Baldere-Sildedze vērsusies ar jaunu iesniegumu policijā, šoreiz – par viņas „sensitīvo datu” izpaušanu
PIETIEK27.03.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2017. gada beigās negaidīti mirušā AS Olainfarm īpašnieka Valērija Maligina meitas māte Signe Baldere-Sildedze, kura pēdējos mēnešos kļuvusi par redzamāko figūru cīņās par kontroli pār vērtīgo farmācijas uzņēmumu, vērsusies tiesībsargāšanas iestādēs ar jaunu iesniegumu – šoreiz par viņas „sensitīvo datu” atklāšanu. Faktiski ir runa par Maligina šķirtās sievas nevēlēšanos, lai atklātībā nonāktu jaunas ziņas par viņas rīcību savas meitas aizgādnes lomā.
Pietiek jau iepriekš aprakstījis visām Saeimas frakcijām adresēto iesniegumu, kurā Baldere-Sildedze bija nedaudz mīklaini lūgusi visas Saeimas frakcijas „iesaistīties un savas kompetences ietvaros nekavējoties reaģēt uz notiekošo”, tostarp noskaidrot, vai ir īstenojušies „draudi iesniegt pret mani safabricētus iesniegumus KNAB u.c. tiesībsargājošās institūcijās (iestādēs)”.
Tāpat zināms, ka šogad Baldere-Sildedze dažādās tiesībsargāšanas iestādes vērsusies ar diviem faktiski vienāda satura, taču ļoti dažādu virzību guvušiem iesniegumiem par fiktīviem darījumiem uzņēmumā, liekot pretējās puses pārstāvjiem izteikt pieņēmumus par Maligina šķirtenes „iespējām ietekmēt izmeklēšanas iestādes, panākot sev vēlamu procesu virzību prettiesiskā veidā”.
Savukārt tagad, kā liecina Pietiek rīcībā esošā informācija, Baldere-Sildedze vērsusies policijā ar jaunu iesniegumu, kurā izteikusi iebildumus pret viņas „sensitīvās informācijas” publiskošanu.
Šādi, kā zināms Pietiek, Maligina šķirtā sieva novērtējusi publiskoto Maligina meitas Irinas Maliginas Jūrmalas bāriņtiesai adresēto vēstuli, kurā uzskaitīti gadījumi, kad Baldere-Sildedze ir rīkojusies pret savas mazgadīgās meitas – vienas no četrām Maligina mantiniecēm interesēm.
„Lūdzu Jūrmalas pilsētas bāriņtiesu izskatīt jautājumu par Signes Balderes-Sildedzes atstādināšanu no nepilngadīgās Annas Emīlijas Maliginas mantas pārvaldības un iecelt mani, Irinu Maliginu, par nepilngadīgās māsas Annas Emīlijas Maliginas mantas aizbildni, ar tiesībām pārvaldīt nepilngadīgās Annas Emīllijas Maliginas mantu,” šādu lūgumu bāriņtiesai vēstulē bija izteikusi Irina Maligina.
Šo lūgumu viņa bija pamatojusi ar apsvērumu, ka „mans pienākums ir ziņot par bērna interesēm neatbilstošu mantas pārvaldību un Jūrmalas pilsētas bāriņtiesas kompetencē ir aizstāvēt bērna mantiskās intereses. Nepilngadīgās Annas Emīlijas Maliginas mantotā mantojuma daļas vērtība ir ļoti liela, un zaudējumi, kuri jau ir radušies viņas mātes Signes Balderes-Sildedzes darbību rezultātā, jau ir mērāmi desmitos tūkstošos eiro”.
Ka Pietiek jau informējis, lēmums šajā lietā joprojām nav pieņemts, – tikai nesen bāriņtiesa beidzot nosūtījusi vairākus informācijas pieprasījumus, kuri tai bija jāizsūta jau tūlīt pēc iesnieguma saņemšanas.
Oficiāli bāriņtiesa pagaidām apliecina tikai to, ka tā „nav saņēmusi uz veiktajiem pieprasījumiem valsts, pašvaldību iestāžu un komercsabiedrību atbildes vēstules”, līdz ar ko „objektīvu iemeslu dēļ šā panta pirmajā daļā noteikto termiņu nav iespējams ievērot”, līdz ar ko lēmuma pieņemšanu „iestāde var pagarināt uz laiku, ne ilgāku par četriem mēnešiem no iesnieguma saņemšanas dienas”.
Aizvadītajā nedēļā bāriņtiesas vadītāja Līga Rokjāne nevēlējās atbildēt ne uz vienu no viņai uzdotajiem jautājumiem. Arī Baldere-Sildedze, kuras iepriekšējos iesniegumus tiesībsargāšanas iestādēm pavadījuši paziņojumi medijiem, saistībā ar jauno iesniegumu par viņas „sensitīvajiem datiem” nekādus publiskus komentārus nav sniegusi.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
