Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sakarā ar triju Baltijas valstu kopuzņēmuma Rail Baltica valdes priekšsēdētājas Baibas Rubesas paziņojumu par aiziešanu no amata Pietiek šodien publicē divas spilgtas un jautras nodaļas no romāna „Vara”, kurās sniegts kādas caurcaurēm izdomātas „topmenedžeres” – uzņēmuma Way Baltica vadītājas Baibas Bubesas ar iesauku Baba – portrets un eksistenciālo problēmu apraksts.

3. nodaļa. Baiba Bubesa

Baba. Viņa labi zināja, ka tieši tā viņu paklusām mēdza saukāt pat vistuvākie padotie.

Šo iesauku viņa ienīda no visas sirds. Krieviski viņa bija taisījusies mācīties, bet tā arī neiemācījās. Taču to arī nevajadzēja, lai saprastu, ko nozīmēja šis vārds – gan burtiski, gan simboliski.

Tas nebija taisnīgi – šāda iesauka. Viņa bija smalks, gudrs, elegants cilvēks, jā, arī inteliģents un radošs. Cilvēks, kas bija kompetents gan dažādās pasaules virtuvēs, gan dizaina jautājumos. Intervijās viņa droši varēja teikt – es esmu vienkārši traka uz dizainu. Tas labi izklausījās, un tā tas arī bija.

Bet Baba – tas bija nepelnīti, tas bija netaisni, tas bija nežēlīgi. Viņa šo palamu ienīda tik ļoti, ka vēl degvielas biznesa laikā bija pavēlējusi iziet pa durvīm un nekad vairs neatgriezties sīkam nekauņam, kurš bija to izteicis skaļi. Viņa vienmēr lepojās ar savu dzelžaino savaldīšanos, bet toreiz nebija noturējusies un kliedza pilnā balsī. Labi zināja, ka iesauka pielips vēl pamatīgāk, bet neko nevarēja padarīt.

Pielipa arī. Nolādētā iesauka vilkās līdzi kā pieburta – amati mainījās, bet viņa vienalga palika Baba. Viņa varēja saderēt uz jebkuru summu, ka arī pašlaik viņas nedaudzie padotie aiz kabineta durvīm, lai cik lojāli citās jomās, tomēr nespēja nesasmaidīties un nepačukstēt viens otram: mūsu Baba nervozē. Pat simpātiskais politiķis Ģirts Valdis Klizmovskis, uz kuru viņa savulaik tik nopietni bija cerējusies, kādā errastību brīdī nebija varējis noturēties, nenosaucot viņu šajā derdzīgajā četrburtu kombinācijā.

Ar visu savu pašvērtējumu un pārākuma sajūtu pār visādu tur pūli viņa pāris reizes bija mēģinājusi pajautāt viedajām tantiņām: kas tas īsti ir? Tiešām pieburts? Bet tās bija tikai līdzjūtīgi smaidījušas un teikušas – meit, tev spogulis var palīdzēt, bet tikai tad, ja tu pati sev gribi palīdzēt.

Pameklējiet sev citur meitu, glupās raganas! Ko spogulis? Kāds spogulis? Viņa mierīgi varēja ieskatīties spogulī – tas, kas tur bija redzams, vēl bija tīri tā neko. Viņas gadiem un pieredzei – pa pirmo. Kaut varbūt arī ne tieši šobrīd. Šobrīd nevarēja noliegt – viņa nervozēja gan.

Ko niekus – nervozēja… Viņa bija vienkārši panikā un to labi apzinājās. Viss, kā dēļ viņa bija pūlējusies pēdējos pāris gadus, viss, uz ko viņa bija cerējusi ar katru mēnesi aizvien nopietnāk un nopietnāk, bija apdraudēts. Un kaut kādu nožēlojamu sīkumu dēļ…

Pieredzējusi, rezultātorientēta un iedvesmojoša menedžere ar pieredzi virknē nozaru – no naftas un gāzes līdz mazumtirdzniecībai, auto industrijai un telekomunikācijām. Galvenās kompetenču jomas – pārvaldība, caurspīdīgums, cilvēktiesības, ietekmes pušu iesaistīšana. Izcilas komunikācijas spējas angliski, franciski, vāciski un latviski, ar multikulturālām iemaņām.

Visu to viņa bija ierakstījusi savā profilā profesionālajā sociālajā tīklā – un patiešām tā par sevi domāja. “Es esmu pārliecināta, ka esmu vienkārši ļoti interesants cilvēks un ļoti laba vadītāja,” – tā viņa bija teikusi vairākās intervijās. Protams, ne visiem patika šāds acīm redzamu patiesību konstatējums. Bet tas patiešām nebija apstrīdams.

Jā, viņa bija izcila. Vienkārši izcila. Kautrību pie malas – to apliecināja viņas pieredze. To apliecināja viņas karjera. To apliecināja viņas pašreizējais stāvoklis un tālākās perspektīvas. Varbūt jau pavisam drīzas.

Protams, vienmēr atradās skauģi, kuriem šī izcilība bija kā dadzis acī. Reizēm ar viņiem vajadzēja rēķināties, taču agri vai vēlu viss nostājās savās vietās. Esi gudra, Laimas ceļam sekojot, bija teicis viņas slavenais tēvs, pirms vēl Pārkinsons viņu padarīja par drebelīgu, nožēlojamu spoku. Laima tev noliek zināmu ceļu, un tev ir jāspēj pazīt, ko viņa likusi un nolikusi.

Laima viņu novērtēja tajā tālajā deviņdesmito gadu sākumā, kad viņa bija spiesta atgriezties šajā mazajā postpadomju valštelē, kur valdīja haoss un posts. Bet te bija arī iespējas, tādām noteikti vajadzēja būt – atšķirībā no Vācijas, kur viņai skaidri bija pateikts: freilen, tavi “griesti” ir preses sekretāre līdz mūža galam.

Taču arī mazajā valštelē neviens viņas talantus nenovērtēja ilgi, gadu pēc gada. Kaut kā viņa sitās, uztaisīja firmiņu, mēģināja šo un to, bet nekas nesanāca līdz pat brīdim, kad atskanēja telefonzvans, kas mainīja visu viņas dzīvi. Lai gan nē – dzīvi viņa mainīja pati, zvans… ko zvans, zvans bija tikai zvans, nekas vairāk.

Zvanīja Guna Virbule, kas bija iedomājusies viņu par savu draudzeni. Pelēka niecība, lūk, kas viņa bija, bet Laima bieži vien savus izredzētos uzrunā īpašos veidos. Pelēkajai niecībai taisījās piedzimt bērns, un viņa piedāvāja: vai tu, Baibu, negribētu pāris mēnešus pastrādāt manā vietā par preses sekretāri skandināvu degvielas kompānijā?

Protams, Baiba gribēja! Faktiski tā bija gaisma necaurredzami melna izmisuma tuneļa galā. Nevienam viņa šeit nebija vajadzīga, neviens negribēja saskatīt viņas izcilību – un tad nu beidzot!

Tēvs nekad, tiešām nekad viņai neko nebija uzspiedis – vienīgi to, ka dzert ir ļoti, ļoti slikti. Taču viņš vienmēr bija gatavs dot padomus. Viens no padomiem, ko Baiba bija iegaumējusi, bija – kad tev tiek dota iespēja, iekrampējies tajā ar rokām un kājām, ar zobiem un nagiem, jo cita tev var arī netikt dota. Lai notiek, kas notikdams, lai pa ko arī tev vajadzētu staigāt un ko darīt, bet savu iespēju vaļā nelaid!

Viņa iekrampējās un izdarīja visu iespējamo, lai iepatiktos. Lai kļūtu neaizstājama. Lai vadībai tā tur dzemdējusī pelēcība pat prātā vairs neienāktu, kad nu viņa sadomātu atgriezties darbā. Viņai pašai nekādi bērni nebija vajadzīgi, viņu vilināja pilnīgi kas cits.

Puņķaini un kašķaini bērni, prasīgs vīrs un vecāmāte, kuri visi katrs savā vīzē jāaprūpē, – nē, tas bija domāts tiem tur, lejā, tiem, kuriem viss bija normēts un par visu svarīgāki bija kaut kādi pienākumi.

Reiz kādā intervijā viņa nebija novaldījusi mēli. Tikai brīdi iepriekš slavējot savus pieticīgos norvēģu priekšniekus, viņa bija pieminējusi tos tur lejā. Jau satrūkās, bet – nekas. Nekas nebija noticis! Nekādas reakcijas, intervētāja pieņēma to kā pašsaprotamu lietu – ir pūlis tur apakšā, lejā, ar saviem vīriem, aprūpējamām omēm, pēc iestāvējušiem mīzaliem smirdošiem opjiem un bērnu varzu, un tad ir viņi augšā, tie, kuri rada pa īstam to, kas ir īsti svarīgs. Tie, kuri vada.

Protams, ka augšā viņa redzēja arī sevi – nē, ne tikai redzēja, bet sajuta. Sajuta kā izcilu radošu cilvēku. Un ne jau sarkana, brēcoša, asiņaina radība, kas tevi uz daudziem gadiem izsita no ierindas un ļāva citiem ieņemt tavu vietu, bija vienīgais, ko bija iespējams radīt. Nē, viņa bija domāta kam augstākam un labākam.

Uz to viņa visus nākamos gadus arī mērķtiecīgi gāja. Kad vajadzēja, varēja pieliekties un paklanīties, ar mugurkaulu viņai viss bija kārtībā. Toties jo stingrāks viņai bija sakodiens un cietāki elkoņi. Bez tiem iztikt nevarēja – un viņa zināja, kā tos izmantot.

Katrs nākamais amats, katrs nākamais pakāpiens pa karjeras kāpnēm apstiprināja to, ko viņa jau tāpat zināja. Svarīgākais nav talanti un izglītība, svarīgākais ir neatlaidība un pārliecība par savu Laimas ceļu. Jā, bija viņas padotībā divi zinātņu doktori – nu un? Vadītāja vienalga bija viņa, un viņai atlika tikai vadīt, bet viņiem – izpildīt.

Protams, gāja visādi. Skauģi nesnauda. Skauģi vienmēr mēģināja paņemt to, ko Laima bija lēmusi viņai. Skauģiem vienmēr bija, ko teikt. Viņa, lūk, neesot nekāda uzņēmēja. Viņa, lūk, nekad neko neesot pati radījusi. Neko neesot izveidojusi savu, nekad neesot parādījusi, ko spēj pati.

Nu un? Viņa atkal atcerējās tēva padomu – un gāja tālāk. Jā, viņa nebija nekāda uzņēmēja, bet viņa bija ļoti, ļoti, ļoti laba vadītāja un izcila uzņēmējdarbības procesu pārvaldītāja. Sīkās nebūšanas to tikai apliecināja vēl un vēlreiz – un turklāt vēl iemācīja izķepuroties no jebkuras situācijas.

Jā, atlika tikai viņai uzkāpt līdz degvielas kompānijas vietējās filiāles izpilddirektores amatam, lai atgadītos te šis, te tas. Vispirms kaut kādi birokrāti bija atklājuši – filiāle, lūk, aizmirsusi uzrādīt, ka cita starpā tirgo arī naftas gāzi. Atklāja un taisījās atņemt licenci.

Godīgi sakot, viņai nebija ne jausmas, kas tā tāda naftas gāze ir un vai tiešām tā tiek vai netiek tirgota. Tehniskās lietas nekad nebija viņas stiprā puse. Viņa tam nebija domāta, viņai bija daudz augstāks uzdevums – vadīt.

Turklāt tobrīd viņa jau bija pietiekami labi “sakonektēta”, lai spētu šādas lietas atrisināt ar pāris telefona zvaniem. Tā tomēr bija liela priekšrocība – dzīvot un darboties atjaunotajā Latvijas Republikā, nevis Vācijā, kur nekas tāds nebūtu iespējams.

Arī nākamajā reizē viņa pamēģināja iztikt ar dažiem telefona zvaniem, bet aplauzās. Kāpēc – to viņa tā arī pa īstam nesaprata. Nu, padomāt – vairākos benzīntankos dīzeļa vietā patirgoja krāšņu kurināmo. Labi, daži desmiti vai varbūt simti nabagu, kārtīgi uzpildījušies, nekur tālāk vairs neaizbrauca un cēla brēku. Nu un? Atvainojiet, bet nu kam tā nevar gadīties?

Taču zvani nenostrādāja – un viņa gandrīz, gandrīz jau izlidoja no amata. Troksnis aizskanēja līdz pašai Norvēģijai, un no turienes stundu pēc stundas sāka pienākt aizvien trauksmaināki signāli. Reputācija, redziet, esot smagi cietusi, tāpat arī uzticamība, partnerattiecības un kas tik vēl ne…

Tam, kas palīdzēja, vairs nebija nekā kopīga ar tēva padomiem. Patiesībā jau tētiņš bija pārāk mīksts, pārāk godīgs, pārāk oldskūlīgs, pārāk piesūcies ar kaut kādu aizvēsturisku morāli. Nē, pie šīs metodes viņa nonāca pati un nākamajos gados pārliecinājās, ka izcilam vadītājam tā ir vienkārši nepieciešama.

Metode bija tik vienkārša, ka robežojās ar ģenialitāti. Vienkārši vajadzēja sākt kliegt pirmajam. Uzdoties par upuri, iztikt bez kaut kādiem muļķīgiem faktiem, kurus vietējai publikai tāpat nemaz nevajadzēja, bet to vietā skaļi norādīt uz kādiem citiem vainīgajiem. Jā, un arī šos vainīgos nevajadzēja nosaukt konkrēti, lai nesanāktu tiesu darbi, bet to jau vietējie vientieši nemaz arī neprasīja.

“Nezināmo tirgus kropļotāju krāpšanās ir nodarījusi milzīgu kaitējumu mūsu un arī citiem uzņēmumiem un kropļo degvielas tirgu, kā rezultātā cieš ne tikai degvielas tirgotāju reputācija kopumā, bet galvenokārt Latvijas valsts un patērētājs, kura izvēle kļūst vēl nedrošāka un grūtāka!” – nu, vai tas nebija lieliski?

Vēlāk viņa šo paziņojuma fragmentu izdrukāja un noglabāja atvilktnē. Būtu viņai kāds bērns, noteikti vecumdienās viņam parādītu šo savas izcilības apliecinājumu. Protams, ja bērns būtu pietiekami saprātīgs, lai to novērtētu. Bet bērna nebija, toties vienreiz iekoptā metode noderēja ne reizi vien…

Tēvs… Reizēm viņai ienāca prātā, vai viņas vienmēr tik trakais, tik jautrais, tik idejām pārpilnais tēvs būtu priecīgs par viņas tagadējo darbu un viņu pašu – tagadējo. Viņa bija vecākā meita, bet arī māsai tēvs nekad neko nebija uzspiedis. Vien tad, kad abas jaunības neprātā bija pār mēru aizrāvušās ar sociālistu idejām, viņš bija acīm redzami neapmierināts.

Slimība tēvam pamazām vien bija atņēmusi visu, kas viņam bija svarīgs, – sākumā balsi, tad kustību koordināciju, tad mīmiku, beigu beigās pat skaidras izteikšanās spēju, vien šaha spēli bija atstājusi. Beigu posmā viņai tēvu faktiski vairs nebija iespējams saprast – bet varbūt tā arī bija labāk?

Viņa neparko negribēja atcerēties, kā, raugoties uz viņas darbošanos degvielas kompānijas filiālē un kāpienu augšup pa karjeras kāpnēm, tēvs reiz bija nedaudz līdzjūtīgi, nedaudz rūgti noteicis: visi darbi viņa acīs esot labi, ja tos dara labi un ar prieku, vien plānā galdiņa urbēju un tukšu salmu kūlēju viņam esot žēl.

Vispār tēvs mūža novakarē bija palicis jocīgs, un izcilās vadītājas prasmēm nācās piemēroties arī šai situācijai. Pēc viņa nāves bija tik patīkami intervijās stāstīt par pasaules pirmā lieluma topmenedžeri, kurš tik ļoti pārdzīvojis to, cik daudzi cilvēki Latvijā, it īpaši jau biznesā un politikā, spēj runāt vienu un darīt pavisam ko citu.

Jā, arī par to, ka tēvs savā naivumā ir uzskatījis par godīgiem cilvēkiem vai visus partijas “Jaunais tvaiks” dibinātājus un vadītāju. Arī par to, cik ļoti viņš savulaik trimdas gados idealizējis visu, kas saistīts ar Latviju. Un arī par to, cik ļoti vīlies, noraugoties tajā savtīguma, mantkārības un alkatības ceļā, pa kuru aizgājusi viņa iedomātā Latvija, kurai tik maz kas izrādījies kopīgs ar realitāti.

Žurnālisti līdzjūtīgi māja ar galvām. Protams, no kurienes viņiem bija zināt par tām reizēm jau mūža norietā, kad tēvs savai vecākajai meitai bija mēģinājis ieminēties par to, cik varbūt pārmērīgi lielu lomu arī viņas dzīvē, viņaprāt, bija ieņēmusi tiekšanās pēc naudas. Banālas, primitīvas slāpes pēc naudas – tā viņš bija teicis.

Viegli viņam bija runāt. Būtu bijis pie pilna prāta un spējis parēķināt, cik pēdējos padsmit gados izmaksāja viņa uzturēšana, tad varbūt dziedātu citu dziesmu. Neko šis pasaules topmenedžeris savai vecākajai meitai nebija atstājis. Pats bija izgrūdis tūkstošu tūkstošus savām gaisa pilīm, visiem saviem nejēdzīgajiem palīdzības projektiem, visiem tiem piesūkties gatavajiem parazītiem. Nomira pliks un nabags.

No tā gan viņa tāpat izvilka vēl vienu dzīves gudrību – lai citiem palīdz citi, bet tavs Laimas noliktais ceļš ir runāt par palīdzēšanu, slavēt palīdzēšanu, būt kopā ar palīdzētājiem, dalīties viņu slavā un arī viņu naudā, bet palīdzēt pašai sev. Pasaule ir iekārtota tā, ka vairāk pamanīs un novērtēs tevi un nevis tos, kas šķiež savu naudu visādiem liekēžiem.

Naudu viņai, protams, vajadzēja. Nē, tā nebija pašmērķis, bet līdzeklis. Intervijās viņa visbiežāk teica, ka nauda ir tāds kā materiālais pamats, lai varētu izdarīt labas lietas. Pamats stabilitātei un dvēseles harmonijai. Pamats ilgtspējai un sevis attīstīšanai. Tā jau arī bija – un vēl viņai trakoti patika skaistas lietas. Kuras diemžēl parasti bija arī dārgas lietas.

Ja neskaita nelaiķa tēvu, citiem viņa acis spēja aizrunāt lieliski – apmēram tā: “Biznesa galvenais mērķis ir pelnīt naudu, un dažkārt rīkoties izcili ētiski ir ļoti grūti, it īpaši jau mežonīgā kapitālisma apstākļos. Vienmēr pastāv pretruna, konflikts starp to, kas ir un kas nav ētiski. Vienalga, vai mēs runājam par norisēm valstī, par sabiedrību kopumā vai par biznesu, simtprocentīgi pareizas atbildes te nav.” Un tādā garā. Žurnālistiņi šitādus runas apgriezienus ņēma un ēda.

Arī šeit gan bija jārēķinās ar skauģiem – tiem, kuri paši nebija izsitušies, kuri nebija sasnieguši viņas līmeni, bet nez kāpēc iedomājās, ka viņai būtu jāatskaitās to priekšā. Brīžam šī skaudība sita tik augstu vilni, ka šķita – vēl nedaudz, un šie lumpeņi patiešām panāks savu.

Nepanāca, protams. Gadiem ejot, viņa savas vadītāja un spoža komunikatora spējas vēl tikai attīstīja un noslīpēja, tā ka spēja ar sausām kājām izkļūt no jebkuras situācijas.

Grēks tā teikt, bet patiesībā labi, ka tēvs paspēja nomirt pirms tās gandrīz notikušās katastrofas ar veikala “Minima” sabrukšanu un to, kas tai sekoja. Vecmodīgais Brunītis noteikti atkal paliktu pie saviem vecmodīgajiem uzskatiem – kaut vēl tagad, atpakaļ atskatoties, viņa neko sev nespēja pārmest.

Tas viss izskatījās pēc kārtējās Laimas dotās iespējas. Desmiti cilvēku bija gājuši bojā, un bija skaidrs, ka sabiedrība dažus mēnešus par to vārīsies, pēc tam nomierināsies un atkal tikpat kuplos pulkos dosies uz “Minimas” veikaliem, bet izmeklēšana turpināsies gadiem.

Kopā tas nozīmēja, ka cilvēkam ar viņas izcilā vadītāja un komunikatora kompetencēm te būtu silta vieta vismaz uz gadu, varbūt arī ilgāk. Konkrēto izmeklēšanas darbu veiktu citi, bet sabiedriskai izmeklēšanas komisijai būtu jādara tas, ko viņa mācēja vislabāk, – jākritizē sistēma, jātiekas, jāpulcina eksperti, jānāk klajā ar paziņojumiem.

Jā, protams, vecmodīgais tētuks atkal runātu par tukšo salmu kulšanu un nepareizu naudas pelnīšanu, bet šis bija viņas un nevis tēta laiks! Lai viņam vieglas smiltis, bet šis bija divdesmit pirmais gadsimts un viņas dzīve. Turklāt tas nu tā labi bija sagadījies, ka “Minimas” veikals sabruka tieši brīdī, kad amatu ziņā viņa bija uz sēkļa. Jā, šo Laimas doto iespēju vajadzēja izmantot.

Viss jau bija nokārtots. Vienošanās par sabiedriskās izmeklēšanas komisiju bija panākta, vajadzīgie cilvēki bija savākti – tādi, kuri nerunās pretim un spēs vienoties kopējā labuma vārdā. Arī kontakti valdībā ziņoja, ka prasītā nauda tiks piešķirta. Jo bez naudas nevarēja, viņa patiešām bija uz sēkļa, un par viņas izcilo darbu, protams, pienācās atbilstoša samaksa, tas taču bija skaidrs.

Kauns un negods, bet viņa ar visām savām izcilajām prasmēm tomēr nepamanīja brīdi, kad viss pēkšņi sāka brukt. Nebija pietiekami novērtējusi dažus īpaši bļaustīgus skauģus un lumpeņus. Šo nomelnotāju skaudīgā bļaušana izrādījās tik skaļa, ka viņas kontakti pēkšņi noraustījās un atkāpās.

Vēl pāris dienas šķita – kas tur liels, būs viss tāpat kā toreiz ar tiem muļķīšiem, kas sev bākās salēja viņas tirgoto krāšņu kurināmo. Pabļaustīsies un nomierināsies, kad viņiem pārliecinoši pateiks, ka īstie vainīgie meklējami pilnīgi citur un ka tā visa ir tikai viena liela nomelnošanas un dezinformācijas kampaņa. Bet nesanāca kā toreiz. Galīgi nesanāca.

Tik vien viņa paspēja, kā nolēkt pašā pēdējā brīdī. Pat ar kārtējo paziņojumu neizdevās, kā bija iecerēts. Viena lieta, ko viņa bija iemācījusies gadu gaitā, bija – nekad nesaukt vārdā vai pat tieši nenorādīt ne uz vienu, kuru viņa uzdeva par vainīgo un atbildīgo savā vietā. Nosauktais galu galā varēja atbildēt un, ja vēl viņam būtu kādi konkrēti fakti… nē, nē, nē!

Bet šoreiz to nevarēja ievērot – jo par katru cenu vajadzēja pateikt, ka ne jau viņa ir tā, kas tīkojusi pēc lielajām algām. Nē, nē, nē, tie bija tie pārējie, no dīvainā atvaļinātā ģenerāļa Bažociņa līdz pielipējzivij Moikai un bijušajai tiesnesei Beinertei! Kāds no viņiem vai viņi visi, bet tikai ne viņa!

Nekur nevarēja likties – vajadzēja vien paziņot, ka šie “iesaistītie” bijuši tie, ko viņa ilgi un neatlaidīgi centusies pārliecināt, ka viņu sāktais process nenotiek pareizā secībā. Ka viņa galu galā ir jau daudzus šādus procesus vadījusi un tajos piedalījusies. Ka atalgojums ir pats pēdējais, nevis pirmais jautājums, par ko jārunā. Ka viņa vienkārši nepietiekami stingri turējusies pie savas izpratnes par labas pārvaldības principiem.

Nenostrādāja! Galīgi nenostrādāja! Vēl vairāk – kāds no šiem pārējiem ņēma un nekavējoties atbildēja, aiznesot uz medijiem ziņas gan par to, kā viņa jau dienu pirms komisijas pirmās sēdēs aizskrējusi uz Valsts kanceleju izteikt savas finansiālās vēlmes, gan par to, cik tad īsti vēlējusies saņemt. Padomāt – kaut kādus tūkstoš sešsimt latus mēnesī. Bet skauģiem, protams, to vien vajadzēja.

It kā ar to vēl nepietiktu, skauģi izvilka arī visas pārējās viņas naudas lietas. Gan parādu apjomu, gan to, ka viņa, lūk, kopš savas ievēlēšanas amatā ne reizi neesot piedalījusies valstij piederošas bankas padomes sēdē, kaut padomē skaitoties un arī par šo amatu saņemot divus tūkstošus latu mēnesī.

Melu, nomelnošanas un neķītrību straume lija pār viņas galvu, un tie tur lejā, visi šie lumpeņi, gavilēja, gavilēja, gavilēja. Patiesībā labi, ka tēvs jau bija aizgājis. Iepriekšējās lietas viņa kaut kā vēl varētu viņam izskaidrot, bet šo – nē, to viņš savā vecmodīgumā nebūtu sapratis, kur nu vēl pieņēmis…

Veseli divi gadi pagāja, līdz viņa spēja atgūt zaudēto. Divi gadi tik smaga darba, kādu viņa sen nebija piedzīvojusi. Varbūt pat nekad. Runāt, runāt, runāt, tikties, tikties, tikties, atstāt iespaidu, iespaidu, iespaidu.

Nepārtraukti meklēt pareizos vārdus, pareizos kontaktus, pareizās situācijas. Pielišķēties šeit, tur, tad vēl kaut kur. Darīt visu, lai sameklētu sev jaunus ceļus un izdeldētu personiskās “Minimas” katastrofas sekas.

Tas prasīja daudz laika, daudz darba, jā, arī daudz naudas. Aizvien dabiskāk viņai izdevās intervijās – kuras bija tik neizsakāmi grūti noorganizēt! – sūroties par tautas grūto dzīvi Latvijā, par dzimstību un pensionāru skaitu, par necaurspīdīgo un koruptīvo sabiedrību, par to neiedomājamo divkosību un negodīgumu saistībā ar valsts līdzekļu izšķērdēšanu.

Un tad beidzot mīļā Laima atkal deva viņai iespēju. Atklātībā pirms dažiem gadiem bija parādījušies “WikiLeaks” materiāli ar aprakstu, kā viņai, mēģinot tikt pie lidostas degvielas apgādes līguma, savulaik nācies bučot oligarham Leseram gredzenu. Pārnestā nozīmē, protams.

Taču gredzens būtu tīrais sīkums. Neviens pat iedomāties nevarētu, cik roku un pakaļu viņai Laimas jaunās iespējas sakarā nācās nobučot cilvēkiem, kuri nebija pat viņas mazā pirkstiņa vērti. Un cik solījumu dot vēl citiem cilvēkiem, par kuriem bija pilnīgi skaidrs – viņi neaizmirsīs neko, paprasīs atpakaļ visu solīto un vēl ar uzviju.

 Vienā mirklī viņa gandrīz pati visu sabojāja, izšķirošajās dienās sākot diņģēties par savu gaidāmo algu. Taču “Minimas” pieredze darīja savu – viņa paspēja laikus iekost mēlē, izlikties, ka tas tik tāds joks un nekas vairāk. Un jā, Laima visu lika pareizi, un viņa atkal bija zirgā. Tādā kā vēl nekad agrāk.

Protams, viņa apzinājās, ka nekad neko tādu nav vadījusi un ka patiesībā – ja skatītos no viņas tēva viedokļa – ir jaunā vienotā “Way Baltica” uzņēmuma vadītājas postenim nederīga. Gan pēc izglītības, gan pēc zināšanām, gan pēc pieredzes.

Taču tas bija viņas vecmodīgā tēva viedoklis! Tagad bija divdesmit pirmais gadsimts, kad viss notika pilnīgi citādi. Tagad svarīgāk bija prast teikt runas un laikus nākt klajā ar pareiziem paziņojumiem, pietiekami bieži pieminēt savas kompetences, bet, pats galvenais, – tikties ar pareizajiem cilvēkiem un radīt pareizo iespaidu.

Turklāt viņa galu galā nemaz netaisījās šajā amatā pavadīt neskaitāmus gadus. Labāk par jebkuru projekta kritiķi viņa zināja tā iznākumu. Taču viņai nebija ne mazākā nodoma to sagaidīt! Viņas plāns bija pilnīgi cits – radīt savu pašas veiksmes stāstu un izmantot to kā tramplīnu uz…

Viņas vecmodīgajam, vieglprātīgajam, ideālistiskajam tētiņam deviņdesmito gadu sākumā bija visas iespējas pretendēt uz Valsts prezidenta posteni. Viņš to vienkārši palaida garām, pats izmeta no rokām – kaut kādu glupu, viņai nesaprotamu un nepieņemamu apsvērumu dēļ.

Viņa gan to nekad nepalaistu. Nekad. Vajadzēja tikai šādu globāla mēroga veiksmes stāstu, kas liktu aizvērties visiem skauģiem – un nekas viņu neapturētu, to viņa zināja droši. Tieši tāpēc jaunā katastrofa bija kas vairāk nekā pērkons no skaidrām debesīm. Vajadzēja rīkoties! Viņa bija gatava noskūpstīt jebkuru gredzenu, jebkuru pēcpusi, jebkuru… Bet kur lai to atrod? Kur?

4. nodaļa. Baiba Bubesa

Kad grāmatā par Vinniju Pūku ķengurmātei Kengai bija saimniecisks noskaņojums, viņa skaitīja visu, kas bija uzskaitāms, – no pārpalikušajiem ziepju gabaliem līdz tīrajām vietām mazulīša Rū priekšautiņā.

Baibai Bubesai šobrīd bija līdzīgs plāns, turklāt ar noskaņojumu tam nebija nekāda sakara. Viņai vienkārši bija nepieciešams uzskaitīt, savākt kopā un izmantot visus un ikvienu, kas šajā grūtajā situācijā varētu un gribētu sniegt nepieciešamo atbalstu. Un, ja negribētu, tad izkalkulēt, kas būtu tie motīvi, kuri viņiem liktu sākt gribēt.

Nekādām emocijām un sentimentiem te nebija vietas – uz spēles bija likta visa viņas nākotne, visi viņas plāni. Viss, kas viņai bija svarīgs. Viņa vienkārši nevarēja atļauties zaudēt to, ko ar tādām pūlēm bija panākusi. Ja kaut kādi stulbi igauņi un lietuvieši bija sadomājuši graut viņas plānus – jo sliktāk viņiem! Ne ar tādiem vien viņa savā mūžā bija spējusi tikt galā.

Viņas degvielas tirdzniecības pieredze un vispār viss šajā pārpratumvalstī piedzīvotais bija neskaitāmas reizes pierādījis un apliecinājis – ar vajadzīgo cilvēku atbalstu un ar īstajā brīdī iedarbinātiem kontaktiem te varēja sasniegt un panākt visu.

Bija noderīgie idioti, kurus varēja iesaistīt tāpat vien, tad bija tie, kurus nācās vārdot ar skaļām frāzēm, vēl arī tie, kurus bija iespējams tādā vai citādā veidā iebiedēt vai vienkārši pabaidīt. Jā, un tad vēl diemžēl bija tie, kuri Bubesai un viņas plāniem redzēja cauri, – un viņu atbalstu varēja tikai un vienīgi nopirkt. Vēlams, tūlīt, bet atsevišķos gadījumos ar pēcmaksu.

Visvienkāršākā kategorija bija tie, kurus viņa sauca par noderīgajiem idiotiem. Tie, kuri vienmēr bija gatavi ar atvērtām mutēm paklausīties viņas tekstos par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, Rietumu vērtību sistēmas ieviešanu un pilnveidošanu, pilnīga caurspīdīguma nepieciešamību un citām cildenām lietām.

To nevarēja noliegt, viņi bija tiešām nepārspējami savā naivumā un stulbumā. Tev, piemēram, sanāk pārdot dīzeļdegvielas vietā krāšņu kurināmo, bet pietiek ar desmit minūtēm, kuras tu pavadi, šiem noderīgajiem idiotiem stāstot par iespējamām sazvērestībām pret uzņēmējdarbības šķīstuma aizstāvjiem, un viņi aiziet, acis plikšķinādami un klanīdamies, lai nestu tavu viedokli saviem lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem.

Bubesas noderīgie idioti lielākoties bija koncentrējušies medijos, vispirms jau sabiedriskajā radio un televīzijā, bet pa kādam bija arī drukātajos izdevumos, vispirms jau žurnālā “Irsa”. Protams, visos šajos medijos personāls bija ļoti atšķirīgs, bija arī nepatīkami ļaudis, kuri nespēja novērtēt Bubesas globālā biznesa vadītājas talantus un labumu, ko viņa spēja dot ikvienā augstā amatā.

Taču tas arī nemaz nebija vajadzīgs – pietika ar kopumā vienaldzīgu attieksmi no mediju vadības un pa vienam vai diviem piejaucētiem žurnālistiem. Lūk, attiecībā uz šiem noderīgajiem idiotiem arī bija jēga izmantot personalizētu attieksmi. Viņus vajadzēja reizēm kaut kur paaicināt, kaut ko pastāstīt, kā īpašu labvēlību piedāvāt ekskluzīvu interviju – un viss notika.

Atlika šos noderīgos idiotus, teiksim, reizi pusgadā atcerēties un uzlādēt viņiem baterijas, lai viņi darītu savu darbu, kad un kā vajadzēja. Un neko daudz jau Bubesai arī nevajadzēja – cilvēkiem vajadzēja prasties uzdot viņai pareizos jautājumus, neuzdot nepareizos un nevajadzīgos, neļauties dažādiem nomelnotājiem un, protams, atspoguļot viņas teikto precīzi un pietiekami plaši, nemēģinot tajā atrast kādas pretrunas vai nepatiesības.

Savu pirmo uzdevumu viņi bija izpildījuši tīri labi. Pārvarējusi pirmo šoku pēc lietuviešu un igauņu nejēgu rīcības, viņa bija devusi uzdevumu savai preses sekretārei Ilzei Kasai bez kādas runas savākt uz preses konferenci tikai un vienīgi viņus. Viņai nevajadzēja nekādas neskaidrības, nekādus nevajadzīgus jautājumus – tikai un vienīgi cilvēkus, kuri godbijīgi pavairos tālāk viņas teikto.

Ir personas, kas iejaukušās uzņēmuma valdes locekļu atlases procesā un arī mēģinājušas nepieļaut efektīvu dzelzceļa projekta ieviešanu! Ir personas, kas izdarījušas spiedienu uz uzņēmuma valdi, lai tā pieņemtu valstij neizdevīgus un kaitējošus lēmumus! Ir personas, kas iejaukušās uzņēmuma iepirkumu procesos!

Bubesa pati labi apzinājās, cik baltiem diegiem šūti izklausījās visi šie argumenti un norādes, ko viņa varēja celt galdā saistībā ar lēmumu izteikt viņai neuzticību. Nevarēja neizklausīties. Pati sev viņa spēja nemelot – patiesībā tie vispār nebija nekādi argumenti.

Bet kaut kas bija jāsaka! Viņas klusēšana tiktu uztverta par vājuma pazīmi – tas neradīja ne mazākās šaubas, tā tas te, šīs valsts “elitē”, bija pieņemts. Klusēsi, atzīsi vainu kaut nedaudz – un viss, atvadies no amata un visa pārējā.

Taču arī nosaukt konkrētus vainīgo uzvārdus nevarēja – ne tikai tāpēc, ka tādu vienkārši nebija, bet arī tāpēc, ka jebkura konkrēta uzvārda nosaukšana draudēja ar nekavējošu atbildes triecienu, iespējamiem tiesu darbiem un ko tik vēl ne. Vārdu sakot, ar visu, ko viņa nevarēja atļauties.

 Nekas cits neatlika – savākt savus personiskos noderīgos idiotus, runāt ar viņiem no viena gala un no otra atkārtot, ka vainīgs ir kaut kas – nezin kas, tad atkārtot šo vēstījumu vēl vairākas reizes un cerēt, ka idiotiem neienāks prātā uzdot kaut vienu loģisku jautājumu.

Tas bija pārsteidzoši un neticami, bet izdevās! Jau tai pašā vakarā viņa, gandrīz vai neticot savām acīm, lasīja, kā vienīgā atlikusī valsts informācijas aģentūra kā labi ieeļļots sabiedrisko attiecību mehānisms atreferēja viņas teikto par vārdā nesauktajiem ļaundariem, kas savu savtīgo interešu dēļ mēģinājuši no amata gāzt izcilo globālā līmeņa menedžeri.

“Es apzinos, ka dažu akcionāru neuzticības izteikšanas pamats ir mana iniciatīva nodrošināt maksimāli efektīvu projekta vadības un koordinēšanas vienību, pārskatot līdzšinējo projekta ieviešanas struktūru, un manis izteiktais piedāvājums par augsti integrētas projekta ieviešanas organizācijas modeli, ko pieprasīja arī Eiropas Komisijas Eiropas Savienības Transporta un mobilitātes ģenerāldirektorāts,” – ziņu lentā ievietots, šis teksts izskatījās jau tīri ticami.

Nu, vai atkal šis: “Baltijas valstu kopuzņēmuma “Way Baltica” valdes priekšsēdētāja Baiba Bubesa uzņēmuma vadībā saskārusies ar atsevišķu kompānijas padomes locekļu un patieso labuma guvēju pretdarbību “Way Baltica” projekta pamatnostādnēm. “Way Baltica” padomei uzņēmuma valde ir neērta izpildvara, jo nav pakļāvusies spiedienam un centusies nodrošināt efektīvu “Way Baltica” projekta ieviešanu.”

Vārdu sakot, noderīgie mediju idioti savu darbu izdarīja, toni uzdeva un visiem, kam vajag, pavēstīja – Baiba Bubesa tāpat vien padoties netaisās, nē, viņa ir gatava cīnīties līdz pēdējam. Tāda arī bija noderīgo idiotu galvenā funkcija. Ak, ja ar to būtu gana – bet diemžēl nebija vis.

Šo toni varēja ņemt, bet varēja arī neņemt vērā tie, no kuriem bija tieši atkarīgs – saglabās Baiba Bubesa savu amatu vai nesaglabās. Viņi labi zināja cenu šim “mediju noskaņojumam” – to varēja ņemt un varēja arī neņemt vērā, viss bija atkarīgs no citiem argumentiem.

Protams, viņiem “Way Baltica” projekta virzības ātrums, finanšu līdzekļu tērēšanas efektivitāte un beigu beigās arī paša būvējamā dzelzceļa efektivitāte, saimnieciskie rezultāti un noderīgums vai nenoderīgums valstij interesēja tikpat maz, cik pašai Bubesai.

Taču viņa droši zināja: bija pilnīgi konkrēti kabineti un citas, daudz neformālākas apspriežu telpas, kurās igauņu un lietuviešu lēmums atstāt pēdas nospiedumu uz “Way Baltica” izpilddirektores Baibas Bubesas pēcpuses tika vērtēts tikai un vienīgi kā iespēja. Iespēja savu nostāju šajā jautājumā pārdot par pilnīgi konkrētiem labumiem.

Bubesa labi zināja, kur, kad un kādā sastāvā bija pieņemts lēmums par viņu kā kandidāti uz izpilddirektores amatu. Nē, tas nebija ne zoodārzā, ne Antonijas ielā, bet būtība no tā nemainījās – amatu viņa bija ieguvusi tāpēc, ka tie, kuru rokās bija izšķirīgā loma šī lēmuma pieņemšanā, bija izrādījušies gatavi šādu lēmumu pieņemt apmaiņā pret noteiktiem labumiem no tiem, kuru kreatūra viņa bija.

Tagad… tagad viss būs tieši tāpat. Atšķirība no situācijas pirms diviem gadiem bija tikai viena, toties būtiska – viņas toreizējie aizstāvji un bīdītāji pa šo laiku bija pamatīgi sašļukuši; ne viņiem vairs bija īstas vēlēšanās, ne motīvu, ne resursu, ne visparastākās gribas. Pārdos viņas amatu par sviestmaizi – un vēl priecāsies par veiksmīgo darījumu!

Atlika tikai viens – pamēģināt ņemt likteni pašai savās rokās. Galu galā tieši viņa pašlaik bija tas cilvēks, kurš oficiāli vadīja piecus miljardus vērtu projektu. Turklāt tie bija pieci miljardi tikai pašlaik – kam citam, ja ne viņai bija labi zināms, ka tuvāko gadu laikā dzelzceļa projekta izmaksas vēl būtiski pieaugs, arī no triju valstu budžetiem pieprasot vēl pāris miljardus.

Ja reiz viņa bija tik izcila menedžere – un viņa patiešām tāda bija, par to nevienam nevarēja būt šaubu! –, tad kāpēc viņa nevarēja no vienkārša bandinieka pārvērsties par pilnvērtīgu spēlētāju? Viņai bija, ko piedāvāt! Visi līdzšinējie iepirkumi bija tīrās kapeikas, salīdzinot ar to, kas bija priekšā. Vajadzēja tikai īstās lietas piedāvāt īstajiem cilvēkiem, un viņa spētu ne tikai saglabāt savu amatu. Nē, tas varēja būt arī lielisks praktiskais tramplīns viņas lielā plāna īstenošanai!

Bija tikai viens sīkums. Daudz ko dzīvē viņa bija darījusi – melojusi, krāpusies, intrigojusi un atkal melojusi, bet šādu sarunu risināšana – tas viņai bija kas nebijis. Ko tieši teikt, kā izteikt piedāvājumu? Ko piedāvāt? Un ar ko vispār sākt runāt?

Nacionāļus viņa neieredzēja ne acu galā: jā, tie bija pērkami ar visām ķeskām, taču arī stulbi bez sava gala. Zemnieki un viņu satelīti bija prātīgi ļaudis, bet jau atkal – ar ko tieši runāt un ko solīt? Zvanīt Embergam? Vai kādam citam? Galu galā satiksmes joma pašlaik bija viņējā.

Jā, un vēl taču bija arī Kušakovs ar Durbanoviču: esot šķietamā opozīcijā, viņi ar “Saticību” tomēr atkal un atkal vajadzīgos jautājumos spēja vienoties ar valdošo koalīciju. Kāpēc lai Bubesas jautājumā viss nevarētu notikt tikpat veiksmīgi?

Beigu beigās viņa tomēr apstājās pie saviem vecajiem draugiem no “Vienības”. Protams, vārgi un sašļukuši viņi bija, taču līdz vēlēšanām vēl ar vairākiem ministru posteņiem. Jaunais partijas vadītājs Košeradens bija praktisks cilvēks, un tas, ka viņš ātri bija atradis kopīgu valodu ar iepriekšējo kasieri – oficiāli ģenerālsekretāra amatā esošo Arti Pamparu –, bija ļoti zīmīgi. Jā, bija pienācis laiks ņemt savu likteni savās rokās!

Novērtē šo rakstu:

197
14

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Labais Rīgas cars Nils

FotoKaut arī jau ir daudz runāts par “Saskaņas” piketu Rīgas mēra Nila Ušakova atbalstam, kas tika rīkots š.g. 9.februārī, ir interesanti pavērot cilvēku reakciju sociālajos medijos par šo piketu. Izteiktie viedokļi ir diezgan dažādi – daļa to kritizē, tomēr nevar noliegt, ka pietiekami daudz cilvēku izsakās pozitīvi par šāda piketa rīkošanu un atbalsta izteikšanu Ušakovam.
Lasīt visu...

21

Morālā neatlaidīgā prasība jeb nacionāli politiskais imperatīvs

FotoMorāla neatlaidīga prasība un organiska nepieciešamība ir sastopama ne tikai ētikā atbilstoši slavenā filosofa slavenajam terminam “kategoriskais imperatīvs”. Kants tā dēvēja vispārēju obligātu, mūžīgu un nemainīgu tikumisko likumu. Tas ir jāievēro ikvienam cilvēkam neatkarīgi no apstākļiem. Kategoriskais imperatīvs ir iespējams arī nacionāli politiskajā sfērā. Piemēram, latviešu nacionāli politiskajā sfērā. Faktiski tas cilvēku apziņā un dzīves praksē ir ne vien iespējams, bet vitāli vajadzīgs kā konstruktīvs un kompetents morālais uzstādījums un orientieris nacionāli politiskajos risinājumos.
Lasīt visu...

15

Pieteikšanās par vainīgu

FotoGodātā redakcija, vairs nevaru to paturēt sevī. Esmu vainīgs, atzīstos. Atzīstos pilnīgi brīvprātīgi, bez spaidiem, viltus un maldības. Nevaru gan solīties še iederīgo «vairāk tā nedarīšu», jo toreiz, pirms nu jau vairāk kā 15 gadiem, biju pārliecināts gan par notiekošā unikālo ārprātu, gan par savu pienākumu to apņirgt visiem spēkiem. Izrādījās, ka salīdzinājumā ar mūsdienu politiskās komunikācijas standartiem tā laika notikumi bija ieturētas mērenības paraugs.
Lasīt visu...

18

Vadoņa gaidīšanas svētki

FotoŠovasar plānotas Latvijas prezidenta vēlēšanas, un šobrīd neviens vispār nepiemin tagadējo prezidentu Raimondu Vējoni. Liekas, ka viņa izredzes tikt ievēlētam uz otru prezidentūras termiņu ir ļoti vājas. Vējonis tiek kritizēts par slikto oratora mākslu un sliktām angļu valodas prasmēm, viņam tiek pārmesta pasivitāte un piesaukti vēl dažādi citi trūkumi.
Lasīt visu...

15

Egils Levits ir devis neatsveramu ieguldījumu, ir vienīgais un vislabākais

FotoŠī gada jūnijā tiks ievēlēts nākamais Latvijas Valsts prezidents. Latvija ir parlamentāra republika, kurā Valsts prezidenta pilnvaras ir ierobežotas. Tomēr Valsts prezidents Latvijā nav tikai ceremoniālā figūra – parlamentārās demokrātijas iekārtā Valsts prezidenta pamatuzdevums ir uzrādīt valstij un sabiedrībai nākotnes attīstības virzienus, veicināt sabiedrības saliedētību un valsts ilgtspēju, ikdienas politisko darbu atstājot Saeimas un valdības pārziņā.
Lasīt visu...

21

Muļķim būt

FotoMaz ir to, kuri spēj saprast, kas notiek, un tomēr viņiem ir svarīgi, lai tiem būtu savs viedoklis par notiekošo.
Lasīt visu...

12

Rietumu civilizācijas krīze

FotoIevērojamais britu vēsturnieks Arnolds Toinbijs ir rakstījis, ka nevienas nācijas un nācijvalsts vēsturi nevar izskaidrot pašu par sevi – tas ir iespējams tikai civilizācijas kontekstā.[1] Tāpēc ikvienam no mums ir būtiski izprast Rietumu civilizācijas būtību, tās vēsturi un šodienu. Manuprāt, Rietumu civilizāciju šodien raksturo viens vārds – krīze. Un tā vistiešākajā veidā attiecas uz mums.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Divi vienā

Lasot manas publikācijas laikrakstos no astoņdesmito gadu beigām līdz manis uzrakstītām un izdotām grāmatām, lasītāji zina, ka nespecializējos uz kādu konkrētu tematu, bet rakstu...

Foto

Trīs aktuāli izskaidrojumi un viens negaidīts secinājums

1.Nogurums no patiesības jeb patiesības destruktivitāte. Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams individuālā līmenī. Iespējams...

Foto

Rīga. Vai tiešām bezceRīga?

Kādu laiku nebiju braukusi pa Rīgu, taču aizvadītajās brīvdienās pabraukāju pa vairākiem mikrorajoniem (man gan labāk patīk teikt apkaimēm). Ticiet man –...

Foto

Vai „Jaunajai Vienotībai” ir jāpilda „Vecās Vienotības” solījumi?

Izglītības un zinātnes ministrija Vienotību pārstāvošā ministra Kārļa Šadurska personā 2018.gadā apsolīja pedagogiem darba samaksas pieaugumu. Šis solījums turklāt tika...

Foto

Kam mēs esam pret

KPV LV vajadzētu sākt aizdomāties par to, lai latvieši neatceras, kā boļševiki kungu mājas dedzināja. Kam pieder valsts vēlētājiem solīto darbu izpilde -...

Foto

Linkaits izvēlas „Yandex Taxi”?

Otrdien, 12.februārī pie Satiksmes ministrijas (SM) tiek plānots protests, kas tieši vērsts pret nozares politisko vadītāju Tāli Linkaitu (Jaunā konservatīvā partija). To...

Foto

Latvietis "Saskaņas" mītiņā pie Rīgas domes

Mans paziņojums par vēlmi piedalīties „Saskaņas” mītiņā pie Rīgas domes bija izsaucis vētru ne tikai sociālajos tīklos, bet arī ģimenē...

Foto

Ģeopolitika un mūsu neapskaužamais stāvoklis

Visjaunākie notikumi Venecuēlā, saprotams, pirmkārt un galvenokārt attiecas uz šīs valsts iedzīvotājiem un nekorekti ir iejaukties ar komentāriem viņu kultūras norisēs....

Foto

Koncepcijas projekts „Harmoniska Latvija. Taisnīgāka sabiedriskā iekārta”

Gatavojot šo projektu, par pamatu ņēmu Vācijas Brēmenes zemes satversmi. Domājot par Stradiņu dzimtas dzimto novadu Sēliju, Brēmenes zemi...

Foto

Precedents

Jau rakstīju par negaidītajiem pavērsieniem Armēnijā, par Roberta Kočarjana un Serža Sargsjana atstumšanu no varas, par Armēnijas «Samta» revolūciju, kā arī par vēlēšanām, kurās Armēnijā...

Foto

Nodrāztais tiesiskums Bordāna stilā: paši beidzām, dosim citiem

Pēdējo gadu laikā par vienu no iemīļotākajiem dažādu partiju pārstāvju vārdiem ir kļuvis vārds “tiesiskums”. Tas tiek locīts...

Foto

Vai tiešām Rozenvalds nesaprot, ka ir kļuvis par noderīgo idiotu Kremļa propagandas ķetnās?

Uzzināju, ka piektdien, 01.02.2019. "masu medija" Sputnik lapā ir intervija ar "Latvijas Universitātes sociālo un...

Foto

Rūpējoties par Baltijas valstu izaugsmi un saviem klientiem, no darba atlaidīsim 800 darbinieku

2019. gada laikā Luminor vienkāršos savu darbības modeli, tostarp samazinot darbinieku skaitu visos...

Foto

Latvistikas politiskā seja un etnopolitoloģija

Šis teksts ir veltīts latviešu tautas mentalitātes vienotībai ar politiku. Mentalitāte, demogrāfija un kultūra ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās burtiski...

Foto

Es redzēju sapnī, kā…

“Neviens nav pārāk liels cietumam. Neviena persona vai uzņēmums, kas kaitē ASV ekonomikai, nav ārpus likuma. Tas attiecas arī uz lielajiem uzņēmumiem,”...

Foto

Kailcirte: kaimiņa skatījums

Skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē lielāks vai (cerams) mazāks kailciršu īpatsvars Latvijas mežos ir neizbēgams. Jā, kailcirtēm nav nekāda ekoloģiska attaisnojuma, un sabiedrībai tās...

Foto

Obskurantisma aprobācija

2019.gada 28.janvārī internetā varēja izlasīt: “Līdz ar tiesnešu neatkarības palielināšanos būtiski jāpalielinās arī tiesnešu atbildības apmēram, un par šo divu aspektu samērīgumu iestāsies arī...

Foto

Ir tikai divas izvēles iespējas

Mēs visi vērojam un vērtējam pasauli, kurā dzīvojam. Atbilstoši savam vērtējumam mēs izdarām savu izvēli, un šī izvēle nosaka mūsu praktisko...

Foto

Ja Jurašs ir tik tīrs, ko tad šis tā baidās no tiesas un ko tad “bezkompromisa tiesiskuma” ieviesēji tā raustās no tiesiskuma?

Visticamākais, Juris Jurašs ir...

Foto

Nacionālā apvienība visu laiku pūš Kremļa taurē, tikai neviens to negrib redzēt

Sveicināti, mīlīši, Latvijas nacionālpatriotiski noskaņotie pilsoņi un pilsones, sveiciens arī tev, skaistā Dace Kalniņa,...

Foto

Liberālā agonija jeb ideāli, kas ātri var izzust

Sākšu ar to, ka pats pēc politiskās pārliecības vairāk tiecos būt liberāls dažādos jautājumos, kas būtu kaut vai...

Foto

„Normāla cilvēka” viedoklis un himēriskuma anatomija

Pēc 13.Saeimas vēlēšanām sākās valdības veidošanas šarāde. Tajā figurēja demogrāfiskā aina. Mūsu slavenie “naciķi” neatlaidīgi iesacīja organizēt “demogrāfijas ministriju”. Momentā...

Foto

Ideoloģija un mūsdienas: sabiedrisko organizāciju pilnvaru uzplaukums “čekas maisu” paēnā

Laikraksta “Diena” 15.janvāra numura ievadrakstā tika uzdots retorisks jautājums, proti, kas notika ar personām, kuras savulaik...

Foto

Vara barikādēs

Ikdienišķos notikumos varas attieksme pret sabiedrību ir standartizēta un iepriekš paredzama. Emocionālās piesātinātības brīžos arī dažus varas pārstāvjus pārņem sabiedrībā valdošās noskaņas un viņi...

Foto

Svarīgi, lai katrs uzņēmuma darbinieks ir iesaistīts kvalitatīvā klientu apkalpošanā

Vēlos sniegt informāciju saistībā ar publikāciju „Jauns izdomas līmenis valsts naudas šķērdēšanā: „Valsts nekustamie īpašumi” pasūta...

Foto

Kas gaidāms

2018. gada nogalē bija skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidenta rīcība labvēlīgi ietekmē ASV ekonomiku un radīti vairāk nekā četri miljoni jaunu darbavietu kopš...

Foto

Artus, neizdari kļūdu, nepievil un nepamet mani

Artus, piecus gadus, gatavojot informāciju un faktus Tavām Suņu būdām un vēlāk arī Saeimas runām, iepazinu Tevi kā principiālu...

Foto

Ir arī laipni un atsaucīgi mediķi

Mūsdienās, kad ir tik daudz negatīvā, tajā skaitā par veselības aprūpē notiekošo, gribētos pateikt kādu labu vārdu ar portāla starpniecību,...

Foto

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

Gadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu]...

Foto

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

Nedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau...

Foto

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

Saeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir...

Foto

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

Daudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu...

Foto

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja...