Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Visbezatbildīgākās traģēdijas – tieši šajā kategorijā apgāda Atēna izdotajā trīssējumu darbā Mūsu vēsture: 1985 – 2005. ierindota 1997.gadā notikusī Talsu traģēdija. Un izrādās, ka arī šodien, kad tiesa lemj par kompensāciju piedziņu traģēdijā cietušajiem, neviens nevēlas uzņemties atbildību par notikušo. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks ģenerālis Ainars Pencis izteicies, ka „šī ugunsdzēsēju paaudze nekādā gadījumā nav atbildīga par to, kas notika pirms 15-20 gadiem”. Viņš pat pamanījās piebilst, ka cietušie nav rīkojušies korekti, mēģinot „taisīt biznesu” uz traģēdijas rēķina. Par šo izrunāšanos gan viņu uz „tēju” izsauca iekšlietu ministre Linda Mūrniece (Vienotība), un pēc šīs izskaidrošanās Pencis paziņoja par došanos pensijā. Taču šī nebūt nav vienīgā traģēdija, par kuru neviens īsti negrib uzņemties atbildību. Par to šoreiz ekskluzīvi publicētajā grāmatas fragmentā.

Ja nebūtu sabrukusi padomju vara, iespējams, mēs vēl šobaltdien dzīvotu pārliecībā, ka postoši ugunsgrēki, kuģu katastrofas un tamlīdzīgas nelaimes notiek tikai rietumos – jo par pašmāju nepatikšanām mūs gluži vienkārši neviens neuzskatīja par vajadzīgu informēt. Taču astoņdesmito gadu vidū lielās klusēšanas laiks bija galā, un mēs ar pārsteigumu uzzinājām – katastrofas notiek arī tepat blakus. Un vēl kādas!

Černobiļas katastrofa un lielās pārmaiņas

To, ka laiki mainās, visskaidrāk varēja sajust 1986. gada pavasarī. Dažas dienas pēc avārijas Černobiļas atomelektrostacijā padomju masu mediji negribīgi atzina – jā, ziniet, AES ir notikusi avārija, taču, pateicoties atbildīgo dienestu pašaizliedzīgajam darbam, nu jau tās sekas ir novērstas. Īstenībā gan padomju varas iestādēm arī neatlika nekas cits kā vien atzīt katastrofas faktu, jo par to jau pilnā balsī sludināja rietumu radiostacijas, bet zviedri sacēla pamatīgu traci par radioaktīvo nokrišņu mākoņiem, kas tuvojas no Černobiļas puses. Taču arī tad padomju laikraksti aprobežojās ar skopu un, maigi izsakoties, stipri vien optimistisku situācijas izklāstu.

Lūk, kāds tas izskatījās oficiālā laikraksta Cīņa versijā (piezīmēsim, publicēts piecas dienas pēc avārijas pēdējā lappusē necila izskata apmēram 5x5 cm izmēra ziņā): „Kā jau ziņots presē, Černobiļas atomelektrostacijā, kas atrodas 130 kilometrus uz ziemeļiem no Kijevas, notikusi avārija. (..) Pēc provizoriskiem datiem, avārija notikusi vienā no 4. energobloka telpām, sagrāvusi daļu reaktora ēkas būvkonstrukciju, radījusi bojājumus reaktora ēkā un izraisījusi zināmu radioaktīvo vielu noplūdi. (..) Veikto pasākumu rezultātā pagājušajā diennaktī radioaktīvo vielu izdalīšanās samazinājās, radiācijas līmenis AES rajonā un spēkstacijas ciematā pazeminājies. Dažas aģentūras rietumvalstīs izplata baumas, ka, notiekot sprādzienam, atomelektrostacijā esot gājuši bojā tūkstošiem cilvēku. Kā jau ziņots, faktiski gāja bojā divi cilvēki, kopumā hospitalizēti 197 cilvēki, no viņiem 49 pēc izmeklēšanas atlaisti mājās. Uzņēmumu, kolhozu, padomju saimniecību un iestāžu darbs norisinās normāli.”

Norāde ziņas sākumā par to, ka prese it kā jau esot informējusi par avāriju, patiesībai gan atbilda tikai daļēji – jā, rietumu prese par to informēja gan, taču padomju masu medijiem bija vajadzīgas vairākas dienas, lai beidzot pavēstītu par notikušo. Un arī tad padomju pilsoņiem neviens tā arī neuzskatīja par nepieciešamu pastāstīt par briesmām, kas var nākt no uzsprāgušās atomelektrostacijas, – ja arī kaut kādi radioaktīvi mākoņi mums pāri gāja, tad mēs par tiem uzzinājām vien tad, kad tie jau bija gabalā. Arī turpmāko pāris nedēļu laikā informācijas plūsmu par Černobiļas apkaimē notiekošo lielākoties veidoja pārmetumi rietumniekiem, kuri, lūk, pārspīlējot katastrofas apmērus, un slavas dziesmas to cilvēku pašaizliedzībai, kas piedalījās avārijas seku novēršanā.

Nelaimi no tautas noslēpt bija grūti arī kāda cita iemesla dēļ – katastrofas sekas un radioaktīvā piesārņojuma apmēri bija tādi, ka to novēršanai nācās iesaistīt tūkstošiem cilvēku. Varas iestādes šo problēmu atrisināja komunistiem ierastā vienkāršībā – izsludināja armijas rezervistu mobilizāciju. Un tā nu arī no Latvijas apmēram sešiem tūkstošiem vīru (viņu vidu arī ārstam, vēlākajam Valsts prezidentam Valdim Zatleram) nācās braukt uz katastrofas reģionu, lai piedalītos betona sarkofāga būvēšanā ap avarējušo atomreaktoru. Darbs bija bīstams, jo nācās strādāt paaugstinātas radiācijas apstākļos, bet drošības līdzekļi bija visai primitīvi. Lielāku vai mazāku kaitējumu savai veselībai nodarīja visi „likvidatori” (tā drīz vien iesauca Černobiļas avārijas seku likvidēšanā iesaistītos cilvēkus), un diezgan droši, ka daudziem no viņiem Černobiļa būtiski samazināja mūža ilgumu. Oficiālie dati liecina, ka apmēram 3000 „likvidatori” no Latvijas pēc „viesošanās” Černobiļā kļuva par invalīdiem, bet apmēram pieci simti dažu turpmāko gadu laikā nomira.

Nelaimes uz ūdens

Tomēr Černobiļas katastrofa kaut kas tuvs un briesmīgs likās vien avārijas seku novēršanā iesaistīto cilvēku piederīgajiem. Pārējie pašausminājās, pašausminājās, taču drīz vien par nelaimi aizmirsa. Jo vairāk tādēļ, ka atklātībā parādījās ziņas par katastrofām, kas notikušas tepat pašu mājās. Tiesa, par vienu no potenciāli bīstamākajām to gadu katastrofām mēs uzzinājām tikai vēlāk, jo nelaimes brīdī glasnostj jeb atklātības laikmets vēl nebija sācies. Proti, 1985. gada martā Ventspils ostā uzsprāga tankkuģis Ludviks Svoboda, un nelaimē dzīvību zaudēja četri tā apkalpes locekļi. Taču katastrofas sekas un upuru skaits būtu daudzreiz lielāks, ja uguns būtu pārmetusies uz netālu esošajiem 30 000 tonnu amonjaka rezervuāriem.

„Ja tankkuģa sprādzienā vai tam sekojošā ugunsgrēka rezultātā rezervuāri būtu dehermetizējušies un amonjaks – izplūdis, gaisa saindējums varētu izrādīties nāvējošs pat vairāk nekā desmit kilometru apkārtnē. Ventspili varēja piemeklēt tūkstošgades sākumā vulkāna izvirdumā nopostītās romiešu pilsētas Pompeju liktenis,” grāmatā Gadsimta katastrofas Latvijā rakstīja Gaitis Grūtups, kurš, šķiet, padomjlaiku katastrofas ir izpētījis vispamatīgāk. Droši vien daudz netrūka, lai amonjaka rezervuāri būtu skarti, jo eksplozijā tika pilnīgi saārdīts kuģa priekšgals, tonnu smagas atlūzas aizlidoja pat 200 metrus tālu, bet dažs ventspilnieks, izdzirdējis pamatīgo blīkšķi, pilnā nopietnībā nosprieda, ka sācies Trešais pasaules karš.

Lai novērstu uguns izplatīšanos un tātad vēl lielāka mēroga katastrofu, nekavējoties tika mobilizēti visi pieejamie ugunsdzēsēju spēki, ieskaitot ar ūdensmetējiem aprīkotus kuģus. Pret vakaru uguni tiešām izdevās apdzēst, un varēja sākt skaidrot katastrofas iemeslus. Pilnīgi precīzi tos noskaidrot tā arī neizdevās, taču visticamāk, ka vainīgi bija kuģa apkalpes locekļi, kuri pirms degvielas pildīšanas tilpnēs nebija no tām pietiekami rūpīgi izvēdinājuši pirms tam vestā benzīna tvaikus. Dīzeļdegvielas uzpildīšanas laikā tie cēlās augšup, un tad jau pilnīgi pietika pat ar niecīgu dzirksteli, lai notiktu eksplozija.

Tā nu visus nākamos gadus lielākās nelaimes uz ūdeņiem Latviju piemeklēja reizi gadā – pārsvarā pavasaros, bojā regulāri aizgāja pa kādam īpaši pārdrošam zemledus makšķerēšanas cienītājam. Potenciāli lielākais ar zemledus makšķerniekiem saistītais nelaimes gadījums gan norisinājās nevis pavasarī, bet visīstākajā ziemā – 1987. gada 25. janvārī. Todien Rīgas līcī uz ledus atradās vairāki simti bļitkotāju, un tikai retais no viņiem pamanīja, ka atkušņa un vēja ietekmē ledū parādījusies plaisa. Kad vairums ķibeli piefiksēja, tad pašu spēkiem glābties jau bija par vēlu, jo apmēram 100 kvadrātkilometrus lielo ledus gabalu no krasta šķīra plata ledaina ūdens josla.

Piedevām vēl lielais ledus gabals sāka šķelties mazākos, uz kuriem arī palika cilvēki. G. Grūtups min, ka pavisam uz ledus atradās apmēram pusotrs tūkstotis bļitkotāju. Mazliet pat pārsteidzoši, taču izdevās iztikt bez lieliem cilvēku upuriem – galvenokārt tādēļ, ka ļoti savlaicīgi tika sākti glābšanas darbi, kuros piedalījās gan tuvējo zvejnieku kolhozu kuģi, gan ledlauži, gan arī armijas helikopteri. Divi makšķernieki gan tomēr gāja bojā, taču glābējus te diez vai būtu vietā vainot, jo abi bojā gājušie (tēvs un dēls) bija mēģinājuši līdz krastam pa ledus gabaliem aizlaipot paši, taču beigu beigās tomēr iekrituši ūdenī un noslīkuši.

Taču Latvijas caurmērā veiksmīgo – it īpaši, ja salīdzināt ar citu jomu katastrofām un avārijām – „ūdeņu bilanci” iedragāja 1994. gada 28. septembris, kad vētras laikā Baltijas jūrā netālu no Somijas dienvidu piekrastes, paņemot dzelmē 852 cilvēku dzīvības, nogrima prāmis Estonia. Traģiskajā katastrofā, kas Eiropā bija lielākā kopš Otrā pasaules kara beigām, izdzīvoja tikai 137 cilvēki, savukārt no trim desmitiem prāmja pasažieru – Latvijas iedzīvotāju izglābās tikai seši (Igors Gricins, Gundega Kampuse, Ints Kļaviņš, Valters Ķikusts, Andris Nikolajevs un Dainis Šleiners, no kuriem pēdējais gan vēlāk gāja bojā autokatastrofā), bet 24 bojāgājušo vidū bija arī laikraksta Labrīt žurnālistes Andra Jauce un Inga Helmane (kuras Ainažos gandrīz nokavēja uz autobusu, kas devās uz Tallinu).

Pēc katastrofas sekoja ilgstoša izmeklēšana, - 1997. gadā Igaunijas, Zviedrijas un Somijas izveidotā komisija oficiāli paziņoja, ka nekā krimināla prāmja nogrimšanā neesot un pie visa vainīgas esot kuģa tehniskās nepilnības: gluži vienkārši prāmja priekšgala paceļamās „durvis” neesot izturējušas vētru Baltijas jūrā, viļņi tās norāvuši un prāmis pieplūdis ar ūdeni. Taču... oficiālajam paziņojumam nenoticēja faktiski neviens, un arī desmit gadus pēc tā pilnīga skaidrība par prāmja katastrofas iemesliem nebija radusies: joprojām tika izskatītas versijas gan par sprādzienu, gan par militāru vai kriminālu sazvērestību, - atklājums, ka ar Estonia patiešām tikusi pārvadāta militārā tehnika vai ieroči (kas sākotnēji tika kategoriski noliegts), vēl tikai pielēja eļļai uguni.

Interesanti, ka 2005. gada septembra beigās, precīzi vienpadsmit gadus pēc Estonia nogrimšanas pie Stokholmas ceļā uz Tallinu uz sēkļa uzsēdās kompānijas Tallink prāmis Regina Baltica, - tiesa, šoreiz nebija neviena paša cietušā, un arī prāmis nopietni necieta.

Postošākie un traģiskākie ugunsgrēki

Tomēr nesalīdzināmi lielāku postu Latvijai nodarīja ugunsgrēki, un neapšaubāmi milzīgākais astoņdesmitajos gados bija lielais ugunsgrēks rūpnīcā VEF, kas 1989. gada 18. jūnijā izcēlās visai prozaisku iemeslu dēļ – iepriekšējā dienā (pēc citām ziņām – arī nelaimes dienas rītā) strādnieki bija labojuši kādas rūpnīcas piebūves jumtu un cita starpā veikuši arī metināšanas darbus. Pēc visa spriežot, tieši te tad arī izcēlās ugunsgrēks, ko piefiksēja ap pusdienlaiku. Kā par spīti todien Rīgā pūta diezgan stiprs vējš, tādēļ uguni apkarot bija ļoti grūti, pat neraugoties uz to, ka ugunsgrēka likvidēšanā bija iesaistīti visi iespējamie resursi – 170 ugunsdzēsēji un divi specializētie ugunsdzēsības vilcieni.

Notikuma vietā ieradās pat republikas prokurors Jānis Dzenītis (lai nekavējoties ķertos pie izmeklēšanas) un kompartijas 1. sekretārs Jānis Vagris. Interesanta nianse – J. Vagris ugunsgrēku bija ieraudzījis, braucot vilcienā (!) no savas Saulkrastu vasarnīcas uz Rīgu. Taču, pat ja kompartijas boss uz nelaimes vietu būtu attraucies limuzīnā, notikumu gaitu tas tik un tā nemainītu: stiprā vēja dēļ uguns ātri izplatījās uz blakus ēkām un tikai vakarpusē ugunsdzēsējiem izdevās ugunsgrēku ierobežot. Ap to laiku jau arī varēja sākt skaitīt zaudējumus, kas bija tiešām baisi: izdeguši trīs rūpnīcas korpusi (īpaši cieta magnetolu sagatavju un telefonu iecirknis), iznīcināts pusotrs tūkstotis darba vietu, bet kopējie zaudējumu sasniedza piecus miljonus rubļu.

Ja nelaime būtu notikusi pāris gadus ātrāk, tad, iespējams, VEF to būtu pārcietis vieglāk – gan jau Maskava piešķirtu finansējumu ugunsgrēka seku likvidēšanai, un pēc gada rūpnīca būtu pat modernāka, nekā pirms tam. Taču padomju varas izskaņā vairs nebija iespēju Padomju Latvijas rūpniecības flagmanim pievērst tādu uzmanību, kādu tas būtu pelnījis. Iznākumā lielais ugunsgrēks kļuva par vienu no faktoriem, kas beigu beigās noveda pie kādreiz tik lielās un slavenās rūpnīcas gala.

Gan postošu, gan cilvēku upuru ziņā traģisku ugunsgrēku netrūka arī nākamajos gados. Savdabīgu rekordu uzstādīja Rīgas centrāltirgus – postošam ugunsgrēkam spīķeros deviņdesmitajos gados sekoja gāzes balonu apmaiņas punkta sprādziens 2003. gadā – bojā gāja ne tikai gāzes punkta darbinieks, bet arī četri tuvumā gadījušies zemniek, savukārt atbildīgā uzņēmuma direktorei taisnā tiesa piesprieda sešarpus gadus nosacīti, kā arī noteica liegumu... nodarboties ar sašķidrinātās gāzes biznesu. Savukārt upuru rekordi tika uzstādīti jaunā gadu tūkstoša sākumā – sprādziens un ugunsgrēks notika sērkociņu fabrikā Komēta, kur bojā faktiski acumirklī gāja deviņi cilvēki, savukārt dzīvojamajā ēkā Liepājā, Klaipēdas ielā ugunsgrēkā bojā gāja astoņi cilvēki, tostarp trīs bērni. Tai pašā 2002. gadā ziemā vērienīgi nodega arī Cesvaines pils, kas tieši togad bija atzīta par „Latvijas Sapņu pili”.

Gandrīz tikpat vērienīgi jau 1995. gada oktobrī tieši zem Rīgas-Jūrmalas viadukta aizdegās Latvija Statoil benzīnvedējs, - tas apgāzās, un uzliesmoja 36 000 litru benzīna. Taču tas bija tīrais sīkums, salīdzinot ar vērienīgajiem ugunsgrēkiem uz dzelzceļa nākamajos gados, kuri tāpat bija saistīti ar degvielas pārvadājumiem. Ar ļoti bēdīgām sekām draudēja jau ugunsnelaime, kas 1989. gada oktobrī atgadījās Jelgavas dzelzceļa stacijā: tajā pienāca ešelons ar 60 benzīna cisternām, no kurām divas bija aizdegušās. Ja kāda no cisternām eksplodētu, grūti par iedomāties iznākumu – turpat blakus atradās degvielas bāze. Par stāvokļa nopietnību liecināja kaut vai tas, ka tika apsvērta iespēja evakuēt apkārtējo māju iedzīvotājus, tomēr beigu beigās ugunsdzēsējiem izdevās liesmas apslāpēt.

Deviņdesmito gadu sākumā, „pateicoties” krāsaino metālu zagļiem un vienkārši huligāniem, dzelzceļa pārvadājumi Latvijā kļuva aizvien nedrošāki. Tā, piemēram, 1993. gada maijā pie Mangaļiem no sliedēm noskrēja elektrovilciens, jo krāsmetālu zagļi bija pastrādājuši tik kārtīgi, ka vilciena kustības laikā nostrādāja pārmijas; 1997. gada maijā dzelzceļa posma Glūda – Bēne 83. kilometrā no sliedēm nobrauca pasažieru vilciens Rīga – Mažeiķi, jo divi pusaudži sešu metru garumā bija demontējuši sliedes; 1998. gada jūlijā pie Zemitānu stacijas no sliedēm noskrēja divi elektriskā vilciena vagoni; ap 1995. gadu ziņas par sīkām avārijiņām ar dzelzceļa degvielas cisternām kļuva gandrīz vai apnicīgas. 2000. gada valsts kopējā dzelzceļa negadījumu statistika bija šāda: 520 ļaunprātīgas rīcības gadījumi, 294 detaļu zādzības no sliežu ceļiem un ritošā sastāva, 79 reizes uz sliedēm uzlikti dažādi priekšmeti, bet trīs reizes sliedes bija spridzinātas.

Protams, ka tas bija tikai laika jautājums – kad vienreiz notiks kaut kas pamatīgs. Pirmā tiešām vērienīgā katastrofa notika 1998. gada novembrī, kad posmā Jelgava – Krustpils pie Vecumnieku stacijas no sliedēm nogāja, apgāzās un aizdegās 14 no vilciena sastāvā kopā esošajām 55 dīzeļdegvielas cisternām (vilciena mašīnists tika turēts aizdomās par nevērīgu attieksmi pret darba pienākumiem, taču vēlāk tika attaisnots). Savukārt pusotru gadu vēlāk preču vilciens ar 32 cisternām dīzeļdegvielas Jelgavas rajonā, netālu no Līvbērzes stacijas sadūrās ar vieglo automašīnu, kura uz pārbrauktuves burtiski ietriecās vilcienā. Rezultātā visi četri automašīnā braukušie, protams, gāja bojā, savukārt degošās degvielas dūmu stabu varēja redzēt daudzu kilometru attālumā – un kā citādi, ja no sliedēm nogājušajās cisternās bija līdz tūkstoš tonnām dīzeļdegvielas.

Savukārt traģiskākā pasažieru vilciena avārija neatkarības gados Latvijas teritorijā datējama ar 2005. gada februāri, kad pavisam netālu no Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas elektriskais vilciens sadūrās ar ekspresvilcienu Rīga – Maskava: bojā gāja četri cilvēki, tostarp arī viens no sadursmi izraisījušā vilciena mašīnistiem, bet cieta vēl 29. (Tiesa, arī 1986. gadā Daugavpils apkaimē no sliedēm noskrēja vairāki pasažieru vilciena vagoni un tāpat četri cilvēki zaudēja dzīvību.)

Te gan jāpiebilst, ka ļoti tieši ar Latviju bija saistīta aiz valsts robežām notikusi vilciena katastrofa 1992. gada 3. martā, kad pie Podsosenku stacijas Rževas apkaimē sadūrās pasažieru vilciens Maskava – Rīga un pretimbraucošais preču sastāvs. Nelaimes cēlonis bija reti muļķīgs – pasažieru vilciena mašīnists biezajā miglā nepamanīja luksofora sarkano signālu, kas aizliedz tālāku kustību, un rezultātā pilnā gaitā uztriecās virsū preču vilcienam. Sadursmes rezultātā tika sadragāta lokomotīve un pasažieru vilciena pirmais vagons, liesmas pārmetās arī uz abiem nākamajiem. Pilnam komplektam katastrofa notika nomaļā un purvainā vietā, kas aizkavēja glābēju ierašanos.

Zināmā mērā arī šī iemesla dēļ upuru skaits bija ļoti liels – 48 bojāgājušie. „Tajā agrajā rīta stundā vilcienā pamodos pēc pamatīga grūdiena. Saprast neko nevarēja, visapkārt zibsnīja elektrība, viss gāzās un bruka. Aiz loga pamanīju uguns liesmas, parādījās dūmi, kas apgrūtināja elpošanu. Kaut panika bija ārprātīga, dzirdēt neko nevarēja – kliedzienus noslāpēja dūmi. (..) Viss pirmā vagona priekšgals bija saplacināts. Kam nelaimējās izkļūt no vagona tā arī sadega, jo drīz vien pirmais un pēc brīža arī otrais vagons uzliesmoja,” – tā vilciena katastrofā piedzīvotās šausmas laikrakstam Diena tolaik aprakstīja viena no pasažierēm Natālija Karbušina.

Visbezatbildīgākās traģēdijas

Faktiski visās pieminētajās avārijās un katastrofās liela loma bija arī cilvēku nevērībai, paviršībai vai bezatbildībai, tomēr dažas traģēdijas aizvadītajos divdesmit gados šajā jomā izcēlās īpaši. Tā jau padomju laikā ļoti skaļu rezonansi ieguva Ķeguma tilta sabrukšana 1986. gada 20. septembrī: šī nelaime cilvēku atmiņā iespiedās tik pamatīgi, ka pat vairāk nekā 20 gadus vēlāk, kad radās pirmās šaubas par jaunuzceltā Rīgas Dienvidu tilta kvalitāti, skeptiķi mēdza piesaukt seno katastrofu – sak, ka tik jaunā tilta ekspluatācija nebeidzas tāpat kā Ķeguma tiltam!

Kas tad īsti notika? Patiesībā Ķeguma tilta sabrukšanu izraisīja nevis būvkonstrukcijas defekti, bet gan nepareizi aprēķini tilta drošības pārbaudes laikā. 1986. gadā bija pienācis laiks veikt kārtējo tilta nestspējas pārbaudi (iepriekšējā bija veikta 1970. gadā), un šo pienākumu uzticēja Rīgas Politehniskā institūta speciālistiem. Pārbaudes process bija nosacīti vienkāršs – uz tilta posmiem uzbrauc piekrautas kravas mašīnas, bet speciālisti ar īpašiem mērinstrumentiem fiksē tilta stāvokli. Nezināmu iemeslu dēļ pārbaudes vadītājs nolēma tiltu pārbaudīt ar 270 tonnu slodzi, kaut gan iepriekšējā pārbaudes reizē svars bija par 20 tonnām mazāks.

Iespējams, ka tilts šo slodzi būtu izturējis, ja vien negadītos vēl kāds blakusapstāklis: saņemot rīkojumu piekraut tilta pārbaudei norīkotās mašīnas maksimāli pilnas, grantskarjera ekskavatorists tad arī nežēloja spēkus un piebēra kravas kastes ar kaudzi. Pārbaudes vadītājs gan to ievēroja un divas mašīnas no piedalīšanās tilta noslogošanā atstādināja, taču ar to izrādījās par maz, jo arī atlikušo piekrauto 14 pašizkrāvēju svars izrādījās krietni lielāks, nekā bija sākumā rēķināts, – kopā mazliet virs 336 tonnām. Šī kļūda tad arī izrādījās liktenīga: brīdī, kad pēdējais pašizkrāvējs uzbrauca uz tilta pārbaudāmā posma, tas sabruka. Kopā ar tilta konstrukcijām no apmēram 20 metru augstuma nogāzās gan piekrautās mašīnas, gan cilvēki. Iznākums – 11 cilvēki gāja bojā, tostarp arī pats pārbaudes vadītājs.

Starp citu, kaut gan laika ziņā Ķeguma nelaimi no Černobiļas katastrofas šķīra vien nieka pieci mēneši, tomēr preses brīvība tikmēr bija spērusi soli uz priekšu: masu mediji par tilta sabrukšanu ziņoja jau divas dienas pēc nelaimes gadījuma, varas iestāžu sniegtā informācija bija diezgan objektīva, un arī vietas Cīņā tai bija atvēlēts divreiz vairāk nekā nesalīdzināmi šausmīgākajai Černobiļas katastrofai.

Savukārt deviņdesmitajos gados Latvijai nācās piedzīvot vienu visai muļķīgu aviokatastrofu, kas valsts Gaisa spēku lidmašīnu parku vienā rāvienā samazināja uz pusi. Jo muļķīgāks šis gadījums bija tādēļ, ka armijas transportlidmašīna L-410 nogāzās ne jau kādā kaujas operācijā, bet gan paraugdemonstrējumu laikā, kas bija veltīti Latvijas kara aviācijas 76. gadadienai. Nelaime notika Lielvārdes lidlaukā, kur abi lidmašīnas piloti, pēc visa spriežot, bija nolēmuši publiku iepriecināt ar augstākās pilotāžas figūru „muca”.

Taču, ja ar iznīcinātāju šo figūru veikt ir salīdzinoši vienkārši, tad neveiklā transportlidmašīna izrādījās šādam mērķim nepiemērota. Mēģinot 350 metru augstumā apvelties ap savu asi, lidmašīna zaudēja augstumu un aptuveni 100 metrus no skatītājiem ietriecās zemē un eksplodēja. Abi lidotāji katastrofā gāja bojā. Par to, vai pārdrošais manevrs notika ar augstākās priekšniecības sankciju vai arī tā bija pilotu pašdarbība, domas vēlāk dalījās – ja arī komandieri tādu atļauju bija devuši, tad, cik var noprast, tikai neoficiāli.

Ar 1999. gada jūniju savukārt datējama mūslaiku Latvijas nopietnākā traģēdija sporta sacensību laikā - kad Lazdonas pagasta Rāceņu trasē autokrosa sacensību skatītāju pūlī ietriecās Alda Kasparoviča vadītā automašīna Audi, smagā bojā gāja septiņi cilvēki un vēl 27 cilvēki tika ievainoti (vēlāk slimnīcā nomira arī deviņgadīgs zēns).

Taču neapšaubāmi vistraģiskākā – un jau atkal organizētāju bezatbildītas izraisīta – divdesmitgades nelaime datējama ar 1997. gada 28. jūniju, kad Talsos norisinājās pilsētas svētki, kuru laikā notika arī policijas un ugunsdzēsība tehnikas demonstrācija. Lai sagādātu publikai prieku, cita starpā svētku rīkotāji bija izdomājuši vizināt cilvēkus ugunsdzēsības pacēlāja grozā – to varēja pacelt 19-20 metru augstumā. Pats pacēlājs šim nolūkam bija atvests no Rīgas un arī apkalpoja to galvaspilsētas ugunsdzēsēji.

Ideja no drošības viedokļa jau tā nebija sevišķi spīdoša, taču pacēlāja apkalpes locekļu izpildījumā tā robežojās ar klīnisku stulbumu: kaut gan pacēlāja lietošanas instrukcija skaidri un gaiši norādīja, ka vairāk par četriem cilvēkiem vienlaikus grozā nedrīkst atrasties, autopacēlāja šoferi Vilnis Griķis un Igors Ivanovs ļāva tajā kāpt visiem, kas grib. Tiesa, arī daudzi cilvēki uzvedās, maigi izsakoties, dīvaini – par varītēm līda pārbāztajā grozā paši un bāza tajā savus bērnus.

Vienā brīdī pārslogotā – tobrīd grozā bija iestūķēti trīs pieaugušie un 27 (!) bērni – pacēlāja celtņa strēle nolūza, bet grozā esošie cilvēki nokrita no gandrīz 20 metru augstuma. Astoņi bērni vecumā no 5 līdz 16 gadiem gāja bojā, vēl gandrīz divdesmit guva dažāda smaguma traumas. Šoks valstī bija milzīgs, bet beigu beigās vaininieki izspruka gandrīz sveikā: dažas dienas pēc notikušā gan demisionēja iekšlietu ministrs Dainis Turlais, taču savā pēdējā darba dienā viņš atcēla paša uzliktos disciplinārsodus divpadsmit ministrijas darbiniekiem, kam tie tikai dienu iepriekš bija uzlikti sakarā ar Talsu traģēdiju. Bet punktu krimināllietā 2002. gada beigās pielika Augstākās tiesas senāts: autopacēlāja šoferi gan tika atzīti par vainīgiem nonāvēšanā aiz neuzmanības, taču viņiem tika piemērots Amnestijas likums.

Foto - Ugunsdzēsēji dzēš vieglo automašīnu, kura ietriecās gāzes uzpildes stacijā Kārļa Ulmaņa gatvē 2007.gada 21.decembrī. (AFI)

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Rietumu civilizācijas krīze

FotoIevērojamais britu vēsturnieks Arnolds Toinbijs ir rakstījis, ka nevienas nācijas un nācijvalsts vēsturi nevar izskaidrot pašu par sevi – tas ir iespējams tikai civilizācijas kontekstā.[1] Tāpēc ikvienam no mums ir būtiski izprast Rietumu civilizācijas būtību, tās vēsturi un šodienu. Manuprāt, Rietumu civilizāciju šodien raksturo viens vārds – krīze. Un tā vistiešākajā veidā attiecas uz mums.
Lasīt visu...

21

Divi vienā

FotoLasot manas publikācijas laikrakstos no astoņdesmito gadu beigām līdz manis uzrakstītām un izdotām grāmatām, lasītāji zina, ka nespecializējos uz kādu konkrētu tematu, bet rakstu par visu, kas man šķiet svarīgs.
Lasīt visu...

21

Trīs aktuāli izskaidrojumi un viens negaidīts secinājums

Foto1.Nogurums no patiesības jeb patiesības destruktivitāte. Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams individuālā līmenī. Iespējams arī kolektīvā līmenī kā sociuma kādas daļas (piem., inteliģences) apziņas pazīme. Tā tas ir tajos gadījumos, kad patiesībai ir kolektīvs raksturs. Tādās reizēs patiesība attiecas uz daudziem cilvēkiem, kā arī var attiekties uz visu tautu.
Lasīt visu...

21

Rīga. Vai tiešām bezceRīga?

FotoKādu laiku nebiju braukusi pa Rīgu, taču aizvadītajās brīvdienās pabraukāju pa vairākiem mikrorajoniem (man gan labāk patīk teikt apkaimēm). Ticiet man – šajās pāris stundās no sirds varēju uz savas ādas izbaudīt to, par ko beidzamajā laikā žēlojas šoferīši – un viņus var labi saprast! – par absolūti sabrukušajām Rīgas ielām.
Lasīt visu...

6

Vai „Jaunajai Vienotībai” ir jāpilda „Vecās Vienotības” solījumi?

FotoIzglītības un zinātnes ministrija Vienotību pārstāvošā ministra Kārļa Šadurska personā 2018.gadā apsolīja pedagogiem darba samaksas pieaugumu. Šis solījums turklāt tika nostiprināts “uz papīra”, kad Ministru kabinets 2018.gada 15.janvārī izdeva rīkojumu Nr.17 “Par pedagogu darba samaksas pieauguma grafiku laikposmam no 2018.gada 1.septembra līdz 2022.gada 31.decembrim” (https://likumi.lv/ta/id/296460-par-pedagogu-darba-samaksas-pieauguma-grafiku-laikposmam-no-2018-gada-1-septembra-lidz-2022-gada-31-decembrim).
Lasīt visu...

18

Kam mēs esam pret

FotoKPV LV vajadzētu sākt aizdomāties par to, lai latvieši neatceras, kā boļševiki kungu mājas dedzināja. Kam pieder valsts vēlētājiem solīto darbu izpilde - to visu Artuss Kaimiņš un Co. ir paveikuši pāris nedēļu laikā:
Lasīt visu...

21

Linkaits izvēlas „Yandex Taxi”?

FotoOtrdien, 12.februārī pie Satiksmes ministrijas (SM) tiek plānots protests, kas tieši vērsts pret nozares politisko vadītāju Tāli Linkaitu (Jaunā konservatīvā partija). To sola rīkot taksisti un citi pārvadātāji, kam dzīvi apgrūtina nelegāli strādājošie un nodokļus nemaksājošie – vai citām valstīm maksājošie – konkurenti.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Latvietis "Saskaņas" mītiņā pie Rīgas domes

Mans paziņojums par vēlmi piedalīties „Saskaņas” mītiņā pie Rīgas domes bija izsaucis vētru ne tikai sociālajos tīklos, bet arī ģimenē...

Foto

Ģeopolitika un mūsu neapskaužamais stāvoklis

Visjaunākie notikumi Venecuēlā, saprotams, pirmkārt un galvenokārt attiecas uz šīs valsts iedzīvotājiem un nekorekti ir iejaukties ar komentāriem viņu kultūras norisēs....

Foto

Koncepcijas projekts „Harmoniska Latvija. Taisnīgāka sabiedriskā iekārta”

Gatavojot šo projektu, par pamatu ņēmu Vācijas Brēmenes zemes satversmi. Domājot par Stradiņu dzimtas dzimto novadu Sēliju, Brēmenes zemi...

Foto

Precedents

Jau rakstīju par negaidītajiem pavērsieniem Armēnijā, par Roberta Kočarjana un Serža Sargsjana atstumšanu no varas, par Armēnijas «Samta» revolūciju, kā arī par vēlēšanām, kurās Armēnijā...

Foto

Nodrāztais tiesiskums Bordāna stilā: paši beidzām, dosim citiem

Pēdējo gadu laikā par vienu no iemīļotākajiem dažādu partiju pārstāvju vārdiem ir kļuvis vārds “tiesiskums”. Tas tiek locīts...

Foto

Vai tiešām Rozenvalds nesaprot, ka ir kļuvis par noderīgo idiotu Kremļa propagandas ķetnās?

Uzzināju, ka piektdien, 01.02.2019. "masu medija" Sputnik lapā ir intervija ar "Latvijas Universitātes sociālo un...

Foto

Rūpējoties par Baltijas valstu izaugsmi un saviem klientiem, no darba atlaidīsim 800 darbinieku

2019. gada laikā Luminor vienkāršos savu darbības modeli, tostarp samazinot darbinieku skaitu visos...

Foto

Latvistikas politiskā seja un etnopolitoloģija

Šis teksts ir veltīts latviešu tautas mentalitātes vienotībai ar politiku. Mentalitāte, demogrāfija un kultūra ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās burtiski...

Foto

Es redzēju sapnī, kā…

“Neviens nav pārāk liels cietumam. Neviena persona vai uzņēmums, kas kaitē ASV ekonomikai, nav ārpus likuma. Tas attiecas arī uz lielajiem uzņēmumiem,”...

Foto

Kailcirte: kaimiņa skatījums

Skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē lielāks vai (cerams) mazāks kailciršu īpatsvars Latvijas mežos ir neizbēgams. Jā, kailcirtēm nav nekāda ekoloģiska attaisnojuma, un sabiedrībai tās...

Foto

Obskurantisma aprobācija

2019.gada 28.janvārī internetā varēja izlasīt: “Līdz ar tiesnešu neatkarības palielināšanos būtiski jāpalielinās arī tiesnešu atbildības apmēram, un par šo divu aspektu samērīgumu iestāsies arī...

Foto

Ir tikai divas izvēles iespējas

Mēs visi vērojam un vērtējam pasauli, kurā dzīvojam. Atbilstoši savam vērtējumam mēs izdarām savu izvēli, un šī izvēle nosaka mūsu praktisko...

Foto

Ja Jurašs ir tik tīrs, ko tad šis tā baidās no tiesas un ko tad “bezkompromisa tiesiskuma” ieviesēji tā raustās no tiesiskuma?

Visticamākais, Juris Jurašs ir...

Foto

Nacionālā apvienība visu laiku pūš Kremļa taurē, tikai neviens to negrib redzēt

Sveicināti, mīlīši, Latvijas nacionālpatriotiski noskaņotie pilsoņi un pilsones, sveiciens arī tev, skaistā Dace Kalniņa,...

Foto

Liberālā agonija jeb ideāli, kas ātri var izzust

Sākšu ar to, ka pats pēc politiskās pārliecības vairāk tiecos būt liberāls dažādos jautājumos, kas būtu kaut vai...

Foto

„Normāla cilvēka” viedoklis un himēriskuma anatomija

Pēc 13.Saeimas vēlēšanām sākās valdības veidošanas šarāde. Tajā figurēja demogrāfiskā aina. Mūsu slavenie “naciķi” neatlaidīgi iesacīja organizēt “demogrāfijas ministriju”. Momentā...

Foto

Ideoloģija un mūsdienas: sabiedrisko organizāciju pilnvaru uzplaukums “čekas maisu” paēnā

Laikraksta “Diena” 15.janvāra numura ievadrakstā tika uzdots retorisks jautājums, proti, kas notika ar personām, kuras savulaik...

Foto

Vara barikādēs

Ikdienišķos notikumos varas attieksme pret sabiedrību ir standartizēta un iepriekš paredzama. Emocionālās piesātinātības brīžos arī dažus varas pārstāvjus pārņem sabiedrībā valdošās noskaņas un viņi...

Foto

Svarīgi, lai katrs uzņēmuma darbinieks ir iesaistīts kvalitatīvā klientu apkalpošanā

Vēlos sniegt informāciju saistībā ar publikāciju „Jauns izdomas līmenis valsts naudas šķērdēšanā: „Valsts nekustamie īpašumi” pasūta...

Foto

Kas gaidāms

2018. gada nogalē bija skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidenta rīcība labvēlīgi ietekmē ASV ekonomiku un radīti vairāk nekā četri miljoni jaunu darbavietu kopš...

Foto

Artus, neizdari kļūdu, nepievil un nepamet mani

Artus, piecus gadus, gatavojot informāciju un faktus Tavām Suņu būdām un vēlāk arī Saeimas runām, iepazinu Tevi kā principiālu...

Foto

Ir arī laipni un atsaucīgi mediķi

Mūsdienās, kad ir tik daudz negatīvā, tajā skaitā par veselības aprūpē notiekošo, gribētos pateikt kādu labu vārdu ar portāla starpniecību,...

Foto

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

Gadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu]...

Foto

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

Nedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau...

Foto

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

Saeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir...

Foto

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

Daudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu...

Foto

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja...