Iesaki rakstu: 
Pašreizējais režīms ar militārpersonu obligāto potēšanu panācis, ka strauji sarucis gribētāju skaits kļūt par algotņiem, ziedojot veselību un, iespējams, dzīvību uz farmācijas karteļu altāra. Izrādās, ka brīvprātīgo, kas par sīknaudu trauktos karot zem svešiem karogiem, nemaz nav tik daudz. Īpaši, ja pretinieks nevis rīko “bruņinieku turnīrus”, bet nolīdzina zemi ar raķetēm, bumbām un artilēriju.
Līdztekus pašmājās likt galvu uz ežiņas par svešķermeņiem, “cienījamiem cilvēkiem” un varmākām, kas ne sevišķi atšķiras no dēmonizētā naidnieka, vēlas retais. Turklāt “reņģēdājiem” nav noslēpums, ka, sākoties karam, visi cīņā saucēji aizjozīs uz rietiem, bet “kaujas gaiļu” ievārītā putra būs jāizstrebj vienkāršajai tautai.
Tādēļ varneši, uzskatot Latvijas pilsoņus par saviem dzimtcilvēkiem, nolēmuši pakāpeniski 5 gadu laikā ieviest obligāto dienestu, kā tas bija padomjlaikā un pašreiz Krievijā. Sākumposms plānots no 2023. gada, kad dienēt vēl varēs pieteikties brīvprātīgi. Vēlāk vīriešiem vecumā no 18 līdz 27 gadiem dienests būs obligāts. Aizsardzības ministrija neizslēdz, ka dienēšana varētu būt obligāta arī jaunietēm. Jauniešus 18 gadu vecumā, kas vēl mācās, dienestā iesauks pēc izglītības iestādes absolvēšanas.
Būs iespējams izvēlēties 4 veidu karaklausību: 11 mēnešus Valsts aizsardzības dienestā, 5 gadu līgumu ar Zemessardzi (20 dienas gadā), vada komandiera kursus augstskolā, kā arī alternatīvo dienestu Iekšlietu, Veselības vai Labklājības ministrijas pakļautībā (lasi – “strojbatu”). Interesanti, kā šāda mūža daļas nosperšana tiks nokristīta tautā. Ja Padomijā dienestu sauca par “iešanu krievos”, tad kurp tagad jaunā paaudze dosies – “jeņķos” vai “natās”. Varbūt “sodomītos”, jo izrūnītās varavīksnes karogs jau kļuvis par vienu no NATO standartiem. Traģiskākais, ka iesauktos jauniešus piespiedu kārtā nopotēs, tādējādi īstenojot cilvēces izdeldētāju plānus Dievzemē.
Dienestniekiem atšķirībā no algotņiem varēs maksāt grašus – iecerēti 400€ mēnesī, ēdināšana un dzīvošana kazarmās. Iesauktajiem būšot brīvlaiks mēneša garumā un varbūt arī iespēja pavadīt nedēļas nogali mājās. Piecgadē plānots sagatavot “lielgabalu gaļai” 50 000 cilvēkus. “Ja mums būs šāds militārais spēks, nekāds negaidīts uzbrukums Latvijai nedraudēs, mēs varēsim dzīvot mierīgi,” murgo aizsardzības ministrs Pabriks, domājot, ka ļautiņi neko nezina par moderno karu.
Pabriks ar totalitāra režīma funkcionāram raksturīgu domāšanu demonstrē tiesisko nihilismu, paziņojot: “(..) ja cilvēks nav lojāls, viņam nebūs vietas armijā.” Jēdziena “nelojāls” LR normatīvajos aktos pagaidām nav, taču LPSR 2.0 tā jau ir normā. Ļaudis smej: “Negribi dienēt un aizsargāt neliešu pakaļas, strādā pie imidža – kļūsti nelojāls!”
Sarūgtināšu tos, kas naivi cer šādi izsprukt no iesaukuma. Visticamāk, ka “nelojālajiem” iešķiebs alternatīvo dienestu (lasi – vergu darbu), kurš būs garāks par karaklausību armijā. Manuprāt, Pabriks tomēr papriekš domā krievus, kas diez vai karos pret etnisko dzimteni, taču arī latviešu, kam esošā vara nav pa prātam, ir gana. Vadīkļiem patiešām ir jāuztraucas – pret ko galu galā tiks pavērsti ieroči.
Par to, kāds sods gaida “neapzinīgos” pilsoņus par izvairīšanos no iesaukuma, karakungi vēl funktierē. Aizmukt uz pelnīšanu vai dzīvošanu ārzemēs neizdosies. Ķerstīs arī ārvalstīs mītošos pilsoņus. Par to, ka “civilizētās pasaules” partnervalstis izdos latviešu “dezertierus”, šaubu nav.
Visbeidzot, lai kliķes plāni piepildītos, valdošajām partijām vispirms ir jānotur vara. Tāpēc no Saeimas vēlēšanām rudenī ir atkarīgs, vai latvju jaunatnei būs jāziedo dzīves posms, “ejot jeņķos”, vai tomēr valsts drošības nostiprināšanai ir citi – daudz jēdzīgāki ceļi, kas neparedz obligātu nopotēšanu un bezjēdzīgi izšķiestu laiku.
Manuprāt, izbeidzot mākslīgu sabiedrības skaldīšanu un ceļot godā patriotismu, kas neietver klanīšanos svešzemniekiem, Latvijas ļaužu monolītums tikai nostiprinātos. Tad arī varēsim runāt par militārās mācības atjaunošanu mācību iestādēs un citiem pasākumiem, kas “atsistu” vēlmi Dievzemītes kārotājiem šeit aplauzt zobus.
Avoti:
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
