Iesaki rakstu: 
Stāsts iz dzīves. Ģimene ar diviem bērniem beidzot un bez maksas saņem jaunu dzīvokli Ziepniekkalnā, jo ir sagaidījusi savu rindu. Pēc dažiem gadiem ģimene pašķīrusies, bērni izauguši un dzīvo citur, bet dzīvoklis paliek lietošanā, jo "mums pienākas". Nekādu kredīta maksājumu, minimāli komunālie. Idille.
Tikmēr tādās sociālistiskās valstīs kā Vācija, Īrija, Zviedrija un citas (jā, pat dažos demokrātu partijas pārvaldītos ASV štatos) mūsējo "nabadzīgo" emigrantu dzīves līmenis neko neatpaliek no nodokļus pilnā mērā maksājošiem IT speciālistiem vai mazajiem uzņēmējiem.
Kāpēc strādāt, ja var nestrādāt? Paldies dāsnajiem valsts pabalstiem. "Mums pienākas".
Tā nu tas ir - ikviens gatavs iebilst pret nepamatotām privilēģijām tikai tik ilgi, kamēr vien tās nesāk izbaudīt pats.
Bet kur problēma? Visi taču ir laimīgi! Iestādēm tiek nodrošināts darbs. Politiķi priecīgi, ka var sadalīt budžeta naudu un saņemt publikas atbalstu vēlēšanās. Valsts to naudu vienmēr var aizņemties vēl. Jāatdod būs tikai kaut kad nākotnē, ja vispār!
Bet vai tik šāda sociālistiska pieeja nav galvenais iemesls tam, ka Rietumeiropā arī bez mūsu "haļavščikiem" kuplā skaitā saradušies etiopieši, sīrieši, pakistānieši...? Vai nav tā, ka nav pabalstu, nebūs arī iebraucēju, kas uz tiem cer?
(Ja tāds indietis vai bolīvietis gatavs Latvijā investēt reālus 500+ tūkstošus, pavisam cita lieta. Tās ir brīvā tirgus attiecības, nevis sociālisms. Valsts budžets papildinās, nevis iztukšojas.)
Izglītotie, gudrie, uzņēmīgie un tāpēc vairāk pelnošie spiesti maksāt arvien lielākus nodokļus, lai uzturētu ne vien arīdzan svešus pensionārus, bet arī nabaga bezdarbnieku, iebraukušo nabagu ar viņa trim četriem bērniem. Saviem bērniem naudas pietiek tikai vienam, varbūt diviem.
Varbūt nebūs vairs sociālisma mūsu LPSR 2.0 versijā, drīz vien sāks sakārtoties arī tas sāpīgais latviešu demogrāfijas jautājums? Varbūt tik vienkārši?
Tā nu gadījies, ka no komunistu laikiem esam mantojuši pārliecību, ka valstij (tas ir, pie varas esošajiem politiķiem un augstākajiem ierēdņiem) jākontrolē pēc iespējas viss. Jo kā gan citādi var būt?
Bet var būt. Jo mazāk valsts iejaukšanās, jo sabiedrībai kopumā klājas labāk. Brīvība ir daudz kas vairāk par neatkarību no Krievijas.
RailBaltica un citos projektos pierādījies, ka valsts ir dārgs un ļoti neefektīvs saimnieks. Tā nu tas cilvēks (arī ierēdnis) iekārtots, ka bez personiskas motivācijas ir slinks ko darīt.
Kāpēc tā vietā, lai veiksmīgs uzņēmējs par savu naudu (apmaiņā pret slavu un atzinību) pats vai kopā ar kompanjoniem finansētu jaunas skolas vai slimnīcas celtniecību savā pilsētā, mums šķiet pareizāk no viņa "noslaukt" iespējami lielākus nodokļus, tad par šo naudu noalgot ierēdņu komandu, kas viennozīmīgi uzbūvēs sliktāk un dārgāk?
Visticamāk, veselības aprūpi pilnībā varētu aizvietot ar privāto apdrošināšanu, samazinot Veselības ministrijas darbinieku skaitu vismaz par 120.
Privātās labdarības iestādes būtu daudz efektīvākas par Labklājības ministriju ar tās 180 darbiniekiem.
Mēs redzam, ka privātās šķīrējtiesas strādā daudz ātrāk par valsts tiesām. Mēs redzam, ka privātās apsardzes kompānijas ir uzticamākas par miliciju jeb policiju.
Ļoti iespējams, ar privāti pārvaldītu fondu iniciatīvu - faktiski bez Aizsardzības ministrijas iesaistes - valsts austrumu robeža būtu jau sakārtota. Un tā tālāk.
Ja, teiksim, tev tomēr žēl nabaga emigrantu un bezdarbnieku, kas nekādi nespēj atrast darbu situācijā, kad uzņēmēji Rīgā spiesti aizvērt veikalus darbinieku trūkuma dēļ, - kopā ar domubiedriem izveido nelielu sabiedrisko organizāciju, kas sniegs palīdzību tiem. Kāpēc te nepieciešama valsts ierēdņu iejaukšanās?
Bet latvietis vidējais nekādi nespēj iznīdēt sociālismu savā domāšanā: "Mēs tā esam darījuši pēdējos 70 gadus! Kāpēc ko mainīt? Uzņēmējs ar savu racionālo domāšanu ir asinssūcējs, kremlins un "idejots", kas būtu jāpiespiež dalīties ar citiem! Nav ko viņu uzturēt no valsts naudas!"
Nav šaubu, ka arī turpmāk dažādās marksistiskās (Progresīvie), sociāldemokrātiskās (LSDSP/ZZS), nacionāli sociālistiskās (Austošā Saule) partijas un to dvēseles radinieki - neatkarīgi no viņu deklarētajiem nosaukumiem - saņems vēlētāju atbalstu vēl stingrākai valsts kontrolei, atlikušo uzņēmēju "slaukšanai" un aizņemtā budžeta "taisnīgai sadalei".
"Marksisms-ļeņinisms dzīvo un uzvar! Uz gaišo komunisma tāli!" Līdz beigsies vai nu valsts, vai nauda. Vai abi reizē.
Seko mums 
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
