BAASIK sistēmas ieviešana – kas sargās bērnu no algoritma kļūdām?

BAASIK – bērnu agrīnās attīstības skrīninga sistēma – uz papīra izskatās kā pozitīva iecere: agrīna palīdzība, atbalsts, dati. Taču realitātē izskatās, ka tā kļūst par vēl vienu politisku produktu ar tukšu kodolu, kas tiek būvēts steigā, bez sabiedrības līdzdalības un bez pārdomātas izstrādes.

Projekta publiskā seja – koordinatore, kas pārstāv šo iniciatīvu – nespēj sniegt skaidras, vienkāršas atbildes. Tiek atkārtoti lozungi “iesaistīti eksperti”, “bērnu labā” — taču tas, ko viņi faktiski dēvē par “gatavu sistēmu”, ir tikai jautājumu kopums, kas plānots ievietot vēl topošā informācijas sistēmā.

Sistēma pati vēl tikai tiek izstrādāta. Un tās mērķi, vērtības un reālais pielietojums joprojām nav skaidri definēti.

Aprunājoties ar citiem vecākiem un skolu speciālistiem, arī viņi izteica bažas par šo virzību. Tika minēti citi līdzīgi projekti – piemēram, KiVa programma, kas ieviesta it kā ar labiem nodomiem, bet praksē saskārās ar būtiskām ieviešanas kļūdām un skolotāju noslodzes dēļ faktiski nestrādā. Vestes, kas katrai skolai iedotas un par ko valsts samaksāja, netiek lietotas, un arī citām lietām realitātē ir izšķērdēta nauda.

Citi pieminēja, ka šobrīd tiek īstenoti arī citi tā sauktie APAS projekti, kas, kā izskatās, tiek virzīti haotiski, ar steigu un bez pārskatāmas kvalitātes kontroles. Tika runāts arī par nepārdomātiem iepirkumiem un par to, ka viss ar šo sistēmas izstrādi ejot ačāgrni. Vērtības un mērķi katrā ziņā ir ļoti apšaubāmi un neskaidri.

Vispār vai tad tas nav jāsaprot un jādefinē pašā sākumā - vai pie miljonu projektu aprakstiem nebūtu loģiski rakstīt skaidras vērtības un skaidrus mērķus, vīzijas un citas detaļas, kas lasītājam liktu saprast, ka jā, šis būs pārdomāts projkets? Cik es paskatījos, tur ir minēti tikai vispārīgi mērķi, kas ir arī katra vecāka pamatmērķis, piemēram, veidot bernam labu vidi vai līdzīgi smuki skanoši aprakstiņi.

Kā var radīt informācijas sistēmu, kas skars bērnus, ja vēl nav vienotas izpratnes par tās būtību?

Tehniskais risinājums tiek radīts, pirms vispār saprotami noformulēts, kam tas būs domāts un kā tas tiks izmantots.

Un vēl – vai kāds vispār sabiedrībai jautāja, vai mēs to gribam?

Vai ir dati, kas rāda, ka vecāki Latvijā saka: jā, mēs vēlamies, lai mūsu bērnu attīstība tiek vērtēta digitālā algoritmā?

Sabiedrībai netiek dota iespēja saprast, kas tieši notiek – un ko tas nozīmēs viņu bērniem.

Tā vietā ir sajūta, ka miljonu vērtu projektu izveidos un tad caur likumiem vai sistēmiskiem risinājumiem piespiedīs visus to lietot. Jo “nauda jau ieguldīta”.

Tiek tērēti miljoni, bet sabiedrībai netiek dota ne balss, ne izvēle.

1. Kā tiks nodrošināta datu kvalitāte?

Laukos skolotāji nereti ir pārstrādājušies, viņiem nav padziļinātu zināšanu par bērna attīstību, un viņi vienkārši aizpildīs, lai būtu miers.

Daudzi vērtēs pēc subjektīva iespaida, dienas garastāvokļa vai saviem aizspriedumiem. Rezultātā sistēmā var tikt ievadīts kļūdains, neobjektīvs vērtējums, kas bērnam uz mūžu var pielipt kā zīmogs.

Kas pasargās bērnu no kļūdainas birkas “problēmbērns”?

Kurš aizsargās bērnu no skolotāja priekšstata: šis ir agresīvs, šis neko nesaprot, šim neko nevajag?

Un vēl – kā tiks nodrošināts, ka šādi vērtējumi nenovedīs pie sociālās izstumšanas, pazemošanas vai vienkārši – pie tā, ka bērnam neviens vairs nedod iespēju pierādīt pretējo?

Kur šajā visā ir bērna tiesības? Kur ir viņa aizsardzība?

Mēs runājam par bērniem, nevis Excel ailēm.

2. Kas notiek, ja ievadītā informācija ir kļūdaina?

Vai vispār kāds redzēs kļūdu? Vai būs otrs cilvēks, kas to pārbaudīs?

Ko darīs, ja viens pārpratums vai kļūdaina rindiņa liks bērnam automātiski iegūt diagnozes aizdomas?

Ko darīt, ja ģimenes ārstam ir vienalga?

Kam būs jāatbild, ja šis bērns nokļūs pie psihiatra un viņam tiek nozīmēti medikamenti, jo sistēmā tā bija rakstīts?

Mēs te nerunājam par spēlītēm, par simulācijām vai tehnoloģiju eksperimentiem.

Mēs runājam par cilvēciskām kļūdām un subjektivitāti, kas var neatgriezeniski sabojāt bērna dzīvi.

Mēs runājam par bērna dzīvi.

Ir jābūt pilnīgi godīgiem – šāda veida skrīninga sistēmas nav objektīvas, pat ja tās tiek pasniegtas kā balstītas datos.

Jebkurš tests vai jautājumu kopums, kas vērtē bērna attīstību, vienmēr būs subjektīvs — atkarīgs no tā, kas atbild, ko viņš domā par bērnu un ko viņš sagaida.

Pat starptautiski atzīti instrumenti, piemēram, SDQ (Strengths and Difficulties Questionnaire), netiek izmantoti kā diagnostikas rīki. Tie ir tikai pirmā līmeņa indikatori, kurus vienmēr pavada profesionāls vērtējums, novērojums un saruna.

Pētījumi rāda:

- Skrīninga instrumenti nav paredzēti diagnožu noteikšanai.

- Skolotāju un vecāku vērtējumi bieži krasi atšķiras, jo balstās viņu pašu pieredzē, vērtībās un personīgajā attieksmē pret bērnu.

- Atbildes var būt sagrozītas — gan apzināti, gan neapzināti. Cilvēki atbild nevis kā ir, bet kā vajadzētu būt vai kā labāk izskatīsies sistēmā.

- Neeksistē 100% objektīvs, universāls tests bērna attīstībai. Visā pasaulē atzīts, ka attīstības novērtēšana prasa kontekstu, laiku un daudzpusīgu pieeju.

Tāpēc, ja BAASIK tiek pozicionēts kā gatavs rīks, kas var automātiski identificēt bērna vajadzības, tad tas rada ilūziju par precizitāti, kuras realitātē nav.

Ilūzija par objektivitāti ir bīstama, jo tā var attaisnot kļūdas, aizspriedumus un nepamatotas diagnozes.

Un šeit mēs atkal atgriežamies pie jautājuma: kas aizsargās bērnu no sistēmas kļūdām, ja visa atbildība būs uz datora ekrāna?

3. Vai vecāki var atteikties no dalības?

Šobrīd nav nevienas skaidras atbildes par to, vai tā būs obligāta.

Ja būs — tā ir piespiedu datu ievade par bērnu bez reālas izvēles.

Un arī tad, ja formāli “var atteikties” — reāli tas nozīmēs, ka skolotāji vai ārsti spiedīs piedalīties, jo “sistēma prasa, projekts jāpilda, “mums tā vajag”?

Tas ir manipulatīvs piespiedu modelis, nevis brīvprātība.

Vai arī tiks izdoti likumi, kas to noteiks kā kaut ko obligāti darāmu - liks izpaust manus privātos datas - manus bērnu datus sistēmā ? Ar kādām tiesībām?

4. Kā BAASIK plāno izvairīties no sociālās nevienlīdzības pastiprināšanas?

Bagāti vecāki varēs atļauties psihologus, advokātus, privātās skolas, privātskolotājus.

Nabadzīgie – labākajā gadījumā – saņems kādus atbalsta pakalpojumus, ja tie vispār būs pieejami.

Mēs jau tagad redzam, ka atbalsta pasākumu trūkst. Un pat tad, ja tie ir pieejami, tie bieži ir dārgi un nepieejami cilvēkiem ar vidējiem vai zemiem ienākumiem.

Tas nozīmē, ka bērni no ģimenēm ar ierobežotiem resursiem – vai tādām, kas nevar bērnu aizvest līdz lielajiem rajonu centriem, – vienkārši nevarēs apstrīdēt kļūdainu vērtējumu, jo viņiem nav pieejas ne zināšanām, ne juridiskam atbalstam, ne speciālistiem.

Un kas notiks, ja bērnam uzlīmēs birku “problēmbērns”? Nebūs iespēju to atspēkot.

Un tas ir graujoši. Domājiet reāli – ko tas nozīmē bērnam?

Iedomājieties, ka jau bērnībā kāda valsts sistēma pasaka tev: “Tu esi nepareizs.”

Ko tas izdara ar bērna pašapziņu? Ar viņa nākotni?

Un, ja skolā, ģimenē, pašvaldībā šis vērtējums cirkulē kā “oficiālais” statuss – kā tas tiks risināts? Kur būs atbalsts? Kur būs resursi, kas to labo?

Tā vietā mēs būsim radījuši algoritmisku selekciju, kas sākas jau bērnībā.

Jo sistēma uzskata, ka “tas haotiskais bērns no lauku skolas” ir risks.

5. Kas pārstāv bērna intereses šajā procesā?

Kurš ir tas cilvēks, kas paskatās uz šo sistēmu un saka: vai šis ir bērnam droši? Vai tas ir ētiski? Vai tas ir labi?

Jo šobrīd izskatās, ka projekta mērķis nav palīdzēt bērnam, bet gan attaisnot desmitiem miljonu izlietošanu.

Eksperti tiek piesaistīti — bet vai viņiem tiek parādīts, kas patiesībā notiek iekšpusē?

Vai viņi redz, kā sistēma tiek būvēta, vai tikai gala produktu – skaisti noformulētus lozungus, kas izklausās labi, bet neko nesaka? Politkorektas frāzes, atstrādātas līdz gludumam, lai visiem būtu laba sajūta, līdzīgi kā ar papīra maisiņiem, lai cilvēki turpina pirkt lietas tikpat daudz un vairāk un tāpat JŪTAS par sevi labi.

Bet bērnam no tā nav nekā. Un pat Ņikita Bezborodovs, ja pareizi atceros, intervijā Delfos atzina, ka ir paredzams, ka miljonu izšķērdēšana notiks, ir paredzams, ka sistēma var sabrukt, vēl pirms sāk darboties.

Pēc manas izpētes un sarunām šī informācijas sistēma ir projekta plānošanas absurds, kas parāda, cik maz reāli tiek domāts par saturu. Tas viss ir būvēts uz “projekta vadības valodu”, nevis jēgu.

BAASIK šobrīd ir kā skaisti iesaiņots produkts, kuram iekšā ir tukšums.

Un šajā tukšumā mēs grasāmies ievilkt bērnu dzīves. Mums nav tiesību to darīt.

Sabiedrība nav teikusi, ka šo sistēmu vēlas.

Nav bijusi publiska izvēle, nav bijis balsojums, nav bijis demokrātisks lēmums - mēs runājam par mūsu valsts nākotni un par bērniem - Dieva dēļ!

Tā ir sistēma, ko izdomā saujiņa cilvēku, lai apmierinātu savas privātās ambīcijas, un tad īsteno caur miljonu projektiem, un pēc tam padara obligātu — lai attaisnotu ieguldīto naudu, jo pretēji tur būs kriminālprocess par naudas līdzekļu izšķerdēšanu. Līdz ar to man nav mazāko šaubu, ka, lai pasargātu savu ādu, projekta vadītāji darīs visu, lai mums uzspiestu šo sistēmu.

Tas nav modernizācijas piemērs.

Tā ir piespiedu digitālā kontrole, kas bērna vārdā tiek uzspiesta sabiedrībai, pirms tā paspēj vispār saprast, kas notiek.

Ja mēs šodien šo neapturam un neizrunājam līdz galam, rīt mēs būsim sabiedrība, kura uzlīmē bērniem algoritmiskas diagnozes un pēc tam attaisnojas ar digitalizāciju un “nepietiekamu sabiedrisko izpratni”.

Tāda sabiedrība neatbilst bērnu interesēm. Tā neatbilst demokrātijai.

Novērtē šo rakstu: