Iesaki rakstu: 
6.jūnijā ļoti daudzu cilvēku skatieni bija piekalti Ženēvai, kur tikās Baidens ar Putinu, lai uzlabotu ASV un Krievijas attiecības. Šī tikšanās tiks vēl ilgi apspriesta un analizēta. Ko abi valsts vadītāji konkrēti runāja – to pilnā apmērā, visticamāk, neuzzināsim nekad. Protams, ka būs arī kāda informācijas noplūde, bet pie katras informācijas noplūdes sākotnēji jāuzdod jautājums – kam šī informācijas noplūde ir izdevīgāka – un pēc tam jāpaanalizē, vai attiecīgā informācija ir daudzmaz patiesa.
Paskatīšos uz šo tikšanos un tās rezultātiem nedaudz no cita rakursa. Pirmkārt, abi prezidenti nedevās uz tikšanos kā pie drauga, drīzāk – pavisam otrādi. Tā arī, es teiktu, viņi devās nevis, lai uzlabotu starpvalstu attiecības, bet gan, lai tās nepaliktu vēl sliktākas.
Par to, ka sarunu rezultātā jau pašā sākumā nebija plānots panākt kādus vērā ņemamus sasniegumus, liecināja tas, ka nebija ieplānotas kopīgas preses konferences. It kā sīkums, bet ne reizi vien esmu teicis – velns mīt sīkumos. Nākamais – ja pēc sākotnējām aplēsēm tikšanās bija paredzēta piecas stundas, tad tā jau beidzās pēc trim stundām.
Piekritīsiet – nekad saruna nevedas un nebūs ilga, ja abi sarunas biedri būs dažādākās viedokļu pozīcijās. Savukārt, ja sākumā būs dažādākās pozīcijās, bet būs vēlme panākt vienotu izpratni, – sarunas būs ilgas un smagas. Toties pēc tām abi sarunu biedri būs kļuvuši par visnotaļ labiem paziņām, kuri nevairīsies no otra klātbūtnes.
Diemžēl Baidena un Putina sarunas nav ierakstāmas tajā kategorijā, kurā tiek fiksētas tuvinošās sarunas. Baidens nav Tramps, viņu ap pirkstu neaptīsi, viņam ir savs, argumentēts viedoklis, un viņš spēj par sevi pastāvēt. Līdz ar to, Putina lētie čekista jociņi šeit nederēs.
Līdz ar to kā šīs sanāksmes lielākais un vienīgais sasniegums būtu jāuzskata tas, ka abi satikās un acīs pateica, ko viens par otru domā. Realitātē tikās divu dažādu viedokļu pārstāvji, kuri nekad nespēs atrast kopīgu valodu, īpaši, ja viens no viņiem visu laiku melo.
Piemēram šajā konkrētajā gadījumā, Putins paziņoja, ka sarunās skarta Arktikas tēma, un norādīja, ka Vašingtonai nav pamata bažīties par Krievijas pieaugušo militāro klātbūtni reģionā.1 Šādu paziņojumu grūti nopietni uztvert, ja atceramies, ka Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, kurš citstarp arī piedalījās sarunās ar Baidenu, nepilnu mēnesi atpakaļ brīdināja rietumvalstis nepretendēt uz Arktiku. Uzrunā medijiem Lavrovs uzsvēra, ka Arktika ir Krievijas teritorija, zeme un ūdeņi.2 Līdz ar to jebkura Putina izteikumi ir jāvērtē ļoti kritiski.
Ne velti ir teicieni, ka agri vai vēlu meļi sapinas savos melos vai arī tik sirsnīgi melo, ka paši tam sāk ticēt. Šajā gadījumā – ja sarunās klāt bijušais ārlietu ministrs nepilnu mēnesi atpakaļ pasaka – rietumvalstis, nelieniet, visa Arktika mūsu, grūti noticēt Putina mierinājumam. Putina mierinājums vairāk līdzinās bendes mierinājumam savam upurim, ka, cērtot viņa galvu, viņš to darīs maigi.
Lieki neatkārtošos, bet vislabākais Baidena un Putina tikšanās rezultāts būs tad, ja abu valstu attiecības nepaliks sliktākas.
Tiesa, pašlaik uz iepriekš minēto skatos visnotaļ skeptiski. Kāpēc? Pavisam vienkārši. Kremļa imperatora noskaņojuma barometrs ir plašsaziņas līdzekļu paustais satur. Pēc Baidena un Putina tikšanās retorika nav mainījusies. Ir virkne rakstu, kuros Baidens tiek atspoguļots ne tajā labākajā gaismā.
Vēl viena interesanta niansīte – Krievijas plašsaziņas līdzekļi ir sākuši bezmaz vai veselu kampaņu, kuras mērķis ir parādīt, ka ļaunais NATO apdraud miermīlīgās Krievijas eksistenci un tai nekas cits neatliek kā attiecīgi izrādīt pretsparu. Tajā skaitā, organizējot virkni militāro mācību kopā ar Baltkrieviju.
Protams, ka katram izpratne par militāriem jautājumiem var atšķirties, bet nudien nedomāju, ka vienā katlā varētu salikt atsevišķas militāras mācības, kurās piedalās kontingents, kurš kas apmācīts aizsardzības kaujām, un mācībām ar kontingentu, kurš ir apmācīts tikai uzbrukuma operācijām. Te domāju desantnieku piedalīšanos šāda veida mācībās. Kā sacīt jāsaka, aizsardzības kaujas nav viņu profils, līdz ar to kaut kā neticētos, ka Krievijas Ģenerālštāba vadoņi pēkšņi būs aizmirsuši taktikas pamatprincipus.
Papildus – līdzšinējā Krievijas retorika ir bijusi vērsta uz jauna bruņojuma izstrādi, tas nekas, ka ierobežotā skaitā, kā arī – par sava militārā kontingenta papildināšanu Rietumu virzienā, tajā skaitā arī Baltkrievijas teritorijā. Ko no tā visa var secināt? Nu, ja nu vienīgi to, ka Baidens minēja: "pēdējā lieta", ko Putins vēlas, ir jauns aukstais karš3.
Diezgan saprotams, kamdēļ Putins nevēlas auksto karu, – viņš ļoti labi atceras, kur tas noveda PSRS. Te kāds tad var iesaukties – kamdēļ tad Putins faktiski mērķtiecīgi ir gājis šajā virzienā! Atbilde būs pavisam vienkārša – viņš necerēja, ka ASV vēlēšanās uzvarēs Baidens un radīs viņam pretpolu. Tomēr – Baidens uzvarēja un visnotaļ tieši ir pateicis, ko domā par Putinu un ko plāno darīt, ja Putins turpinās ieņemt pasaules huligāna vietu. Līdz ar to pēc būtības Putins nevēlas auksto karu, jo tad tas nozīmē, ka viņam ir pretinieks.
Tādējādi, lai kā negribētos to teikt, Baidena un Putina tikšanās rezultāts parāda, ka esam visnotaļ tuvu jaunam aukstajam karam, bet, lai saprastu, vai esam pie tā nonākuši vai ne – atliks palasīt Kremļa atbalstītos plašsaziņas līdzekļus. Tie ar apbrīnojamu precizitāti ries tieši to, ko vēlas to saimnieks. Jo vairāk tiks apriets Baidens un NATO, jo Putinam no tiem lielākas bailes un aukstais karš kļūs arvien tuvāks.
1 https://jauns.lv/raksts/arzemes/448427-atrak-neka-gaidits-beigusies-baidena-un-putina-vesturiska-tiksanas
2 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/krievija-bridina-rietumvalstis-nepretendet-uz-arktiku.a405056/?fbclid=IwAR2k3c5mLrwnzc4VsiA0FLqMAI9by-JP6z6eWKBDKxLV8_R65RErqlTwYko
3 https://jauns.lv/raksts/arzemes/448427-atrak-neka-gaidits-beigusies-baidena-un-putina-vesturiska-tiksanas
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
