“Bēgļi” no Krievijas nav jāuzņem, nekādas jaunas uzturēšanās atļaujas – terminētas, pastāvīgās, vienalga kādas!
Māris Zanders22.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Latvijas Avīze” 20. aprīlī publicēja interviju ar Saeimas deputātu Ainaru Latkovski, kurā politiķim tiek uzdots, manuprāt, pamatots jautājums: “Vai ar to vien, ja atbraukušais saka, ka viņš ir pret karu un viņam nepatīk, kā rīkojas Putins, ir pietiekami?” Es personīgi uzticos gan Latkovska profesionālajai pieredzei, gan godaprātam, tomēr labprāt formulētu arī savu atbildi uz šo jautājumu. Ja īsi: nē, nepietiek.
Manā skatījumā par politiskiem emigrantiem var uzskatīt cilvēkus, kuri Krieviju pameta pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Ukrainas austrumu reģionos 2014. gadā. Savukārt apgalvojums, ka tolaik agresija notika “ne tik asiņaini”, ir vienlīdz liekulīgs un neloģisks.
Ja tu uzskati, ka tava valsts drīkst uzbrukt citai valstij un atņemt tai zemi, tad nav nozīmes tam, cik liela teritorija tiek atņemta, cik cilvēku dzīve tiek izpostīta.
Turklāt jāpiezīmē, ka nekā “mierīga” nebija – simtiem Ukrainai lojālu cilvēku Krimā tika atņemti īpašumi, desmiti (jo īpaši Krimas tatāri) tika arestēti un notiesāti; bija arī nogalinātie. Tas pats, tikai vēl lielākā apmērā, attiecas, protams, uz Donbasa reģionu, kur Ukrainai lojāli cilvēki tika nolaupīti, spīdzināti un nogalināti. Ja jaunizceptajiem “politemigrantiem” tas likās pieņemami, tad nav iemesla ticēt viņu apgalvojumiem šodien.
Kamēr Baltkrievijā t. s. kiberpartizāni un drosmīgi cilvēki dzelzceļa sistēmā reāli traucēja militāro kravu pārvadājumiem, ešeloni Krievijā netraucēti virzījās slepkavot cilvēkus Ukrainā – jo Krievijas “aitišņiki” pakoja čemodānus vai jau apguva bārus un kafejnīcas Biškekā un Erevānā. Respektīvi, kamēr Lukašenko režīma zemē iedzītie kaut ko reāli darīja Ukrainas labā, topošie emigranti no Krievijas neizdarīja neko.
Pēdējā mēneša laikā esmu veltījis apmēram 20–22 stundas, lai “YouTube” paklausītos visus šos “opozicionārus” – galvenokārt jau no Krievijas aizbraukušos. Uzkrītoši ir tas, cik daudz viņi apspriež sankciju ietekmi uz Krievijas ekonomiku, kaut kādas Kremļa aizkulises, un cik maz to, ko viņu valsts dara Ukrainā. Jo, pirmkārt un galvenokārt, viņus interesē viņi paši, nevis Ukraina. (Protams, kā vienmēr, ir izņēmumi – piemēram, advokāts Iļja Novikovs aizbrauca no Krievijas uz Kijivu, pieteicās Ukrainas pilsonībai un iestājās teritoriālās aizsardzības vienībās.)
Tomēr kopumā, atļaušos apgalvot, šo “neatkarīgo žurnālistu un analītiķu” t. s. protesta pamatā ir sabēdāšanās par viņu pašu mieru un komfortu.
Tā ir viņu izvēle un veids, kā uztvert pasauli, neredzu jēgu moralizēt vai kaut ko pārmest. Jāpiezīmē, ka arī t. s. baltā emigrācija pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā jaunajās mītnes zemēs – Belgradā vai Parīzē, Rīgā vai Prāgā – nesteidzās integrēties (piemēram, mācīties valodu), pret “vietējiem” nereti izturējās aroganti. Koloniāls aizbildnieciskums nav noslēpjams arī jauno “emigrantu” izteikumos par Armēniju, Kazahstānu vai Kirgizstānu.
Gadiem ilgas Krievijas vēstures un kultūras studijas mani personīgi ir samierinājušas ar šiem mesiānisma elementiem – skaistajam un vērtīgajam līdzi nāk arī sārņi, ko padarīsi. Tomēr es vienkārši neredzu jēgu ļaut Latvijā veidoties vēl vienai prāvai, lielā mērā noslēgtai, ar savām prioritātēm dzīvojošajai kopienai.
Ir naivi iedomāties, ka šie jaunatbraucēji kaut kā atskurbinoši ietekmēs mūsu pašmāju “putinistus”. Kā tieši? Nemācoties latviešu valodu un šādi rādot “piemēru”? Stiprinot nepatiku pret Rietumiem (vervelēšana par sankciju netaisnīgumu un ģeopolitiskas sazvērestības teorijas ir bieži nofiksējamas Krievijas t. s. liberāļu vidē)?
Rezumēju. Nekādas jaunas uzturēšanās atļaujas – terminētas, pastāvīgās, vienalga kādas. Tiem, kuri patiešām bēg no politiskas vajāšanas, novēlu veiksmi – bez ironijas – lielākās Rietumu demokrātijās, kuras var atļauties šādus imigrantus.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
