Iesaki rakstu: 
– Nosapņoju, ka rīt Menģelsonei nāksies nosēsties pret katru ministru un atrast viņa maciņā (jebšu citu ministriju budžetā) 140 miljonus.
– Vai tad to nedarīs Ašeradens?
– Nē, viņš sēdīsies blakus katram ministram un bargi prasīs Līgai – kur viņa gatavojas to naudu tērēt?
Šī saruna notika pēc vecu vīru basketbola treniņa Edvarda Smiltēna vārdā nosauktajā hokeja brīvdienā. Mans sarunu biedrs piestrādā Finanšu ministrijā, un viņa sapņiem var ticēt – visa Finanšu ministrija ir viens liels astroloģijas centrs.
Pastāsts ir visai ticams arī tālab, ka premjers Kariņš pagājušonedēļ paģērēja visiem ministriem atrast savos budžetos 140 miljonus, ko pārsadalīt par labu veselības jomai. Visi ministri čakli meklējuši – un ne lieku eirocentu savu ministriju finanšu plūsmās nav atraduši.
Tiesa, datums citu ministru konfrontēšanai ar Menģelsoni izraudzīts simbolisks – dienu pirms prezidenta vēlēšanām ar skaidru norādi Apvienotajam sarakstam, ka labāk šos vajadzīgos 140 miljonus būtu atrast Zemkopības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības un Iekšlietu ministrijas budžetā.
– Un vēl es nosapņoju, ka visi šie 140 miljoni aizies parādu dzēšanai un liela nauda – jauniem kovidvakcīnu iepirkumiem un veco vakcīnu utilizācijai.
– Parādiem par laboratorijām, trešajai māsai ģimenes ārstu praksē un kompensējamiem medikamentiem, – centos iebilst.
– Parādiem. Visiem parādiem, ko sadarīja Kariņš ar Pavļutu iepriekšējā valdībā. Kāršu parādi taču jāatdod.
Iztēlojos situāciju, kad galda vienā pusē nosēžas satiksmes ministrs Jānis Vitenbergs un finanšu ministrs Arvils Ašeradens, bet otrā pusē – Līga Menģelsone. Šie divi kopā sanāk tikai četrkārt smagāki par Līgu, sanāk tāda atsauce uz skatu no filmas „Maša un lācis”. Un abi džentlmeņi bargi vaicā Līgai Menģelsonei – kur viņa liks tos 50 eiro, ko Satiksmes ministrijā valsts sekretārs atradis par iespējamu izdalīt veselības jomai.
Līga atsaucīgi un draudzīgi stundu stāsta par laboratorijas izmeklējumiem, onkoloģisko pacientu staru terapiju (man nez kādēļ šķiet, ka Līgas Menģelsones telefonā dučos bilžu safotografēts staru terapijas aparāts ādas vēža pacientiem).
Pēc tam veras durvis, iekšā nāk Nauris Puntulis, sēžas blakus Arvilam Ašeradenam un pērkona balsī uzdzied:
„Es aizeju pie nabagiem
Un grūžu viņu kārās mutēs
Vien savu dziesmu dienišķo.
Vien savu dziesmu…”
Atgādināšu, premjerministrs Krišjānis Kariņš pirms nedēļas sasolīja medicīnas nevalstisko organizāciju līderiem veselības apdrošināšanu, ķā arī papildu 140 miljonus veselībai izdalīt līdz 1. jūlijam. Tiesa, šī nauda galvenokārt tiktu pārdalīta slimnīcu parādiem par siltumu un enerģiju.
Patiesībā metode, ko Kariņš un Ašeradens nolēmuši veikt šodien, ir mēģinājums savu atbildību pārcelt uz Līgas Menģelsones kamiešiem. Nudien neredzu pat vismazāko iespēju veselības ministrei kaut kādu naudu sameklēt Aizsardzības ministrijas budžetā, kaut neiztērēti šajā gadā, iespējams, ir aptuveni 200 miljoni Ukrainas palīdzībai paredzēto līdzekļu.
Visiem tiem, kas redz laimi Kariņa apsolītajā apdrošināšanā, varu paskaidrot, ka Kariņš nemāk pateikt „celsim nodokļus”, bet izlīdzas ar vārdiem „maksāsiet apdrošināšanas prēmijas”. Patiesībā tas ir viens un tas pats – Kariņš nevēlas uzlikt nodokli bankām, kas peldas peļņas miljonos, celt tabakas akcīzi, kaut arī tabakas tirgotāji pelna miljonus, bet tabaka bendē Latvijas iedzīvotāju veselību. Nē – Kariņš grib uzlikt jaunu „apdrošināšanas iemaksu” katram Latvijas iedzīvotājam, bet nenojauš, ka tas varētu nozīmēt aptuveni 1000 eiro gadā katram Latvijas iedzīvotājam.
Sapnis, ko man pastāstīja mans treniņa biedrs, ir baisi murgi, kas, iespējams, sāksies jau šodien.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
