Baltijas jūra briesmās: NORD STREAM II sāk mīnu lauku aršanas darbus
Augusts Augustiņš21.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pretindes, kas nepieciešama cilvēkam, kas uz savas ādas tik tikko ir izbaudījis ķīmiskā uzbrukuma sekas, piegāde uz tiem kuģiem, kas Baltijas jūrā cītīgi un spītīgi būvē Kremļa ģeopolitisko projektu, citiem vārdiem sakot, „nevienam” nevajadzīgo gāzes „trubu” NORD STREAM II, ko draudzīgajā kaimiņzemē uz austrumiem dēvē par Severnij Potok Dva, pierāda tikai to, ka Krievijas Federācijas vadība, Gazprom un Latvijas Gāzes vadība ir atzinuši, ka šis „energoapgādes” projekts draud izvērsties par plaša mēroga ekoloģisko katastrofu Baltijas jūrā.
Man ir viens sen neuzdots retorisks jautājums Aigaram Kalvītim, tam pašam bijušajam Latvijas premjerministram ar iesauku „gāzi grīdā”, kurš pārstāv Krievijas gāzes oligarhu intereses Latvijā, jo savulaik vienīgais no „latviešiem” spieda roku Putinam par bezierunu Abrenes pievienošanu Krievijas Federācijai. Varēja jau arī toreiz uzrīkot Jaunlatgalē referendumu pēc Krimas aneksijas parauga, lai papīri būtu vismaz tīri atšķirībā no Dzintara un Iesalnieka krūtīm, uz kurām vēl tagad nav izdzisis ar eļļas krāsu uzrakstītais Abrenes vārds, ko? Labi, ne par to ir mans šodienas stāsts.
Diemžēl mūsu leišu kaimiņi ir jau atkal apsteiguši lētticīgos letiņu pastalniekus, ne velti mēs leišu anekdotēs tādi kā bremzēti tiekam attēloti. Redziet, leišu politisko procesu apskatnieki un analītiķi ir sacēluši trauksmi Lietuvā, vēršot sabiedrības uzmanību uz to, kā un kur tiek vilkts NORD STREAM II cauruļvads.
„Visa pasaule runāja ar krieviem faktu valodā, lai pierādītu, ka projekts „Ziemeļu Straume II” ir nopietns apdraudējums visas Eiropas ekoloģiskajai drošībai, jo krievu gāzes vads tiek vilkts cauri teritorijai, kurā Otrā pasaules kara uzvarētāji pēc kara apglabāja ķīmiskos ieročus [nevis apglabāja, bet vienkārši izbēra jūrā pie Dānijas, Zviedrijas, Polijas Lietuvas un Latvijas krastiem... „tālredzīgi” tie uzvarētāji bija toreiz, tagad uzvarētāju „mazbērniem” caur „lieliem s...iem” uz Vāciju jāvelk cauruļvads]. Protams, ķīmisko ieroču esamība Baltijas jūrā ir tikusi pilnībā ignorēta visos politiskajos līmeņos. Tas fakts, ka saskaņā ar ukraiņu izlūkdienestu iegūto informāciju kuģi, kas ir iesaistīti NORD STREAM II būvniecībā, nesen ir saņēmuši pretindi, kas nepieciešama gadījumos, kad cilvēks ir cietis ķīmisko ieroču uzbrukumā, pierāda, ka Kremlis apzinās, ka kuru katru brīdi Baltijas jūrā var sēkties ekoloģiska katastrofa,” secināja Viļņas Politikas analīzes institūta vecākais analītiķis Marjuss Laurinavičs.
Pagaidām tiek norādīts, ka pretindes piegāde attiecīgajām kuģu komandām, visticamāk, varētu norādīt uz to, ka gāzes vada izbūves darbi ir sākušies bīstamajā zonā, kurā atrodas Otrā pasaules kara un padomju laika ķīmisko ieroču izgāztuve. Interesantākais ir tas, ka vecās Eiropas politiķi joprojām ignorē šo faktu. To var saprast, jo nauda nesmird, bet, ja kaut kur smirdēs, – tad tas notiks Zviedrijas un Dānijas (Bornholmas) piekrastē visticamāk. Šobrīd mēs vairs nerunājam par to vai šis gāzesvads ir Kremļa ģeopolitiskā ietekmes svira, bet par to, ka tas ir potenciāli bīstams „ķīmiskais ierocis”, kas apdraud visas Baltijas jūras reģiona valstis.
Kas no Eiropas puses ir izdarīts līdz šim, reaģējot uz Ukrainas dienestu atklātajiem faktiem? Nekas daudz, proti, Eiropas Parlaments ir „pieprasījis” Maskavai sniegt komentāru par ukraiņu izlūkdienestu publicētajiem faktiem saistībā ar pretindes piegādi kuģu komandām, kas atrodas Baltijas jūrā. Atbilde, visticamāk, tiks saņemta, bet, zinot Kremļa attieksmi, tā neko daudz nepaskaidros.
Uzziņai visiem ap Baltijas jūru dzīvojošajiem būtu jāzina, ka laika posmā no 1947. līdz 1948. gadam austrumos no Bornholmas salas Baltijas jūrā Padomju Savienība nogremdēja ķīmisko ieroču arsenālu. Ir zināms, ka daļa nogremdētā arsenāla laika gaitā erozijas un jūras viļņošanās rezultātā ir tikusi izvazāta uz visām pusēm, no tās vietas Baltijas jūrā, kur tika izgāzti ķīmiskie ieroči. Līdz šim ir konstatēti gadījumi, kad Bornholmas iedzīvotāji ir uzgājuši kastes ar ķīmiskajiem ieročiem, kas tikušas izskalotas krastā. Ķīmiskie ieroči ir tikuši izskaloti arī Zviedrijas dienvidi piekrastē. Tas pierāda to, ka nav iespējams īsti noteikt un atrast visus izgāztos ķīmiskos ieročus Baltijas jūrā. Arī piekrastes zvejnieki neskaitāmas reizes ir atraduši izgāzto ķīmisko ieroču paliekas ārpus to apglabāšanas vietas. Visbiežāk ķīmisko ieroču paliekas ir tikušas atrastas Gdaņskas līci aptuveni
Arhīvos ir atrodami dokumenti, kas apstiprina, ka 1946. gadā četri padomju kuģi kopā ar 60 tonnām ķīmisko ieroču uz to klājiem tika nogremdēti dienvidaustrumos no Bornholmas salas. Turklāt saskaņā ar citiem dokumentiem austrumos no Bornholmas salas PSRS ir izgāzusi 8 000 tonnu ķīmisko ieroču.
Arhīvos ir vēl dokumenti, kas apliecina, ka 1945. gadā vēl tie paši nacistiskie vācieši netālu no Bornholmas izgāza 69 000 artilērijas lādiņu, kas satur nervu paralītisko gāzi un fosgēnu.
Pagāja kāds laiciņš, un 1959. gadā PSRS jūrnieki atkal papildināja Baltijas juras ūdeņus ar mazliet modernākiem ķīmiskajiem ieročiem, iespējams, tās pašas Bornholmas salas tuvumā. Pēc tam, kad padomju apbruņojumā tika pieņemti zarīna gāzi saturoši ķīmiskie ieroči, PSRS armija izdomāja tikt vaļā no iprītu saturošajiem ķīmiskajiem ieročiem, kas tika nogremdēti Baltijas, Karas, Ohotskas un Barencu jūrās. Šīs vietas joprojām tiek turētas slepenībā.
P.S. Baltijas jūra ir ne tikai pati saldākā, bet arī pati piesārņotākā jūra pasaulē, diemžēl!
Seko mums 
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
