtu. Tika sašūpots valstiskums visaugstākajā līmenī. Tāpēc pret “Rīdzenes sarunām” ir jāizturas ļoti nopietni. Patiesībā ir jāizturas maksimāli nopietni. Latvijas Republikā nekas nopietnāks vairs nevar būt. “Rīdzenes sarunas” attiecas uz LR valsts iekārtu. Tātad attiecas uz valsts pamatiem, valstiskuma pamatformu, valsts pastāvēšanas visbūtiskākajiem nosacījumiem. Valsts iekārta vitāli skar katru pavalstnieku, kura apziņā valsts figurē kā dzīves nepieciešamība, dzīves garants, dzīves patrons, dzīves lepnums.
Lasīt visu...

12

Par manis paša kļūdām es pats esmu maksājis, maksāju un turpināšu maksāt

FotoTe manas pārdomas, kuras rakstīju reiz, kad pēc kārtējās, enerģētiski, intelektuāli un sirdsgudri piesātinātās intervijas (ja nemaldos - tā bija nra.lv) komentāros un citur soctīklos tika „apd...ts” Ēriks Stendzenieks.
Lasīt visu...

21

Ašeradens būs īstais

FotoLabdien, biedri un atbalstītāji, visi. kam rūp tiesiska, latviska un eiropeiska Latvija! Šajā sestdienā mēs sanāksim kopā. lai lemtu par mūsu partijas nākotni, par mūsu vērtībām un idejām, kā arī cilvēkiem, kas tās īstenos dzīvē.
Lasīt visu...

15

Atklāta vēstule Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātam Andrejam Judinam

FotoLatvijas Republikas 12. Saeimas 2017. gada 21. jūlija ārkārtas sēdē tika pieņemts lēmums ar nosaukumu “Par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911” (turpmāk – Lēmums). Lēmumu sagatavojis un kā pirmais parakstījis Saeimas deputāts Andrejs Judins.
Lasīt visu...

20

Latvijas attīstība Šveika garā jeb ķemertiņu reģistram būt

FotoBrīdināts, ka pēc likuma par šķiņķa zādzību pienākas sods no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem, krietnais kareivis Šveiks atbildēja, ka tādus likumus viņš nepazīstot. Nedomāju, ka likuma nezināšana glābs arī tos Latvijas iedzīvotājus, kuri nebūs reģistrējuši savus, atvainojiet, ķemertiņus jeb decentralizētās kanalizācijas sistēmas kopējā reģistrā. Labi, ka par šo pārkāpumu nedraud tāds sods kā Šveikam, taču arī 1400 eiro juridiskajām personām un 350 eiro fiziskajām ir gana liels sods, īpaši lauku reģionos dzīvojošiem pensionāriem.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

SS.LV un VID strīds parāda, ka dzīvojam represīvā valstī

Šodien Cīrules kundze LTV paziņoja, ka strīds starp VID un SS.lv esot pievērsis uzmanību tam, vai būt...

Foto

Haltūra, ko veselības ministre Čakša sauc par likumprojektu un kas Kučinskim šķiet derīga

Lai novērstu uzmanību no veselības aprūpes pamatproblēmām – mediķu streika, zemas efektivitātes un...

Foto

Nevajag eksperimentēt ar sešgadniekiem

Laikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija gatavo apjomīgu nozares reformu, kas skar dažādus būtiskus jautājumus, tostarp t.s. sešgadnieku jautājumu, jāatceras, ka mēģinājumi...

Foto

Par "iztīrīto" Nacionālo mākslas muzeju un elitāri politisko kroni

Pēc ilgstošas rekonstrukcijas 2016. gadā vasaras sākumā cilvēku apskatei tika atvērts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ar...

Foto

Par valsts un pašvaldību amatpersonu elektroniskās sarakstes atbilstību likumam

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienība (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības un...

Foto

Papildizglītības un katalizatora izpalīdzība

Tagadnes politiķu intelektuālā potenciāla objektīvs vērtējums nav sasniedzams bez jaunām zināšanām. Tas pavēloši attiecas uz LR politiķu vērtējumu. LR politisko kadru analītika...

Foto

Piespiedu noma: diena, kad es atguvu ticību taisnīgai tiesai

Lai cik tiesas neatkarīgas, likums nemainās no tā, kura tiesa to piemēro. It kā ābeces patiesība. Nesen...

Foto

Mums Molotova – Ribentropa pakta sekas ir jālikvidē pilnībā

Darbu ir sākusi Saeimas izmeklēšanas komisija, kam būtu jāvērtē oligarhu sarunas un lietas izmeklēšanas izčākstēšanas iemesli. Taču...

Foto

Kaimiņš "sēž, vēro un neko nelaiž uz āru"

Pietiek lasītāji pēdējā laikā interesējušies – kur pēc pašvaldību vēlēšanu iznākuma esot pazudis latvju tautas interešu pēdējais aizstāvis...

Foto

Mīti un patiesība par „Lidl” jaunajām darbavietām un zemajām cenām

Latvijā Lidl ienākšana mazumtirdzniecības segmentā sākusies ar ceļa izzāģēšanu – slepenības aura ap Rīgas mikrorajonā Purvciemā gaidāmo koku...

Foto

SS.LV ir mūsu sabiedrības un ēnu ekonomikas spogulis

Es neaizstāvu Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par izvēlēto problēmas risināšanas formu, jo uzskatu, ka bija un ir citi...

Foto

Ēēēēēēēēēēē...

Man nudien nebija nodoma divas dienas pēc kārtas izteikties par vienu un to pašu tēmu, taču pašreizējās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores Ilzes Cīrules pirmdienas...

Foto

Kāpēc SS.LV nav konkurentu

Pateicoties nesenajām* sludinājumu izvietošanas cenu izmaiņām portālā ss.lv, sabiedrībā uzvirmoja kārtējais nepatikas vilnis pret šo interneta resursu - sak’ dzēšot sludinājumus, neatbildot...

Foto

Prezidenta kungs, vai, runājot par oligarhiem un to sarunām, jūs domājāt arī mani?

Augsti godātais Prezidenta kungs! Preses brīfingā pēc Nacionālās drošības padomes sēdes šā gada...

Foto

Prezidentam jārīkojas! Nepārdomātā akcīze degvielai vājinās Latvijas ekonomiku

Biedrība "Baltijas asociācija - Transports un Loģistika" (BATL) vērsusies pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ar lūgumu izmantot LR...

Foto

Ss.lv un VID stāsts – speciāli advokātu madāmām, sektantiem no sabiedriskā radio un citiem "tiesiskās valsts" cienītājiem

Nu jau pat advokātu madāmas – mājsaimnieces ir iesaistījušās...

Foto

Kondora lidojums jeb jēru skaitīšana: par zīmoliem un tirgus pārdali

Ziemas miegā iztraucēts lācis ir bīstams, mēdzot uzbrukt pat cilvēkiem. Politiķiem savukārt pagulēšanai atvēlēts laiciņš pēc...

Foto

Sabiedrības līderu piemiņai

Džeka Londona stāstā Baltais Ilknis ir aprakstīta likumsakarība, kas valda suņu barā. Līderis vienmēr ir jāliek pajūga priekšgalā, jo pārējie suņi, redzot bēgošo līderi, centīsies...

Foto

„Cant” latviskajā vidē jeb meli ar tīru sirdsapziņu

Angļu valodā ir divi vārdi „cant”. Tie ir homonīmi – vienādi rakstāmi un vienādi izrunājami vārdi ar atšķirīgu...

Foto

Neizskatās, ka valstī kāds domātu par eksistenciālajiem jautājumiem

Tas, ka Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm, nav nekāds jaunums. To raksturo dažādi rādītāji. Viens...

Foto

Mēs varam, bet – nezinām vai negribam?

Bieži tiek spriests, cik labi ir sakārtotajā un turīgajā Vācijā, Lielbritānijā, ASV... Taču latvieši negrib saprast, ka turienes iedzīvotāji...

Foto

Uz 73 valsts auto - 4 apkopēji ar 1000 eiro algu, 2 ēdināšanas speciālisti, medicīnas speciālists, 8 dežuranti...

Medijos publicētas vairākas ziņas ar skaļiem virsrakstiem „Atsakoties...

Foto

Par likumprojektu "Dzīvojamo telpu īres likums"

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par līdzdalības iespējām likumprojekta izstrādes procesā, biedrības “NĪSA, Nekustamā īpašuma...

Foto

Veselības ministrija šobrīd cenšas sarīdīt trīs lielākās ārstu grupas

Ģimenes ārstu temats nav bijis ilggadējam publicistikas flagmanim Dainim Lemešonokam īsti mīļš, radot iespaidu, ka kāds autora...

Foto

Cik partiju Kučinska koalīcijā? Vienpadsmit plus bezpartijiskie

Šovakar LTV Ministru prezidents pats īsti nevarēja pateikt, cik partiju tad ir viņa koalīcijā. Vēlos viest skaidrību. Zināms, ka...

Foto

Ceturtā atmoda. Mosties vai zust

Trešā atmoda atjaunoja neatkarību, taču netika atjaunota 18. novembra Latvija. Tika radīts hibrīds - tapa 4. maija republika, apvienojot padomju laika...

Foto

Seši blēdīgi leftistu koncepti, kas pretendē būt pozitīvi

Leftisms savā būtībā ir konfliktus ģenerējošs. Tas vienmēr nostājas pret pastāvošo lietu kārtību. Savā agrīnā posmā tas maskēja...

Foto

Tautas politiskā apziņa: realitāte, mīmikrija, dresūra

Latvijā regulāri atskan politiski loģiskā prasība atļaut latviešu tautai vēlēt Valsts prezidentu. Regularitāti (reizi četros gados) nosaka Valsts prezidenta vēlēšanas....

Foto

Jautājums par sešgadniekiem skolās IZM dienaskārtībā ir jau 20 gadus

Jūlijā plašsaziņas līdzekļos atkal aktualizējās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzītā reforma, kas paredz vairākas izmaiņas,...

Foto

Ģimenes ārsti paši sevi gāž no pjedestāla

Ģimenes ārstu streiks ir nolemts sakāvei, jo tam nav morāla atbalsta sabiedrībā. Valsts vara viņus spēj ne tikai uzveikt,...

Foto

Mēs esam PAR

Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai...

Foto

Jebkurā civilizētā valstī tādai Čakšai sen būtu bijis jāatkāpjas

Veselības ministre Anda Čakša nebeidz izbrīnīt. Ne velti, stājoties amatā sevi dēvēja par krīzes menedžeri un izcilu...

Foto

Kučinska kungs, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas vientulībā nomirst mežā

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam divās dažādās un ļoti...

Foto

Skarba replika par PVN un tiesām

Ar tiesisku valsti katrs var saprast ko citu – citam tā ir pārliecība, ka par katru noziegumu katrs noziedznieks tiks...

Foto

Atklāta vēstule – iesniegums par padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ietveršanu ārstu sertifikācijas procesa pārraudzībā

Iesniedzējs atgādina, ka iepriekšējā sarakstē jau tika informējis Ministru prezidentu un...

Foto

Par dalītā īpašuma neatbilstību LR Satversmei: faktiski atjaunotas feodālās privilēģijas un likvidēta demokrātija

Tiesiskais pamats dalītā īpašuma radīšanai Latvijas pilsētās tika izveidots 1991. gada 20. novembrī,...

Foto

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

Garāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa...

Foto

...

Foto

Kleptomānijas cēlonis

Retrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu...

Foto

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

Atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku....

Foto

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un,...

Foto

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

Jau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās...

Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...