Iesaki rakstu: 
Ministru kabinetā tiek skatīts likumprojekts "Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā", kas paredz uz turpmākajiem trīs gadiem par 1% samazināt 2. pensiju līmenī veiktās iemaksas un par šo samazināto 1% palielināt iemaksas 1. pensiju līmenī. Tātad šajā laika periodā iemaksām 1. pensiju līmenī tiks novirzīti 15% no darba samaksas, savukārt 2. pensiju līmenī 5%.
Tas nozīmē, ka pensiju fondi turpmākos trīs gadus saņems par apmēram 120 miljoniem eiro mazākus ieguldījumus un attiecīgi arī komisijas maksas, kas arī ir sašutuma patiesais iemesls. Nākotnes pensionāri drīzāk iegūs nekā zaudēs, jo arī 1. līmeņa pensiju kapitāls ir personificēts, turklāt labi vai slikti, taču valsts 1. pensijas kapitālu cenšas indeksēt. Pašreizējie pensionāri tikai iegūs, jo būs naudas līdzekļi esošo pensiju indeksācijai.
No MK anotācijas likumprojektam:
“Cilvēkiem ir īpaši svarīgi, lai viņu uzkrātais pensijas kapitāls nesamazinātos, lai ienākumi, aizejot pensijā, būtu pēc iespējas lielāki. 2023. gadā 18 418 VFPS dalībnieki pārtrauca dalību pensiju 2. līmenī sakarā ar valsts vecuma pensijas pieprasīšanu. Šo personu vidējais dalības ilgums VFPS bija 17,3 gadi un dalības laikā vidēji uz vienu dalībnieku ir iegūti šādi rezultāti: visā dalības laikā ir iemaksāti 5 156,27 euro un uzkrātais pensijas kapitāls ir 5 360,75 euro. Rezultātā visā VFPS dalības laikā pensijas kapitāls palielinājies tikai par 4 procentiem.
Gan inflācija, gan svārstības finanšu tirgos būtiski ietekmējušas pensiju plānu ienesīgumu. Turklāt ne tikai riskantākos ieguldījumus akciju tirgos, bet arī konservatīvos ieguldījumus obligācijās. Tas nozīmē, ka pensiju plānu ienesīgums ir neliels.
Pārvirzot atpakaļ 1 %p. pensiju 1.līmenim, attiecīgi būs mazākas turpmākās pensiju iemaksas pensiju 2.līmenī, bet lielākas 1.līmenī, līdz ar ko palielināsies pensijas kapitāls pensiju 1.līmenī jeb valsts nefondētajā pensiju shēmā, tajā ieguldot par 1 %p. vairāk jeb 15 procentus 14 procentu vietā. Svarīgi un būtiski, ka pensijas kapitāls pensiju 1.līmenī tiek aktualizēts atbilstoši likumam “Par valsts pensijām”. Ja apdrošināšanas iemaksu algas indekss ir mazāks par “1”, pensijas kapitāls atšķirībā no pensiju 2.līmeņa nekad netiek samazināts.”
Kas mums ir jāsaprot no šīs anotācijas.
Valdība ir izdarījusi secinājumu, ka 2. pensiju līmenis inflācijas dēļ rada zaudējumus ieguldītājiem, turklāt gan riskantajos, gan konservatīvajos pensiju plānos. Citiem vārdiem sakot, baņķieru darbs ar 2. pensiju plāna ieguldījumiem ir novērtēts ar nesekmīgu atzīmi. Šādam vērtējumam pilnībā pievienojos.
Baņķieriem būtu nevis demonstrācijas un neapmierināti raksti masu mēdijos jāorganizē, bet kritiski jāpaskatās uz sava darba rezultātiem.
Apgalvojumi, ka valdība tādā veidā grib risināt savas problēmas uz pensiju rēķina, ir klaji melīgas. Netieša sasaiste ar valsts budžetu ir tikai caur to, ka, saņemot lielākas pensijas, vairāk tiks nomaksāts nodokļos. Tātad nauda caur pensiju palielināšanu no speciālā budžeta IIN un PVN veidā nonāks jau valsts pamatbudžetā. Sanāk, ka valdība ir ieinteresēta lielākās pensijās, ja vien ir, no kā maksāt.
Tas, kas vēl ir interesanti.
Labklājības ministrs Auguļa k-gs sāk pieļaut domu, ka 2. pensiju līmenis varētu būt arī brīvprātīgs. Milzīgs progress pusotra gada laikā. Atliek vēl nobriest domai, ka pašlaik uzkrāto 2. pensiju līmenī pēc izvēles varētu arī izmaksāt arī ieguldītājiem un Igaunijas variants, par ko esmu aģitējis pēdējos divus gadus, tiktu realizēts. Tātad miljardi, kas ieguldīti ārzemēs, varētu atgriezties Latvijā un strādāt uz pašu ekonomiku, bet nākotnes miljardi valsti varētu nemaz nepamest.
Pagaidīsim, caurums valsts budžetā atskurbinoši iedarbojas uz politiķiem. Ceru, ka nonāksim gan līdz šim, gan citiem saprātīgiem lēmumiem.
Izturēsimies saprātīgi pret savu nākotni, lemsim paši par savu nopelnīto!
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
