Baltkrievijas gadījums: kārtējais lakmusa tests Rietumu politiķu rokās
Jānis Mākoņkalns25.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mums kaimiņos mītošais ūsainais tarakāns turpina terorizēt ne vien savus iedzīvotājus, bet arī rietumvalstu pilsoņus. Nesen notikusī „Ryanair” pasažieru lidmašīnas nolaupīšana, lai apcietinātu un, iespējams, uz nāvi notiesātu režīma kritiķi, ir kārtējais pierādījums tam, ka Baltkrievijas prezidents vairs nedraudzējas ar prātu.
Lukašenko izgājieni pēdējā gada laikā apliecina, ka viņš no odioza Austrumeiropas diktatora ir kļuvis par pilntiesīgu konkurentu Āfrikā sastopamajiem asiņainajiem „kara kungiem”. Ja Rietumu pasaule turpinās savu bezzobaino politiku attiecībā pret Lukašenko, tas būs skaidrs mājiens tam, ka arī citi autoritārie režīmi (specifiski Krievija, Ķīna, Irāna, Ziemeļkoreja) nākotnē varēs atļauties kļūt aizvien provokatīvāki, represīvāki un agresīvāki.
Šī noteikti nav jauna tendence. Rietumvalstu bezzobainība jau gadiem ir viens no cēloņiem tam, ka lielā daļā pasaules valstu galvu ir pacēlis autoritārisms. Tā rezultātā dažādi tarakāni dažādās pasaules malās, redzot rietumvalstu vājumu, bezkaunīgi raujas pie varas un ekspluatē to uz vella paraušanu.
Palūkosimies uz to, cik reizes Rietumu pacietības mēru ir pārbaudījusi valsts, ar kuru līdz šim Latvijai ir bijušas viskomplicētākās attiecības, - Krievija. Mazāk nekā 20 gadu laikā Putins ar saviem asinssuņiem ir vismaz 18 reizes (!) bijis atbildīgs par starptautisko tiesību un vispārpieņemto cilvēktiesību klaju pārkāpšanu globālā mērogā. Parādiet man kaut vienu citu režīmu, kurš tik īsā laikā būtu savārījis, pardon, tik daudz sū...!
1. Pārbēdzēja Ļitviņenko noindēšana ar poloniju (2006.gads);
2. Žurnālistes Poļitkovskas nošaušana (2006.gads);
3. Krievijas hibrīdoperācija pret Igauniju (2007.gads);
4. Krievijas iebrukums Gruzijā (2008.gads);
5. Krievijas varasiestāžu vardarbība un represijas pret Bolotnajas laukuma protestētājiem (2011-2013.gads);
6. Grupas „Pussy Riot” ieslodzīšana (2012.gads);
7. Krimas aneksija un iebrukums Austrumukrainā (2014.gads - ...);
8. Čehijas ieroču glabātavas uzspridzināšana (2014.gads);
9. Opozicionāra Ņemcova nošaušana (2015.gads);
10. Krievijas iejaukšanās ASV u.c. valstu vēlēšanās (2015.gads - ...);
11. Krievijas kiberuzbrukumi NATO un ES dalībvalstīm. (2015.gads - ...);
12. Krievijas armijas un kara kompāniju pastrādātie kara noziegumi Sīrijas pilsoņu karā (2015.gads ...);
13. Mēģinājums noindēt Bulgārijas uzņēmēju Gebrevu (2015.gads);
14. Lidmašīnas reisa MH-17 notriekšana virs Austrumukrainas (2015.gads);
15. Apvērsuma mēģinājums Melnkalnē (2016.gads);
16. Skripaļu saindēšana ar kaujas ķīmisko ieroci Novičok (2018.gads);
17. Opozicionāra Navaļnija saindēšana ar Novičok (2020.gads);
18. Opozicionāra Navaļnija ieslodzīšana cietumā (2021.gads).
Kopš aizvadītā gada asiņainajam pundurim podu gāšanā ir parādījies līdzvērtīgs sabiedrotais – ūsainais tarakāns Minskā. 2020.gada rudenī pieredzētā opozīcijas protestu vardarbīgā izgaiņāšana vairākos līmeņos pārsteidza pat Krievijā u.c. autoritārajos režīmos iepriekš pieredzēto.
Lukašenko asinssuņi vairākus mēnešus no vietas sita, apcietināja un terorizēja lielu daļu Baltkrievijas iedzīvotāju. Kolektīvie Rietumi kā parasti tikai plātīja rokas un pauda savu norūpētību: „We are very deeply, strongly, seriously, extremely, gravely concerned...” Un tā nedēļām no vietas, kamēr blakus esošajā režīmā tika sagrauti tūkstošiem cilvēku likteņi.
Rezultāts ir tāds, ka Eiropa savu pretinieku acīs ir kļuvusi tik vārga, ka tai uz galvas atļaujas kāpt pat tādi mazvērtības kompleksu mākti diktatori kā Lukašenko. Tieši pasīvā reakcija uz lielā kaimiņa nedarbiem ir viens no galvenajiem cēloņiem Baltkrievijas režīma pieaugošajai vardarbībai un bezkaunībai. Līdz ar to Minska tic, ka arī šoreiz tās aktivitātes paliks bez sekām.
To nedrīkst pieļaut. Briselei un Vašingtonai ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka, ja Baltkrievija neatbrīvos režīma kritiķi Protaseviču un neatvainosies par lidmašīnas nolaupīšanu, tai draud pilnīga starptautiskā izolētība. Vairs nekāda eksporta, energoresursu tranzīta vai pat aviokompāniju lidojumu uz rietumvalstīm. Vēl jo vairāk – analogs ultimāts ir jāuzstāda arī Baltkrievijas sabiedrotajiem Kremlī, jo būsim atklāti, lidmašīnas nolaupīšana, visticamāk, bija saskaņota ar FSB vai Krievijas Drošības padomi.
Baltkrievijas režīms un jebkurš, kurš ar to sadarbojas, ir jāpadara par mūsdienu pasaules spitālīgo, lai pat telefonsarunai ar Lukašenko būtu vērā ņemamas ekonomiskas sekas.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
