Beidzot pēc 30 gadiem tautām sāk pielēkt: nost ar Kremli un tā marionetēm
Augusts Augustiņš22.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tikai mazliet vairāk nekā pēc 30 gadiem mūžam „ienaidnieku” ielenktais Kremlis, beidzot ir sācis zaudēt kontroli pār tā saukto postpadomju telpu un „kolonijām” Āfrikā un Dienvidamerikā, proti, Putina režīma dienas kārtībā ir ienākusi jauna problēma – tautu protesti un demonstrācijas pret Kremļa ieviesto un uzturēto kārtību ne tikai pašā Krievijā, bet arī citur.
Redziet, 2014. gadā Putina propagandas mašīna biedēja Krievijas sabiedrību: „Gribat tādas „šausmas” kā Kijevā vai Parīzē?” Tagad visapkārt Krievijai un arī pašā Krievijā notiek tautu sacelšanās un protestēšana, bet nosaukt tās par amerikāņu specdienestu organizētām krāsainajām revolūcijām vairs nav iespējams.
Kremlis to saprot, tas nezina, īsti kādus makaronus tagad lai liek uz cilvēku ausīm, jo pasakām par krīzi un šausmām Ukrainā kopš 2014. gada vairs neviens Krievijā īsti netic. Šī propagandas tēma ir izsmelta, un uz to neviens vairs īsti nereaģē. Turklāt pati Krievija nu jau veselus septiņus gadus izbauda uz savas ādas sankcijas, grimstot arvien dziļāk purvā, un krievu tauta to jūt, tai notiekošais nepatīk, tagad tā saprot, kas ir „kapitālisma krīze”, par ko rakstīja Kārlis Marks vēl tālajā 1848. gadā.
Stāstiem par veco bubuli Sorosu, kurš, ja mēs „noticam” Kremļa medijiem un Aldim Gobzemam, ir noorganizējis vairāk revolūciju nekā Ļeņins, Mao, Če un visi afrikāņu revolucionāri kopā ņemti, arī īsti vairs neviens netic, pat viens otrs krimnašists ir mainījis savas domas un ir gatavs atdot Ukrainai Krimu, kaut tik atkal varētu Ukrainas pensiju saņemt. Interesanti, kas notiks, kad Soross aizies uz citiem medību laukiem, vai beigsies revolūcijas, bet, ja ne, tad kurš būs vainīgs?
Šodien mēs redzam, ka visapkārt Kremlim ne tikai postpadomju telpā, bet arī prokremliski noskaņoto režīmu kontrolētajās Āfrikas un Dienvidamerikas valstīs vara saskaras ar tautas protestiem. Izskatās, ka komunistu un čekistu radītā pasaulīte brūk un jūk!
Vēl 2019. gadā Putina banda nepaspēja īsti atjēgties pēc 2018. gada nemieriem Armēnijā, kur sākotnēji viss tika labi kontrolēts, gluži vai tāpat kā Baltkrievijā, kā arī nesanāca vēl īsti papriecāties par izglābto Maduro, kā novembrī nācās atvadīties no Moralesa. Bolīvijā arī viss bija it kā kārtībā, un neviens nespēja noticēt savām acīm, kad nācās lūkoties uz Moralesu, desojam prom no valsts uz Meksiku, lai paglābtu savu ādu. Jā, tika paredzēts, ka vēlēšanu rezultāti tiks viltoti, bet to, ka Moralesam nāksies mukt, neviens negaidīja.
Tad pienāca 2020. gads. Tas atnesa „bardaku” Kirgizstānā un Baltkrievijā. Piedevām sākās protesti Habarovskā, kas no Maskavas atrodas tik tālu, ka to pat īsti par Krieviju neviens neuzskata. Protams, daļa krievu tautas protestus Habarovskā salīdzina ar protestiem Honkongā, tos pat it kā pasīvi sirdī atbalstot, bet kur ellē atrodas Honkonga ar Habarovska. Oktobra beigās protestu vilnis pāršalca Gruziju, kā tas tika gaidīts, un pavisam nesen Putina draugs, rūdītais komunists Igors Dodons nespēja uzvarēt prezidenta vēlēšanās Moldovā.
Kāpēc lai nenotiktu tautu sacelšanās, ja reiz komunisti un pārējie prokremliskie autokrāti reiz ar viltu iegūto varu nevēlas atdot likumīgā un mierīgā ceļā. Acīmredzot viņiem nebūtu problēmu šķirties no varas, ja vien viņi būtu spējuši pavisam aizliegt citas partijas, atcelt vēlēšanas, kā reiz tas tika darīts „varenajā” PSRS un citos sultanātos, kur bija izdevis sarīkot proletāriešu revolūcijas.
Protams, ka komunistiem un čekistiem postpadomju telpā demokrātija ir liela problēma. Dažiem šo problēmu līdz šim ir izdevies risināt ar vēlēšanu viltošanas palīdzību, -mja reiz vēlēšanas nevar aizliegt, tad tās ir jāfalsificē. Pēdējo laiku labākie piemēri ir referendums par jauno Krievijas konstitūciju un prezidenta vēlēšanas Baltkrievijā, nemaz nerunājot par Putina un Lukašenko apbrīnojamo spēju vienmēr palikt prezidentu krēslos.
Atgriežoties atpakaļ pie Gruzijas, jāsaka, ka Ivanišvili un „Gruzijas sapnis” nav nekādi izņēmumi. Ivanišvili drīzāk iedzers tēju ar „novičoku” nekā atdos varu. Pat, ja nabaga Ivanišvili salūztu un ļautu izslīdēt varai no viņa rokām, Kremļa sapņotāji to viņam neļaus darīt. Ja vajadzēs, Kremlis atkal ievedīs karaspēku. Gruzija Kremlim tagad ir ļoti svarīga, pat svarīgāka par Baltkrieviju. Ja „Gruzijas sapnis” aizies, tad Kremlis, ņemot vērā „jauko” situāciju Kalnu Karabahā, var pazaudēt ietekmi ne tikai Gruzijā, bet arī Armēnijā.
Pēc tam var notikt ķēdes reakcija, proti, virkne protestu un nemieru visā Kaukāzā, kas var beigties ar vairāku Ziemeļkaukāza republiku izstāšanos no Krievijas Federācijas. Būtībā tas ir tikai laika jautājums. Gruzijas jautājums šajā sakarā ir ļoti svarīgs Kremlim.
Ivanišvili un „Gruzijas sapnim” bija laiks pamācīties no Lukašenko pieļautajām kļūdām vēlēšanu rezultātu viltošanā, tāpēc pēc 31. oktobra vēlēšanām viņi sev piešķīra 63% balsu, bet arī ar šo skaitli nebija mierā Gruzijas tauta, - ieskaitot visas pārējās Gruzijas politiskās partijas, pat atklāti prokremlisko „Patriotu Aliansi”, tauta nespēja tam noticēt.
Kad sākās balsu skaitīšana un tika saņemts arvien vairāk un vairāk rezultātu protokolu no vēlēšanu iecirkņiem, kļuva skaidrs un nepārprotams, ka Ivanišvili „Gruzijas sapnis” bija blēdījies, atsevišķos iecirkņos „Gruzijas sapnim”, laikam jau par zilajām acīm, tika piešķirts uzreiz 50% balsu.
Paldies Dievam, uzreiz sekoja kolosāls spiediens uz Ivanišvili no opozīcijas partiju un tautas puses, pieprasot rīkot atkārtotas vēlēšanas. Joprojām notiek protesti. Tas, ka „bijušie” komunisti jau kuru reizi tiek pieķerti, viltojam vēlēšanu rezultātus, izmantojot administratīvo resursu, mani vairs diži nepārsteidz. Viņi nekad nemainīsies, un vienalga, cik skaistos vārdos tiek nosauktas viņu partijas.
Savukārt Ukrainā tautas apziņa par to, ka tā tiek komunistu un čekistu čakarēta, sāka veidoties tikai pirms 10 gadiem, kopš tā brīža, kad tiesa 2010. gadā atcēla 2005. gada reformu, kas ierobežoja valsts prezidenta pilnvaras, tādejādi sperot soli tuvāk vecajiem labajiem laikiem, bet tālāk no demokrātijas un Rietumu vērtībām. Ar ko tas beidzās? Ar to, ka Ukraina faktiski atrodas kara stāvoklī ar Putina režīmu!
Bet pienāks arī pašas Krievijas laiks, ticiet man, varbūt tas notiks 2021. gada septembrī, kad ir ieplānotas parlamenta vēlēšanas, un situācijā, kad visapkārt Krievijai te uzliesmo un te pierimst pa kādam plašākam protestam, tas ir pat ļoti iespējams. Arī ASV prezidenta vēlēšanu rezultāti ir devuši papildu impulsu šiem Kremlim tik netīkamajiem procesiem Krievijas perifērijā, Āfrikā un Dienvidamerikā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
