Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Divi pēdējā laikā viskarstāk diskutētie sociālekonomiskie temati - valdības piedāvātais valsts budžets nākošajam gadam un “bēgļi”. It kā divi savstarpēji nesaistīti temati. Taču patiesībā ir pavisam citādāk, un kopīgā ir ļoti daudz.

Nemaz nav jāpiemin tas, ka abi šie jautājumi tiek “risināti” ar acīmredzamu augstprātību un ignoranci pret sabiedrību, vien uzturot formālu dialogu ar to - ignorējot dialoga rezultātus vai pat vispār no tāda atsakoties, bet tik un tā nespējot noslēpt no sabiedrības savu nespēju un nekompetenci ne tikai spēt risināt šos jautājumus, bet pat vispār apjēgt notiekošo un tā cēloņsakarības, tādejādi izpelnoties pamatotus sabiedrības pārmetumus un radot pieaugošas bažas par iespējamajām sekām no kārtējā bezatbildīgā, nekompetentā valdības lēmuma.

Nu jau gandrīz katram mūsu sabiedrībā vērojot šo valdības darbošanos nevilšus gribas izsaukties: “Vai viņi tur galīgi apstulbuši vai arī savā varas visatļautībā vispār jebkādu atbildības sajūtu pret sabiedrību pazaudējuši?!"

Jo tik tiešām ir jābūt galīgi “nobīdītam “no realitātes, un ar pavisam aprobežotām saprāta drumslām, lai pilnā nopietnībā apgalvotu, ka “250 bēgļi” arī ir tas skaits, ar kuru būs jārēķinās Latvijai. Un tomēr tas ir tieši tas, ko visu šo laiku uzstājīgi ir centusies stāstīt mūsu valdība.

Tajā pašā laikā valdība tā arī nav bijusi spējīga paskaidrot pat to, kā tad tiks “integrēti” kaut vai šie paši valdības nosauktie 250 cilvēki. Tā izvairās no jebkādām atbildēm. Tādēļ pamatotas ir bažas par to, kāda jezga sāksies, kad patiesībā “integrēt” nāksies krietni vairāk “bēgļu”, ja pat par šo niecīgo skaitu nav skaidrs, kā tikt galā.

Savukārt valdības postulētais, ka mūsu bēgļi būs īpaši atlasīti – pēc izglītības, reliģijas, utt., jau skan kā “pilnīgs ku–kū!”. Jo pat, ja Latvijai izdotos vienoties ar “vecās Eiropas” valstīm, lai tās “atdotu” mums (nez kāpēc?) “labvēlīgākos” un ekonomiski “vērtīgākos” imigrantus, ļoti gribētos dzirdēt: balstoties uz kādām cilvēka tiesību normām, direktīvām un Eiropas vērtību principiem, tiks īstenota šī atlase – kā tiks panākts, lai konkrētas, mums vajadzīgas jomas speciālisti vai “atbilstošās kvalitātes” cilvēki - šie mūsu atlasītie vēlētos doties uz Latviju, nevis paliktu valstīs, kur tie ar savām prasmēm (vai pat vispār neko nedarot) var nodrošināt sev augstāku labklājības līmeni? Ja mēs pat saviem emigrējušajiem tautiešiem nespējam neko nodrošināt, lai tie vēlētos atgriezties Latvijā, tad kā mēs to panāksim ar šiem “bēgļiem” - ar varu, ar apmānu piespiežot tos doties pie mums?

 Un pat, ja tas izdosies - kā mēs viņus noturēsim šeit un liegsim viņiem iespēju izmantot Eiropas cilvēka pamattiesības uz brīvu pārvietošanos ES teritorijā?

Līdz ar to amizanti divdomīga ir diskusija par obligāto kvotu sadali starp valstīm. Kādā veidā ir domāts to īstenot? Vai Eiropā tiks atjaunoti dzimtbūšanas laiki – kad cilvēks tika piesaistīts konkrētai teritorijai, kurā tam bija lemts dzīvot un strādāt, un nomirt? Vai arī tas ir kārtējais mūsu “vecāko brāļu”, atvainojiet, “lohatrons”, kur mums, jaunajām Eiropas ekonomikām, lemts atkal būt par donoriem attīstītākajām Eiropas valstīm – šoreiz sagatavojot tiem importēto darbaspēku - “bēgļus”. Par ko mums, protams, paldies neviens nepateiks, bet visdrīzāk argumentēti pierādīs, ka tādejādi mūsu “bēgļu kvota” nav izpildīta (jo “mūsu bēgļi” ir emigrējuši projām pie viņiem) un “solidāri” liks mums uzņemties un gatavot tiem nākamo “porciju”. Un tā bez gala. Pat nekādas kvotas nevajadzēs paaugstināt, lai īstenotu Eiropai vajadzīgo “solidaritāti”.

Atvainojiet, bet cik aprobežotam ir jābūt, lai nespētu ieraudzīt šo cēloņsakarību un būtu gatavs piekrist šiem “vecāko brāļu” izdomātajiem spēles nosacījumiem?

Vai arī - tie, kuriem jāpārstāv mūsu valsts intereses pie galda Briselē, nemaz nav tik aprobežoti, vienkārši tas viņiem nemaz īpaši nerūp, svarīgi ir īstenot savu personīgo “veiksmes stāstu”, tāpēc vienkārši paklausīgi jāpilda “vecāko brāļu” vēlmes un padomi - savas smadzenes un mugurkauls var radīt tikai liekus sarežģījumus. Tas varētu izskaidrot, kāpēc līdz šim mūsu valdība tā arī nav spējusi neko sabiedrībai paskaidrot, kā tā domā īstenot šo pašas paredzēto “bēgļu” integrāciju – jo “vecākie brāļi” vēl nav izstāstījuši, kas un kā mums būtu jādara.

Taču jau no tagad notiekošā nav grūti ieraudzīt, ka piedāvātais patiesais risinājums būs mums šokējoši grūti pieņemams, tāpēc mūsu sabiedrība tiek pamazām ar to iebarota – caur acīmredzamiem meliem un noklusēšanu. Lai pēc jau ierastās shēmas - kad pienāks piemērots brīdis - mums tiktu paziņots, ka tā ir vienīgā un labākā iespēja, kas mums ir palikusi. Kā parasti.

Mēģinot izprast, kāda tad īsti varētu būt tālāko notikumu gaita, būtu vērts palūkoties uz Eiropas smagsvaru rīcību, vispirms jau Vācijas – jo tieši tās piekoptā politika noteiks to orbītu, kurā tālāk virpuļos Eiropa. Un tā ir visnotaļ skaidri iezīmēta – “bēgļiem” būs būt, un notiekošais ir tikai sākums…

Var, protams, taisnīgā sašutumā šaustīties par tās izteiktajiem paziņojumiem, kuri tikai veicinās “bēgļu” straumes uz Eiropu vēl nebijušos apmēros, tāpat kā augstāko Eiropas amatpersonu paziņojumiem par tālāku kvotu sadali. Taču uzskatīt, ka Eiropas politiskie smagsvari neapjēdz, kādas sekas tas radīs Eiropai, ir maksimāli naivi. Tāpēc vērts ir aizdomāties, kādu mērķu īstenošanai tas tiek darīts un kas tikai tādā veidā var tikt sasniegts?

Pirmkārt, jau uzreiz acīmredzamais labums – Eiropa noveco, demogrāfiskā vecuma struktūra pasliktinās, lai nodrošinātu vajadzīgo sociālo stabilitāti un ilgtspēju, vajadzīgas jaunas darba rokas. Austrumeiropa jau ir pamatīgi izsmelta, ar imigrantiem no tās vien nepietiek. Tāpēc Eiropas valstīm, kuras pirmās profilēsies “bēgļu” uzņemšanā, izstrādājot tiem saprotamu un pieņemamu piedāvājumu, būs iespēja “noslaukt krējumu” – vislabākās iespējas piesaistīt vispiemērotāko, “visvērtīgāko” Eiropā ieplūstošo cilvēku resursu. Un kā mēs redzam (bet nesaprotam) – sāncensība par to starp mūsu “vecākajiem brāļiem” jau ir sākusies.

Tādēļ Vācijas valdības gatavība veltīt 6 miljardus eiro bēgļu uzņemšanai ir drīzāk pragmatisks ekonomiskais aprēķins, nevis vienkārši labdarība, kas Vācijas attīstītajai rūpniecībai ļaus uzelpot ar jaunu sparu, nesot tai papildu labklājību – radot pienācīgu motivāciju jaunuzņemtajiem imigrantiem caur atbilstošām atbalsta shēmām integrēties Vācijas ekonomiskajos procesos. Ir redzams, ka Vācijai ir gan resursi, gan plāns, kā to īstenot, gan arī darba iespējas, ko “bēgļiem” piedāvāt. Atšķirībā no Latvijas, kuras vadītājiem tā patīk lepoties ar savu “veiksmes stāstu” un makroekonomiskajiem rādītājiem, neapjēdzot fundamentālas lietas, kas ilgtermiņā šo “veiksmes stāstu” pārvērš katastrofālā nolemtībā mūsu valsts un tautas pastāvēšanai, jo tas tiek īstenots nevis caur mērķtiecīgiem centieniem padarīt mūsu tautsaimniecību produktīvāku, ceļot tās labklājību, bet gan veidojot tādu vidi, kad tās konkurētspēja tiek nodrošināta caur izmaksu samazināšanu (nabadzību), efektīvāku (lētāku) esošo iespēju un resursu izmantošanu, kas rada salīdzinoši straujas, bet īslaicīgas attīstības iespējas - līdzīgi kā kalnā kāpējam, kurš nometis savu uzkabi, visu, ko iespējams, pliks ātri skrien kalnā, tādejādi uz brīdi apsteidzot savos tempos visus pārējos, kuri nes visu nepieciešamo līdzi (saglabā finansējumu ilgtspējīgai attīstībai nepieciešamajos pamatfaktorus – infrastruktūrai, izglītībai, zinātnei, veselībai, u.c.).

 Nu šis skrējiens “pa pliko” tuvojas savam loģiskajam noslēgumam – skrējējs nosalis, noguris, neēdis meklē sev patvēruma iespējas. Visuzskatāmāk to mēs redzam caur valsts budžeta veidošanu un to, kā uz to reaģē šajā skrējienā izdzītā tautsaimniecība, kas daudz kur jau ir izsmēlusi savas iespējas turpināt šo “veiksmes stāstu”, tāpēc katrs valdības centiens palielināt izmaksas, īstenojot kārtējo reizi “ļoti pārdomātu un ilgtspējīgu” nodokļu politiku, ir tai sāpīgs un smagi panesams. Jo mūsu konkurētspēja, mūsu eksports pamatā balstās nevis uz mūsu spēju piedāvāt jaunus produktus ar augstāku pievienoto vērtību, bet gan, konkurējot ar izmaksu lētumu.

Tādēļ, lai esošā vara varētu turpināt šo “veiksmes stāstu, “bēgļi” - kā lēta darba spēka iespēja - tai ir absolūti nepieciešami.

Ironiski, ka valdība vēl joprojām nav spējusi apjēgt elementāru patiesību, ka 250 “bēgļi” bez sajēgas un spējas tos atbilstoši integrēt radīs daudz lielākas problēmas nekā 2500 atbilstoši valsts un sabiedrības interesēm sekmīgi integrēti “bēgļi”, kas varētu nest pat pozitīvu sociālo un ekonomisko pienesumu – nodrošinot mūsu uzņēmumu dzīvotspēju un iztrūkstošās darba rokas izmirstošos reģionos, jo daudziem uzņēmumiem šī ir atlikusi vienīgā iespēja, kā piekoptā “veiksmes stāsta” ietvaros nodrošināt savu izdzīvošanu.

Taču tāda integrācijas plāna, kurš spēs nodrošināt šādu sekmīgu “bēgļu” integrāciju, mums nav un visdrīzāk arī nebūs. Un tāpēc mēs iegūsim nevis to, kas mums vajadzīgs, bet gan to, kas paliks pāri no citiem. Protams, neskatoties ne uz ko, kāds imigrants paliks pie mums – par spīti salīdzinoši niecīgajiem sociālajiem atbalstiem, integrācijai nelabvēlīgajai videi, darba iespējām un klimatiskajiem apstākļiem. Kādēļ un kuri tie būs? Visdrīzāk ne jau tie, kuri būs visspējīgākie integrēties Eiropas sabiedrībā un sniegt tai savu pozitīvo pienesumu. Vai vēl vairāk – darīs to pavisam citu motīvu dēļ, savu personīgo pašlabumu ziedojot kādam “augstākam mērķim”, lai to īstenotu šeit, jo nav noslēpums, ka šo “bēgļu” straumi “dažādas organizācijas” izmanto kā lielisku aizsegu, lai iepludinātu Eiropas valstīs savus pārstāvjus - un ne jau lai veidotu šeit saticīgāku sabiedrību. Ņemot vērā, ka ļoti daudzi “bēgļi” dodas uz Eiropu pēc taisnīgas kompensācijas par sagrautajām dzīvēm, tiem radītajām ciešanām un zaudējumiem, ko ir radījusi Eiropa, īstenojot to valstīs pēc savas izpratnes savus pareizas dzīves un kārtības principus, radot haosu un ciešanas miljoniem cilvēku, – kāda būs šo cilvēku reakcija, sevišķi tajās valstīs, kur viņi nesaņems gaidīto labumu?...

 Tas viss nenoliedzami kalpos par auglīgu augsni augstākminēto organizāciju plānu īstenošanai, iespējams, tādos mērogos un apmēros, kādi mums tagad pat ļaunākos murgos nerādās.

Ja jau pat tagad mēs nespējam nodrošināt mūsu atbildīgo institūciju kapacitāti - resursus, cilvēkus, kompetenci, lai tās spētu efektīvi un pietiekami droši pārraudzīt pašreizējo svešzemnieku plūsmu, tad kā tas tiks nodrošināts, pieļaujot daudz nozīmīgākas imigrācijas plūsmas un riskus?

Un šis ir izaicinājums, kas visai Eiropai var izrādīties liktenīgs. Iespējams, ka tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ Eiropas arhitekti pakļauj Eiropu šādam riskam, labi apzinoties, kādas sekas tas radīs – lai izmantotu šīs bēgļu straumes kā instrumentu, caur kuru noārdīt esošo Eiropas kārtību, kas balstīta uz nacionālu valstu pastāvēšanu, un veidotu jaunu Eiropas kārtību – daudz ciešāku Eiropas savienību, nojaucot nacionālo valstu robežas, dažādās to īpatnības un īstenojot daudz ciešāku Eiropas savienības federalizāciju, par kuras nepieciešamību, starp citu, jau savulaik bija izteikušies Eiropas lielvalstu līderi. Nu, pateicoties uz Eiropu saaicinātajiem “bēgļiem”, tas kļūs īstenojams demokrātiskā un tiesiski korektā veidā, atbilstoši Eiropas pamatvērtībām un principiem – dalībvalstīm pašām par to lūdzot, jo Eiropas valstis pašas nespēs tikt galā ar tiem izaicinājumiem, kurus radīs Eiropas smagsvaru inspirētais imigrantu vilnis, kurš tikai vēl uzņem savus apmērus un būs vismaz desmitiem reižu lielāks, bet jau tagad daudzām Eiropas valstīm nav pa spēkam.

Ja kāds naivi cer, ka Latvija šajā federalizācijas procesā būs ieguvēja (jo visi beidzot būsim pie kopīga galda, pie kopīgās putras bļodas, nevis grauzīsim savas garoziņas) – lai paskatās kartē un saliek to kopā ar ģeopolitiskajiem procesiem, kas tiek kurināti, lai pārzīmētu pasaules karti: ja tagad nebūsim pietiekami izmanīgi un prasmīgi, pastāvot par savām interesēm, mums šajā spēlē tiks Eiropas bufera loma ar visām no tā izrietošajām sekām. Kuram nav skaidrs, ko tas nozīmē - lai paskatās uz savu auto. Buferim ir jābūt tādam, lai nav žēl to sadauzīt, ja sanāk sadursme…

P.S. Ko varam darīt?

Vispirms jau šī diskusija par valstīm uzņemamo bēgļu skaitu (kura pilnā nopietnībā tiek uzturēta kā centrālais diskusiju priekšmets) ir pavisam absurda un bezjēdzīga, ja nav redzējuma par visu kopējo ietvaru (kurš tiek slēpts). Tad jebkura panāktā vienošanās - tā ir vienkārši labprātīga sevis piemānīšana. No sākuma, lai Eiropas valstis varētu vienoties par kopīgu solidāru rīcību, ir jābūt skaidrībai par kopējo ietvaru – kāds tad ir tas patiesais izaicinājuma apjoms. Tas būtu pamatoti un pareizi - uzstāt, ka vispirms ir jābūt skaidrībai, vismaz kopējam skatījumam par šo.

Pēc tam būtu jāuzstāj uz to, ka Eiropas valstīm ir jāvienojas par taisnīgu solidaritātes mehānismu, saskaņā ar kuru tiks īstenota “bēgļu” sadale. Tas nav izdarīts!

Ir vienkārši pārsteidzoši redzēt, ka Latvijas valdība paklausīgi ir norijusi pašreiz Eiropas piedāvāto mehānismu kā taisnīgu un solidāru un vēl cenšas pati to īstenot, neapjēdzot, kādas sekas tas radīs Latvijai.

Ja jau “vecākajiem brāļiem” tā patīk spekulēt ar Eiropas vērtībām, lai panāktu sev vēlamo risinājumu - cilvēku tiesībām, solidaritāti, utt., tad mums tas būtu jāizmanto – vispirms lūdzot precizēt, kā tad ir iecerēts praktiski īstenot šo “bēgļu” dalīšanu pa kvotām, ievērojot šos visus principus un vērtības. Un, ja vēl šajā posmā pašlaik piedāvātais “solidārais” sadales mehānisms neuzkārsies, tad piedāvāt savējo, kas labāk atbilstu proponētajām Eiropas vērtībām un principiem:

Piemēram, daudz pareizāk (atbilstoši augstāk minētajiem principiem) būtu veidot “bēgļu” sadali, par referenci ņemot nevis valstu IKP uz cilvēku (kā tas tiek piedāvāts tagad), bet gan tikai to IKP daļu, kas pārsniedz Eiropas vidējo IKP uz cilvēku - tātad, jo valstī labklājības līmenis augstāks, jo lielāka tās iespēja asimilēt bēgļu plūsmu, nodrošinot bēgļiem caurmērā līdzvērtīgu labklājības līmeni, salīdzinot ar citām “bēgļus” uzņemošajām valstīm. Savukārt tām valstīm, kurām IKP ir zem Eiropas vidējā, nebūtu solidāri vēl uzlikt klāt pienākumu uzņemt bēgļus. Taču, lai dotu šīm valstīm iespēju solidāri līdzdarboties un uzņemt “bēgļus”, nodrošinot tiem daudzmaz līdzvērtīgus apstākļus, kā tas ir citās augstākas labklājības valstīs (jo savādāk taču sanāk šo “bēgļu” cilvēku tiesību diskriminācija – ja kādam tiek atņemtas iespējas par savu mītnes zemi izvēlēties augstākas labklājības valsti, kas citiem bēgļiem netiek liegta!), šīm augstākās labklājības valstīm būtu jāveido kopīgs “bēgļu” fonds, caur kuru tiktu finansēta šī iztrūkstošā labklājības komponente trūcīgajās Eiropas valstīs, kuras apjoms izrietētu no šīs negatīvās IKP starpības pret Eiropas vidējo vērtību attiecīgajā valstī, nu, vai arī salīdzinot dažādos sociālos atbalsta mehānismus, izstrādājot tiem vienotus kritērijus, lai nediskriminētu “bēgļus” ar pārāk atšķirīgiem mītnes valstu labklājības līmeņiem.

Pareizi konfigurējot šī fonda darbību atbilstoši situācijai, iespējams pat, ka starp trūcīgajām Eiropas valstīm veidotos konkurence uz “bēgļu” izmitināšanu savā valstī un tādejādi “bēgļu kvotu” jautājums atrisinātos, īstenojot ekonomiskus, nevis administratīvus instrumentus, un tos uzņemtu tās valstis, kas spēj to izdarīt efektīvāk un ir vairāk tam gatavas.

Tālāk Eiropas valstīm būtu jāvienojas, kā konkrēti tiks darbināts, pārraudzīts šis sadales mehānisms, pēc kādiem kritērijiem tiks noteikts, vai Eiropas valsts ir atbilstoši izpildījusi savas saistības un kā tās tiek koriģētas, ja nav.

Un tikai tad - kad ir zināms un ir vienošanās par kopīgo problēmas apjomu, ko Eiropas valstis kopīgiem spēkiem apņemas risināt, kad ir vienošanās par mehānismu, kādā veidā šis risinājums tiek īstenots un pārlikts uz katras konkrētās valsts pleciem, kad ir atrunāts, kā šis mehānisms tiks darbināts, pārraudzīts un koriģēts - tikai tad būtu pamatoti runāt par taisnīgu solidāru un Eiropas principiem atbilstošu “bēgļu” uzņemšanu visām Eiropas kopienas valstīm.

Reāli domājošam skeptiķim, redzot, ka “bēgļu” straumes jau gāžas virsū Eiropai, var šķist, ka visam tam nav vairs laika un vietas. Tam nevar piekrist! Ja ir politiskā griba, par visu var vienoties ātri un var arī nevienoties nekad. Bet tikmēr, kamēr kāds grib izspēlēt savas politiskās spēles, nevis vienoties par taisnīgu un patiesi solidāru “bēgļu krīzes” risinājumu Eiropai, lai pats uz sevis nes radītās sekas. Likmes ir pārāk augstas, lai šoreiz atkal paklausīgi ietu piedāvāto notikumu pavadā – kā ierasts, bez smadzenēm, bez mugurkaula, ar pakalpīgi pieliektu muguriņu un dziļi kājstarpē iežmiegtu nacionālo pašapziņu, kas tiek kompensēta ar tukšu, bravūrīgu klaigāšanu…

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

FotoNedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau apsveici Bičkoviča kungu vārdadienā?” Paga, paga! Augstākās tiesas priekšsēdis ir – ak, jā! – ir... Nu tak ir... Nu jā! Ivars! Bet vārdadiena Ivariem ir... 1. martā!
Lasīt visu...

21

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

FotoSaeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir kaitīgs solījums. Tāds solījums liecina par izglītības jēgas neizpratni un nespēju uzvarēt mūsdienu garīgajos konfliktos.
Lasīt visu...

21

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

FotoDaudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu spēju segt izdevumus pensijām. Taču tikpat svarīgs jautājums ir, vai esošā pensiju sistēma ir spējīga nodrošināt nākotnes pensionāriem pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās. Jau pašreizējais pensijas apmērs ir salīdzinoši neliels, ar vienu no zemākajiem darba ienākumu aizvietojamības līmeņiem Eiropas Savienībā. Pensijas salīdzinošajai vērtībai vēl samazinoties, sabiedrība varētu pārstāt samierināties ar pensionāru zemajiem ienākumiem un pieprasīt politikas pārmaiņas. Līdz ar to arī formulās labi iezīmētā pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja varētu tikt apdraudēta.
Lasīt visu...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

18

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

FotoMani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Lasīt visu...

21

Transformeri jeb Putas vai krējums?

FotoKā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē vai ik dienas.
Lasīt visu...

21

Kremļa ierocis

FotoLai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Zagšana un tautas vara

Pie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja...

Foto

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez...

Foto

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

Nepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam....

Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....