Baltiju un Ukrainu glābjošas ģeopolitiskās idejas no Makrona? Jā, pie kam negaidīti cerīgas idejas
Imants Liepiņš22.01.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mācījies no līdzšinējās “pieredzes” kontaktos ar Krieviju un apguvis noderīgas ziņas iepriekšējās vizītēs Baltijas valstīs, Francijas prezidents savā priekšvēlēšanu periodā nācis klajā ar tīri sakarīgiem principiem, ko tad vajadzētu darīt ar to nelaimīgo Krieviju, lai to padarītu vēl nelaimīgāku.
Priekšvēlēšanu laiks Francijā (atšķirībā no Latvijas) spiež tās politiķus nākt klajā ar jaunām idejām, un Emanuels Makrons ārpolitikas sfērā licis priekšā šādu jaunumu: “Eiropiešiem jānoslēdz pašiem savs kolektīvās drošības līgums [Eiropas valstu pašu starpā] un jāveic pārapbruņošanās, reaģējot uz Krievijas militārajām darbībām pie kontinenta durvīm. Eiropai beidzot jāveido savs drošības ietvars!” Tā sacījis Makrons, uzrunājot Eiropas Parlamenta deputātus.
Jau iepriekšējos divos gadu desmitos bijušas atsevišķas mazskaitlīgas balsis par kopīgas “Eiropas Savienības armijas” vai kaut kā tamlīdzīga izveidi, taču ideja vienmēr tikusi atzīta par nepraktisku, jo neskaitāmās valodās runājošu armiju nevar vadīt, tas nav iespējams reālajā laikā kaujas apstākļos. Ideja nemaz nav tikusi līdz konkrētai apspriešanai par šādas “ES armijas” apgādi, trenēšanu, pakļautību, politiskajām īpatnībām dažādās dalībvalstīs utt.
Tagad Makrons liek priekšā kaut ko citu: veidot kopējas drošības aliansi Eiropā, pie kam neaprobežojoties tikai ar ES valstīm, — te varētu piedalīties arī Apvienotā Karaliste, Norvēģija, Islande utt. Vēl svarīgāk — šādā savstarpējās drošības organizācijā jau starp dibinātājvalstīm varētu būt Ukraina, Gruzija, Moldova un citas valstis, kas pagaidām vēl nav iestājušās ES un NATO, bet kam aizsardzība pret agresoru vajadzīga pat vairāk — un vajadzīga ne pirmo desmitgadi.
Maskava turpina koncentrēt pie Ukrainas robežām militārpersonu simttūkstošus, vienlaikus decembrī izvirzot Rietumiem ultimātu, pieprasot apturēt tālāku NATO paplašināšanos uz austrumiem un noārdīt visu, kas sasniegts Baltijas valstīs, Polijā un Austrumeiropā, izvest no kopīgajām mācībām visu personālu un “atjaunot stāvokli, kāds pastāvēja uz 1997. gada 27. maiju”, tas ir, pirms NATO paplašināšanās sākuma. Vladimirs Putins piedraudējis ar “militāri tehniskiem pasākumiem”.
ASV un citas NATO dalībvalstis paziņojušas, ka pat negrasās apspriest šīs prasības un nesniegs nekāda veida rakstisku atbildi uz tām, tā vietā izsakot gatavību runāt par ieroču kontroli, raķešu neizvietošanu un par “pasākumiem savstarpējās uzticības stiprināšanai”.
Tagad Makrons norāda uz būtisku faktu: ES nebija tieši iesaistīta pagājušajā nedēļā notikušajās sarunās ar Maskavu. Kremlis uzstāj, ka tas grib vienoties par pasaules pārdalīšanu ietekmes sfērās (Jaltas, Potsdamas un Molotova–Ribentropa garā) un ar Vašingtonu apspriest nupat jau ne vien Ukrainas un Gruzijas, bet arī Baltijas valstu atdošanu atpakaļ savā ietekmes sfērā. Tikmēr Makrons pamatoti paceļ balsi — Putins grib pārdalīt Eiropas drošību, bet nedomā pat uzklausīt, kas pašiem eiropiešiem, ziniet, par to būtu sakāms!
Makrons liek priekšā ātri vienoties par Eiropas savstarpējās drošības aliansi: "Tā jāizveido starp mums, eiropiešiem, jādalās ar to ar mūsu sabiedrotajiem NATO un jāpiedāvā sarunām ar Krieviju. […] Šī drošības ietvara centrā jābūt principiem, kas tikuši ar Krieviju saskaņoti pirms 30 gadiem: tie ietver atteikšanos no spēka pielietošanas vai piespiešanas, valstu tiesības brīvi izvēlēties alianses, robežu negrozāmību un atteikšanos no ietekmes sfēru dalīšanas kā tādas. Mums Eiropā jāiestājas par šīm neatņemamajām tiesībām." Tātad aliansi tiek piedāvāts nodibināt uz tieši tiem demokrātijas, brīvības, savstarpējas cieņas un pašnoteikšanās pamatiem, kas Kremlim ir absolūti nepieņemami.
Šis ir liels solis uz priekšu kopš tā, ko mēs visi dzirdējām Makrona preses konferencē vizītē Latvijā: “Savulaik ASV un Krievija slēdza vairākus līgumus par bruņošanās ierobežošanu, un tagad šie līgumi izjūk cits pēc cita. Bet mēs, Eiropa, nemaz nebijām šo līgumu dalībnieces no sākta gala! Vispār nemaz. Eiropai vajag savus atbruņošanās līgumus ar Krieviju.” Tagad prakse pierādījusi — jauni atbruņošanās līgumi neko nedos, ja Krievija turpinās finansēt hibrīdkarus. Makrons tāpēc mainījis iepriekšējo samierniecisko nostāju un uzlabo savus priekšlikumus, tagad jau aicinot uz pārapbruņošanos un savstarpēju drošības garantēšanu Eiropas kontinentā.
Mūsu aizsardzības ministram šī ir iespēja izrādīt iniciatīvu un pievienoties Makrona priekšlikumu konkretizēšanā. Piemēri jau ir — līdztekus dalībai NATO daudzas dalībvalstis vienlaikus noslēgušas aizsardzības paktus ar trešajām valstīm. Tā ANZUS ietver sevī Austrāliju, Jaunzēlandi un ASV; AUKUS apvieno Austrāliju, Apvienoto Karalisti un ASV; NORAD ir ASV un Kanāda u.c. Lielākā daļa no Eiropas valstīm (ieskaitot tās, kuras vēl nav iestājušās ES), visas postpadomju valstis un pat ASV ar Kanādu ir EDSO dalībvalstis, tāpat Eiropas padomes Parlamentārajā asamblejā piedalās tās valstis, kas vēl tikai ir ceļā uz dalību ES (un pat tādas, kas to nemaz negrib, ieskaitot Krieviju). Diez vai ir kādi principiāli šķēršļi, lai nodibinātu jauna satura un veida kopējās drošības aliansi Eiropā, kā dibinātājvalsti iesaistot Ukrainu un citas gribētājas.
Francijas prezidents izteicis noderīgu ideju, ko Baltijas valstīm tagad vajadzētu uzķert un turpināt. Un nav saskatāmi šķēršļi, kas kavētu pirmo samitu šīs idejas attīstīšanai rīkot mūsu Aizsardzības ministrijai.
Ko Makrons teica iepriekš — var salīdzināt viņa nostājas attīstību: https://pietiek.com/raksti/makrona_neparliecinosa_spele_ar_krieviju_ieradies_nomierinat_baltiju,_vins_to_it_nemaz_neizdarija/
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
