Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Azerbaidžāna – Baltijas valstu "aizmirstā" māsa

Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK
20.02.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijas starptautisko "de iure" atzīšanu – tās simtgade nosvinējās klaji formāli – mums tomēr vajadzētu vērtēt ar lielāku pietāti. Diemžēl aizmirstam, ka citu nāciju cerības toreiz "palika aiz borta". 

No €-valsts augstumiem raugoties pagātnē, mēs dzīvojam pašpārliecinātībā, ka Latvijai šī atzīšana pienācās "defoltā". Tāpēc 26.janvāris ir ikdienas rutīnā piemirsta (ne)atceres diena.

Tāpat mēs degam svētās dusmās par Kremļa propagandistu uzstājību Latvijas neatkarības noliegšanā. Taču vai NATO, ES un OECD aizvējā paši baltieši bieži neskatās caur šī šovinistiskā feika mērķekli uz citām kopējās nelaimes – komunistu jūga – piemeklētām tautām?

Lielkrievu pārākuma apziņas uzturēšanai radītā impēristu dogma (Baltijas valstis un citas "bijušās PSRS republikas" ar suverenitāti esot apdāvinātas tikai "nevajadzīgas" Borisa Jeļcina žēlastības dēļ) neizbēgami tiek atražota arī Krievijas ārpolitikā. Neizliksimies, ka pie mums šī rosība ietekmē vienīgi sabiedrības krievvalodīgo daļu.

Pie mums, spriežot par Aizkaukāza vai Vidusāzijas valstīm, tajās daudzi redz "postpadomju zonu", Maskavas satelītvalstis un, protams, "neEiropu". Aizmirstot, nezinot, pat negribot zināt, ka daža no šīm valstīm un tautām 19. un 20.gadsimtā loloja un centās sasniegt tos pašus mērķus, ko mēs, baltieši – tautas atmodu, nacionālo pašapziņu un kultūru. Protams, arī neatkarību.

Tieši Azerbaidžānas vēsturē šī līdzība man šķiet visuzskatāmākā. Taču mums 1919. un 1920.gadā paveicās brīvību nosargāt, bet šo valsti atklāti sagrāba sarkanarmija. Toreiz bez Baltijas ostām boļševiku diktatūra varēja iztikt, bet ne bez Baku naftas, kas nodrošināja 90 procentus Krievijas patēriņa. Tāds, lūk, "melnā zelta" lāsts...

Protams, mūsu neziņu daļēji attaisno kategoriskā konsekvence, ar kādu neatkarību baudījušie baltieši gan okupācijā, gan pēc tās sevi norobežoja no "pārējās PSRS".

Gluži kā latvieši vai igauņi (lietuviešu "kunigaitismā" neiedziļināšos) azerbaidžāņi 19.gadsimtā paši savā zemē bija "otršķirīga tauta". Virs mums bija vācieši un par tiem iztaisījušies ļaudis – baroni, Rīgas patricieši, mācītāji un inteliģenti, pat amatnieki. Azerbaidžānas kungu kārtu veidoja cara koloniālās administrācijas ierēdņi un militāristi, Baku naftas ieguves krievu un ārzemju investori, tirgotāji, urbumu speciālisti un uzskaitveži, laimes meklētāji un visādi citādi, atvainojos, "baltie cilvēki".

Tiesa, islamticīgie azerbaidžāņi atšķirībā no luteriskajiem baltiešiem Sanktpēterburgā – protams, arī vietējā varā un "sabiedrības krējumā" – tika uzskatīti par īpaši neuzticamiem. Diemžēl neizbēgams liktenis tautai, kuras lielākā daļa dzīvo Irānā – toreizējā Persijā. Tāpēc pamatiedzīvotāji pat XIX gadsimta beigās Baku cieta no klajas segregācijas, uzņēmējdarbības un profesiju aizliegumiem. Kas tāds pret latviešiem, šķiet, netika vērsts pat gadsimtu vai pāris iepriekš. (Tad, kad – kā komēdijā "Brunču medības" attēloja Zigmunds Skujiņš – Rīgas rāte bargi skatījās, lai iezemietes netērptos "vācu" kleitās...)

Pat kaimiņu tautu – gruzīnu (kuru dižcilši, tāpat kā baltvāci, bija daļa no Krievijas elites) un armēņu – pārstāvjiem cara laikos bija krietni lielākas iespējas veidot karjeru Azerbaidžānas pārvaldes aparātā vai nodarboties tur ar biznesu. Atmiņas par to – vieniem rūgtas, citiem vīzdegunīgas – diemžēl nesekmē nāciju attiecības.

Pieļauju, ka faktiem bagāts pamats ir vēsturnieka Hasana Hasanova kategoriskajam apgalvojumam (grāmatā par Azerbaidžānas valstiskuma veidošanos 1917.-1918.gadā), ka no 1848. līdz 1917.gadam azerbaidžāņi bija pilnībā beztiesiski savā tēvzemē. Vai mūsu nacionālajā apziņā būtiskais "mīts par septiņsimt verdzības gadiem" arī radās pilnīgi tukšā vietā?

XIX gadsimta otrās puses saimnieciskā un industriālā izaugsme – ļaujot uzplaukt gan Rīgai, Tallinai un Liepājai, gan jo īpaši Baku – radīja leknu augsni arī nacionālas pašapziņas sēklai.

Mums tautu uzjunda jaunlatvieši, "Pēterburgas Avīzes" un Rīgas Latviešu biedrība. Azerbaidžānā nacionālās atmodas saucēji, tautas garamantu vācēji un azerbaidžāņu kultūras veidotāji seko leģendāro apgaismotāju Abasgulu Bakihanova jeb Kudsī (1794-1847) un Mirzas Fatalī Ahundova, "azerbaidžāņu Moljēra" (1812-1878, no viņa dzimtas ir valsts vēstnieks Latvijā) iemītajās pēdās.

Tiek veidotas azerbaidžāņu skolas, izdoti savi laikraksti (daudz), radīts savs teātris – tautas bagātajā folklorā sakņota nacionālo centienu tribīne. Atmodas ideologu sākotnējā biklā balstīšanās pantjurkismā – radniecīgo tautu vēsturiskās kopības senā dižuma ideoloģijā – pārtop pašapzinīgā un mūsdienīgā azerbaidžāņu nacionālismā.

Jā, gluži tāpat kā Rainis, Aspazija un citi mūsu jaunstrāvnieki arī daļa azerbaidžāņu intelektuāļu – piemēram, Mammads Amins Rasulzadē, vēlāk Nacionālās padomes, jaunās valsts priekšparlamenta, vadītājs – pievērsās sociālismam, iesaistījās Piektā gada revolūcijā. Tolaik Baltijā un Kaukāzā plauka varbūt pat diezgan pamatotas cerības nacionālās problēmas risināt šķiru cīņā...

Tāpēc, Pirmajā pasaules karā un Krievijas revolūcija izveidojoties vēsturiskai iespējai, arī azerbaidžāņu intelektuāļi, sabiedriskie darbinieki un citi politiķi jau bija gatavi pieteikt savas tautas tiesības uz valstiskumu.

Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika – starp citu, pirmā musulmaņu tautvara vēsturē – pastāvēja no 1918.gada 28.maija līdz 1920.gada 28.aprīlim. Turklāt, neraugoties uz rūgto pagātni, tā nebija etnokrātija – valsts parlamentā, tāpat kā mums Satversmes sapulcē un Saeimās, bija plaša minoritāšu frakciju pārstāvniecība. (Vēsturiska anekdote: tieši krievu tautības deputāts kategoriski uzskatījis par nevajadzīgu jaunajā valsti attīstīt izglītību krievu valodā.) Arī šī valsts 1919.gadā steidza veidot savu universitāti.

1920. gada 11.janvārī Antante (izņemot ASV) atzina Azerbaidžānas "de facto" neatkarību. Līdz "de iure" statusam PPK uzvarējušo lielvalstu – "mazo tautu" likteņlēmēju – griba nenonāca. Diemžēl Lielbritānijas militārā kontingenta klātbūtne nepalīdzēja jaunajai valstij nostiprināties, drīzāk to vājināja. Antantes sentiments pret sabiedroto – cara un Pagaidu valdības Krieviju – bija pārāk spēcīgs. Briti cerēja Azerbaidžānu atdot to "mantiniecei" – ģenerāļa Deņikina Baltajai kustībai. Atdeva sarkanajiem.

Protams, cēloņi, kāpēc krita ADR, ir pārāk dziļi un sarežģīti pārstāstam "dipadu-dapadu" stilā. Taču šis ir raksts, nevis referāts... Mums, latviešiem un igauņiem, palīdzēja arī tas, ka uzvarētājvalstīm Baltijas vācu muižniecība saistījās – un bija saistīta – ar sakautā Vilhelma II ķeizaristi. Baidos, ka britiem un Antantei azerbaidžāņi savukārt šķita pārāk sasaistīti ar Turciju, citu PPK zaudētāju.

Taču ARD ielika nācijā paliekošus un stabilus valstiskuma pamatus, uz kuriem ir radās mūsdienu Azerbaidžāna – vitāla un pašapzinīga (jā, protams, eirostandartos vērtējot, "viegli savdabīga") valsts. Acīmredzami spēcīgākā no trijām Aizkaukāza "māsām" (kaut te diez vai būtu piedienīgi lietot šo poētismu): reģionālās lielvaras Turcijas sabiedrotā, pat iedomīgās Krievijas respektēta, diplomātiski un ekonomiski ietekmīga ne tikai savos tuvākos kaimiņos. Vai nu tas viss radās no vienas "žūpas žēlastības"? 

Rasulzadē vēstījums "Karogs, reiz celts, nekritīs nekad!" visu XX gadsimtu iedvesmoja azerbaidžāņu valstiskuma atjaunošanas centienus. Mēs (pareizāk sakot, Rainis) tam varam atsaukties ar "Nemirst dziesma, reiz dziedāta!"

Tu, godātais lasītāj/cienītā lasītāja, skaidri redzi: šis raksts ir klaji manipulatīvs. Pat, neslēpšu, prasti tendenciozs. Mans mērķis ir šo lasošiem tautiešiem – mūsu nacionālā pašlabuma vārdā! – iegalvot: tumsnēji ļaudis, kas mums šķiet tāli, sveši un nesaprotami, patiesībā ir «gluži kā mēs». Jau tāpēc vien, ka reiz lolojām tās pašas cerības un tikām malti tajās pašās likteņdzirnās. Azerbaidžāņus un viņu kaimiņtautas tās drupināja nežēlīgāk. Mums, latviešiem un baltiešiem, paveicās vairāk, tiekot pie neatkarības divām desmitgadēm.

Vasarā Azerbaidžāna ar prasmīgi lietotu militāru spēku atguva daļu no savas – starptautiski atzītās! – teritorijas. Uzreiz falši "miera cīnītāji" pūlējās noskaņot Latvijas sabiedrisko domu pret šo valsti, «piešujot» tai klaji melīgus stereotipus un cenšoties uzjundīt mūsu ksenofobiskos (pat rasistiskos, kaut azeri ir eiropeīdi) un islamofobiskos aizspriedumus. Paldies D#vam, Latvijas sabiedrības vienaldzība šoreiz bija vietā: zaudētājvalsts "lobija" rosība tai bija kā pīlei ūdens.

Taču pieļauju, ka drīz – kad sakautie atgūsies no sakāves šoka un tā raisītās politiskās krīzes – Latvijas un citu ES dalībvalstu infotelpā atjaunosies izmisīga Azerbaidžānas nomelnošana. Baidos, ka, "agresora" tēla veidošanā spekulējot ar kristiešu solidaritāti, tiks kopētas demagoģiskās tehnoloģijas, ar kādām "Hamās" un "Hezbolla" samērā veiksmīgi sēj daļā eiropiešu stulbu naidu pret Izraēlas "necilvēcīgo kara mašinēriju".

Visticamāk, plašāka sabiedrība atkal šādu jezgu uztvertu pilnīgā vienaldzībā – savu problēmu pietiek... Taču tā varētu sabremzēt Latvijas politiskās varas, ārpolitikas īstenotāju, ierēdņu, ekspertu un publisko intelektuāļu (arī Tavu, lasītāj!) entuziasmu padziļināt – un demonstrēt! – attiecības ar Baku. Kaut no diplomātijas "investīcijām" Aizkaukāzā tikai šajās attiecībās mēs varam tiešām gūt lielas "dividendes". Jā, arī ekonomiskās.

Mūsu ārpolitikā jau bija pārpārēm rožainu – atmodas inercē vai personiskā sentimentā sakņotas – "demokrātromantisma" ilūziju par Ukrainu vai Gruziju. Kādreiz varam būt savā diplomātijā savtīgi saimnieciski, merkantili, "latvieši praktiskie"? Jo, baidos, Azerbaidžāna – īpaši tagad – mums ir daudz vajadzīgāka, nekā mēs tai.

Kā sāku, tā beigšu: ar "de iure" simgadi. Tas droši vien ir neizbēgami: Latvijas tauta, kas brīvību un valsti izcīnīja "dvēseļu putenī", ar smagiem karavīru, bēgļu un naidnieka varā atstāto tautiešu upuriem, pat nevēlas pieļaut domu, ka tautas ciešanas būtu veltas, ja "lielajiem onkuļiem", Parīzes miera konferencē lemjot Eiropas likteni, prātā būtu kas cits.

Mums, latviešiem, vajadzētu 26.janvārī vismaz atcerēties, ka arī "tauta, kas nebaro savus diplomātus..." Tāpat diez vai Latvijas pilsētās jau ir pārāk daudz ielu un bulvāru ar "pārāk garu" nosaukums. Jūs jau saprotat, ko vēlos teikt! 

NB! Pateicos ekspertiem par korekto palīdzību dažu "vēstures balto plankumu" dzēšanā (un atvainojos viņiem par "neobjektīvās" Vikipēdijas izmantošanu atsaucēs). Taču raksts atspoguļo tikai manu personisko viedokli.

Novērtē šo rakstu:

19
15

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

21

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

FotoKārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts piespraustais Sarkanās zvaigznes ordenis.
Lasīt visu...

21

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

FotoPēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma tendence un Jaunā Vienotība kā Vienotības turpinājums daudzos punktos riskē kopēt jaunlaiku vēstures beznosacījuma politisko flagmaņu Latvijas ceļa un Tautas partijas attīstības dinamiku.
Lasīt visu...

15

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

FotoŠodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību - Delna ziņojumus par stāvokli korupcijas novēršanas jomā. Latvijā situācija gadu garumā lēnām uzlabojas, taču diemžēl progress ir tik lēns, ka būtībā situācija stagnē.
Lasīt visu...

21

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

FotoPatiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi – šo ziņu nevis saņemt personīgi, bet izlasīt medijos.
Lasīt visu...

20

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

FotoReaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret šādu praksi.
Lasīt visu...

21

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

Foto„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā, nedz Aizsardzības ministrijas lēmumu sekās un to ietekmē uz reģionu, nedz politisko un ekonomisko procesu loģikā, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns izrauj no konteksta vārdus "aizsardzība", "agresija", "Latgale" un "Krievija" un sarindo tos viņam ērtā, pareizā un saprotamā kārtībā - Nacionālās Drošības Apdraudējums. Un ar šo nožēlojamo secinājumu steidz dalīties ar Valsts drošības dienestu (VDD)!
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...