Baltiju un Ukrainu glābjošas ģeopolitiskās idejas no Makrona? Jā, pie kam negaidīti cerīgas idejas
Imants Liepiņš22.01.2022.
Komentāri (100)
Iesaki rakstu: 
Mācījies no līdzšinējās “pieredzes” kontaktos ar Krieviju un apguvis noderīgas ziņas iepriekšējās vizītēs Baltijas valstīs, Francijas prezidents savā priekšvēlēšanu periodā nācis klajā ar tīri sakarīgiem principiem, ko tad vajadzētu darīt ar to nelaimīgo Krieviju, lai to padarītu vēl nelaimīgāku.
Priekšvēlēšanu laiks Francijā (atšķirībā no Latvijas) spiež tās politiķus nākt klajā ar jaunām idejām, un Emanuels Makrons ārpolitikas sfērā licis priekšā šādu jaunumu: “Eiropiešiem jānoslēdz pašiem savs kolektīvās drošības līgums [Eiropas valstu pašu starpā] un jāveic pārapbruņošanās, reaģējot uz Krievijas militārajām darbībām pie kontinenta durvīm. Eiropai beidzot jāveido savs drošības ietvars!” Tā sacījis Makrons, uzrunājot Eiropas Parlamenta deputātus.
Jau iepriekšējos divos gadu desmitos bijušas atsevišķas mazskaitlīgas balsis par kopīgas “Eiropas Savienības armijas” vai kaut kā tamlīdzīga izveidi, taču ideja vienmēr tikusi atzīta par nepraktisku, jo neskaitāmās valodās runājošu armiju nevar vadīt, tas nav iespējams reālajā laikā kaujas apstākļos. Ideja nemaz nav tikusi līdz konkrētai apspriešanai par šādas “ES armijas” apgādi, trenēšanu, pakļautību, politiskajām īpatnībām dažādās dalībvalstīs utt.
Tagad Makrons liek priekšā kaut ko citu: veidot kopējas drošības aliansi Eiropā, pie kam neaprobežojoties tikai ar ES valstīm, — te varētu piedalīties arī Apvienotā Karaliste, Norvēģija, Islande utt. Vēl svarīgāk — šādā savstarpējās drošības organizācijā jau starp dibinātājvalstīm varētu būt Ukraina, Gruzija, Moldova un citas valstis, kas pagaidām vēl nav iestājušās ES un NATO, bet kam aizsardzība pret agresoru vajadzīga pat vairāk — un vajadzīga ne pirmo desmitgadi.
Maskava turpina koncentrēt pie Ukrainas robežām militārpersonu simttūkstošus, vienlaikus decembrī izvirzot Rietumiem ultimātu, pieprasot apturēt tālāku NATO paplašināšanos uz austrumiem un noārdīt visu, kas sasniegts Baltijas valstīs, Polijā un Austrumeiropā, izvest no kopīgajām mācībām visu personālu un “atjaunot stāvokli, kāds pastāvēja uz 1997. gada 27. maiju”, tas ir, pirms NATO paplašināšanās sākuma. Vladimirs Putins piedraudējis ar “militāri tehniskiem pasākumiem”.
ASV un citas NATO dalībvalstis paziņojušas, ka pat negrasās apspriest šīs prasības un nesniegs nekāda veida rakstisku atbildi uz tām, tā vietā izsakot gatavību runāt par ieroču kontroli, raķešu neizvietošanu un par “pasākumiem savstarpējās uzticības stiprināšanai”.
Tagad Makrons norāda uz būtisku faktu: ES nebija tieši iesaistīta pagājušajā nedēļā notikušajās sarunās ar Maskavu. Kremlis uzstāj, ka tas grib vienoties par pasaules pārdalīšanu ietekmes sfērās (Jaltas, Potsdamas un Molotova–Ribentropa garā) un ar Vašingtonu apspriest nupat jau ne vien Ukrainas un Gruzijas, bet arī Baltijas valstu atdošanu atpakaļ savā ietekmes sfērā. Tikmēr Makrons pamatoti paceļ balsi — Putins grib pārdalīt Eiropas drošību, bet nedomā pat uzklausīt, kas pašiem eiropiešiem, ziniet, par to būtu sakāms!
Makrons liek priekšā ātri vienoties par Eiropas savstarpējās drošības aliansi: "Tā jāizveido starp mums, eiropiešiem, jādalās ar to ar mūsu sabiedrotajiem NATO un jāpiedāvā sarunām ar Krieviju. […] Šī drošības ietvara centrā jābūt principiem, kas tikuši ar Krieviju saskaņoti pirms 30 gadiem: tie ietver atteikšanos no spēka pielietošanas vai piespiešanas, valstu tiesības brīvi izvēlēties alianses, robežu negrozāmību un atteikšanos no ietekmes sfēru dalīšanas kā tādas. Mums Eiropā jāiestājas par šīm neatņemamajām tiesībām." Tātad aliansi tiek piedāvāts nodibināt uz tieši tiem demokrātijas, brīvības, savstarpējas cieņas un pašnoteikšanās pamatiem, kas Kremlim ir absolūti nepieņemami.
Šis ir liels solis uz priekšu kopš tā, ko mēs visi dzirdējām Makrona preses konferencē vizītē Latvijā: “Savulaik ASV un Krievija slēdza vairākus līgumus par bruņošanās ierobežošanu, un tagad šie līgumi izjūk cits pēc cita. Bet mēs, Eiropa, nemaz nebijām šo līgumu dalībnieces no sākta gala! Vispār nemaz. Eiropai vajag savus atbruņošanās līgumus ar Krieviju.” Tagad prakse pierādījusi — jauni atbruņošanās līgumi neko nedos, ja Krievija turpinās finansēt hibrīdkarus. Makrons tāpēc mainījis iepriekšējo samierniecisko nostāju un uzlabo savus priekšlikumus, tagad jau aicinot uz pārapbruņošanos un savstarpēju drošības garantēšanu Eiropas kontinentā.
Mūsu aizsardzības ministram šī ir iespēja izrādīt iniciatīvu un pievienoties Makrona priekšlikumu konkretizēšanā. Piemēri jau ir — līdztekus dalībai NATO daudzas dalībvalstis vienlaikus noslēgušas aizsardzības paktus ar trešajām valstīm. Tā ANZUS ietver sevī Austrāliju, Jaunzēlandi un ASV; AUKUS apvieno Austrāliju, Apvienoto Karalisti un ASV; NORAD ir ASV un Kanāda u.c. Lielākā daļa no Eiropas valstīm (ieskaitot tās, kuras vēl nav iestājušās ES), visas postpadomju valstis un pat ASV ar Kanādu ir EDSO dalībvalstis, tāpat Eiropas padomes Parlamentārajā asamblejā piedalās tās valstis, kas vēl tikai ir ceļā uz dalību ES (un pat tādas, kas to nemaz negrib, ieskaitot Krieviju). Diez vai ir kādi principiāli šķēršļi, lai nodibinātu jauna satura un veida kopējās drošības aliansi Eiropā, kā dibinātājvalsti iesaistot Ukrainu un citas gribētājas.
Francijas prezidents izteicis noderīgu ideju, ko Baltijas valstīm tagad vajadzētu uzķert un turpināt. Un nav saskatāmi šķēršļi, kas kavētu pirmo samitu šīs idejas attīstīšanai rīkot mūsu Aizsardzības ministrijai.
Ko Makrons teica iepriekš — var salīdzināt viņa nostājas attīstību: https://pietiek.com/raksti/makrona_neparliecinosa_spele_ar_krieviju_ieradies_nomierinat_baltiju,_vins_to_it_nemaz_neizdarija/
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
