Iesaki rakstu: 
Kamēr finanšu eksperti, nevēloties pavisam krist ar ģīmi dubļos, atzīst: “Katram mājās jābūt rezerves makaronu pakai – tas pats attiecas arī uz skaidru naudu,” – tikmēr banku trubadūri karina makaronus uz ausīm, ka pat tad, ja valsts atradīsies naidnieku karapūļu ielenkumā, bankomāti būs uzpildīti ar naudu, strādās un visur varēs norēķināties ar banku maksājumu kartēm.
Gara acīm redzu, kā karadarbības zonā, kad apkārt sprāgst bumbas un lido lodes, cilvēki mierīgi stāv rindā pie bankomāta, bet kaujinieki īsajos klusuma brīžos starp apšaudēm aizskrien līdz tuvākajam tirdzniecības aparātam un ar karti iegādājas kaut ko uz zoba liekamu.
Kad sirreālais murgs aizplēn, paliek skarbā realitāte – bankas un kartes pārstās darboties uzreiz pēc Krievijas iebrukuma. Arī tad, ja Latvijas okupācija notiks salīdzinoši miermīlīgi, t. i. NATO militāristiem organizēti paceļot ķepiņas, savācot pekeles un neskartiem aizejot.
Vecākā gadagājuma cilvēki gan jau atceras izdaudzināto epopeju par padomju partizānes Zojas Kosmodemjanskas gaitām, kura ienaidnieka aizmugurē nodarbojās ar sabotāžu. Šoreiz stāsts ne par Zoju, bet par taktiku, kas nekur nav zudusi: kad viena karojošā puse atkāpjoties cenšas atstāt otrai “izdedzinātu zemi”.
Lūk, bankas savā ziņā šeitan nospēlēs Kosmodemjanskas lomu. Vienā mirklī visi uzkrājumi tajās izčibēs kā pērnais sniegs, atstājot iebrucējiem pamatīgas klapatas ar civiliedzīvotāju elementāro vajadzību nodrošināšanu. Ļautiņiem gribot negribot būs jāstājas strīpā pēc zupas bļodas pie okupantu lauku virtuves.
Esošās finanšu iestādes pārstās darboties okupētā valstī, jo pat parazītkapitāls nevarēs atļauties klaju kolaborāciju. Gribētu dzirdēt kaut vienu baņķieri šodien postulējam, ka bankomāti un kartes turpinās funkcionēt Krievijas anektētajā teritorijā. Toties iedzīvotājiem uz rokas esošās eiro un dolāru naudas zīmes turpinās cirkulēt savstarpējos norēķinos. Cits jautājums, cik legāli.
Starp citu, es stipri šaubos, ka kara gadījumā bēgļi iz Latvijas ārzemēs vairs varēs piekļūt saviem bankas kontiem. Nez kāpēc mani māc aizdomas, ka baņķieri, aizbildinoties ar force majeure, sūtīs savus klientus bekās, atvainojiet, atprasīt zaudētos līdzekļus no agresorvalsts.
Banku apmaksātie daiļrunātāji saprot, ka “reņģēdāji” nav tik stulbi, lai noticētu pekstiņiem, ka militāra konflikta gadījumā nauda bankās nepazudīs, vismaz iekšzemē simtprocentīgi. Tāpēc vārdā nenosaukti finanšu tirgus dalībnieki bikli, lai nenonāktu konfrontācijā ar valstī kurināto kara histēriju, cenšas pačukstēt: “Nekāda tieša militāra apdraudējuma Latvijai nav un tāds nav paredzams arī nākamajos gados”, vedinot likt lietā kritisko domāšanu un neļauties ažiotāžai.
Es sliecos piekrist šādam novērtējumam un aicinu uzskatīt manas prognozes par hipotētiskām. Tas gan nekādi neizslēdz stihiskas nelaimes, hakeru uzbrukumus un diversijas hibrīdkara apstākļos. Skaidrā nauda šobrīd ir vienīgais izdzīvošanas un rīcības brīvības potenciālais saglabāšanas veids, ja “civilizācijas džungļus” piemeklē likstas un arī tad, ja – viss kārtībā, ak, cienījamā kundze.
https://neatkariga.nra.lv/ekonomika/446156-bankas-sola-pieeju-naudai-ari-kara-gadijuma
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
