Šajā realitātē Olimpiskās spēles ir tikai fons un dekorācija tām pārmaiņām, kuras jau sen bija virmojušas gaisā un vairs nebija novēršamas. Šīs jaunās realitātes fonā Latvijas Republikas prezidenta pilī savācās ārvalstu vēstnieki, un prezidents sāka izrādīt interesi par valsts aizsardzības jautājumiem un Rīgas lidostu. Savukārt citiem prezidentiem no Horvātijas un Ungārijas pēkšņi parādījās sen aizkritusī balss. Kāda ir pasaule pēc 3.februāra?
Kāda ir “labā vēsts” no Pekinas?
Un tātad, ja kāds bija iedomājies, ka nēģeru puisītis raks litiju Grētas elektromobiļa akumulatoriem, ķīniešu pusaudzis par rīsa bļodiņu šūs drēbes Eiropai cauru dienu, trešā pasaule vergos nebeidzami ilgi par saburzītu dolāru, ko jebkuros daudzumos drukā vienā konkrētā valstī viena konkrēta privātfirma, tad tā ilgi vairs nebūs. PB un SVF dienas ir skaitītas.
Trešā pasaule sāk pieprasīt savu tiesu, un tas ir tikai taisnīgi un neizbēgami. Ir neiespējami ar drukas mašīnas palīdzību turēt dūrē visu planētu visu laiku. Un ir viegli saprast bijušā hegemona sašutumu, jo nav grūti iedomāties, cik komplicēti būs paskaidrot saviem iedzīvotājiem, kas pieraduši patērēt 25% pasaules kopprodukta, ka turpmāk būs jādzīvo stipri pieticīgāk.
Lai hegemonam nerastos kārdinājums pielietot savas parastās metodes, globālo disidentu bariņš ir sācis spiesties ciešāk, un tā aprises ir redzamas arvien labāk.
Tā ir Ķīna un Krievija, kam pieslienas Indija, Irāna, kā arī citos formātos klātesošās Brazīlija un DĀR. Visai šaura izvēle ir arī Tuvajiem Austrumiem, Ziemeļāfrikas valstīm Ziemeļkorejai un Turcijai. Tās spiestas būt kopā, lai saglabātu identitāti.
Rakstiski noformulētā doktrīna un tās galvenie punkti.
Ķīnai un Krievijai ir vienots skatījums uz jauniem noteikumiem starptautiskajās attiecībās. No diplomātu valodas tulkojot, tas nozīmē, ka ASV turpmāk nevarēs vienpersonīgi kādu sodīt, bumbot, okupēt vai izlaupīt. Viena žandarma pasaule ir beigusies, 2 citas lielvaras rūpēsies par globālo līdzsvaru. Turklāt Rietumi aizplīvuroti tika nodēvēti par “mazākumu”, vārds “ меньшинства, меньшинство” krievu valodā skan divdomīgi aizskaroši un tiek lietots praidu kontekstā.
Krievija atzina Ķīnas tiesības uz Taivānu, bet ķīnieši nespēja saņemties atzīt Krimu, jo tad nonāktu pretrunās. Jo gan Krimā, gan Taivānā ir bijis referendums par teritoriju statusu.
Abas valstis uzstājīgi lūdza neizvietot tuvas un vidējas darbības raķetes Eiropā. Ļoti ticams, kas tas beidzot tiks sadzirdēts.
Šķiet, pats galvenais punkts. Tika atzītas un fiksētas radikālas ideoloģiskas pretrunas starp Austrumiem un Rietumiem. Proti, nav abstraktas demokrātijas, kuras ieviešanas vārdā Tuvajos Austrumos vien ir nogalināti simtiem tūkstošu cilvēku. Ir jārespektē jebkurš valstisks veidojums un tā pārvaldes formas, kas atbilst to apdzīvojošo cilvēku vēsturiskajai tradīcijai, pieredzei vai reliģijai. Tātad fiksēts samērā konservatīvs skatījums uz lietu kārtību, kas ļaus uzelpot daudzām līdz šim apdraudētām valstīm.
Kādas pārmaiņas tas sola Eiropā?
Pirmkārt, tas nozīmē ātrāku vai lēnāku NATO bloka sairumu vairāku iemeslu dēļ.
ASV izdevumi, steidzīgi veidojot AUKUS bloku, ir milzīgi, un to ekonomika vairs nav, maigi sakot, perfektā stāvoklī. ASV politika Ķīnas “savaldīšanā” Āzijā ir prioritāte un Eiropa vairs nav aktuāla. Amerika lēni aiziet no Eiropas, jo vienkārši kļūst lieka gan ekonomiski, gan militāri.
Otrkārt, par Eiropas hegemonu gatava kļūt Vācija, kura ir kaut zaļo analfabētu apsēsta, bet joprojām jaudīga.
Ass Berlīne-Maskava- Pekina kā Pekinas vienošanās rezultāts.
Šis šobrīd tikai astrālā eksistējošais, hipotētiskais veidojums solās būt racionāls, jaudīgs un pašpietiekams. Vācijas inovācijas un rūpniecība, neizsīkstošie Krievijas resursi un draudīgais bruņojums komplektā ar Ķīnas ietilpīgo tirgu neatstāj nekādas vakances un ietekmi Eirāzijā spēlētājiem no citiem kontinentiem. ASV no Eirāzijas ir jāaiziet. Jebkādas problēmas ar dolāru kā pasaules valūtu to visu tikai paātrinās.
Neoliberāļu globālā sociālā katastrofa.
Saprotams, ka gan Ķīna, gan Krievija nesamierināsies ar faktu, ka dolāra inflācija ir kļuvusi no amerikāņu problēmas par pasaules problēmu, un nepieļaus savu valstu izlaupīšanu ar inflācijas palīdzību, mēģinās no tās norobežoties, radot savu valūtas lietošanas areālu, kas viennozīmīgi pasliktinās jau tā ne spīdošo dolāra veselības stāvokli.
Dolāra dominances beigas iezīmēs vērienīgas problēmas milzīgam liekēžu slānim visā pasaulē. Visās valstīs, arī Putina Krievijā eksistē milzīgs skaits parazītu, kas tieši barojas no dolāra emisijas un vietējo resursu izsūkšanas, izmantojot savu piesaisti PB un SVF. Tie ir neskaitāmi think tanks, fondi, mediji, NVO, neoliberālo projektu organizācijas, dažādu nokrāsu “izcilnieki”, faktu čekeri, ēbeles un citas appederastu organizācijas. Tie ir miljoni liekēžu, kas īsā laikā paliks bez darba.
Kas notiks ar ES?
Eiro ir dolāra derivāts, un, sākoties problēmām ar dolāru, tas sveikā nepaliks. Sarūkot vietai pie siles, pirmais tiks nomests balasts “jauno valstu” izskatā. Visticamāk, būs jauna vienošanās starp ar AES nopakoto Franciju un energodeficītā esošo Vāciju, varbūt notiks vācu markas renesanse.
ES, visticamāk, pilnīgi nesabruks, bet sarunu pozīcija ar Ķīnu noteikti būs ļoti vāja, jo ES militārais potenciāls ir mīnus desmit. Un šīs sarunas noteikti būs separātas. Tāpat gaidāms atdzimstošā labējā nacionālisma vilnis, jo tuvā krīze visā Eiropā ātri novedīs pie varas konservatīvus hārdlainerus, kas ar prieku izspārdīs šobrīd dominējošo globālistu sponsorētos kovidafēristu midzeņus.
Kas notiks ar mums?
Atskurbumu un atgriešanos realitātē sekmēs energodeficīts, inflācija un demogrāfiskās problēmas. Esošo infrastruktūru uzturēt kļūs neiespējami, iedzīvotāji glābsies bēgot, ko sekmēs nerimstošās kovidrecidīvistu aktivitātes, savukārt nodokļu slogs uz palikušajiem augs. Nemainot uzņemto kursu, valsts sabrukums vai radikāla pārbūve ir neizbēgama jau tuvākajā laikā. ASV aiziešana no Eiropas jūtami atslābinās ASV Demokrātu partijas ideoloģijas ķīļūdenī dreifējošos Baltijas “fīrerus” un, visticamāk, viņi izvēlēsies laikus doties tālā emigrācijā, tā vietā, lai dotos uz tuvākajām ieslodzījuma vietām. Kurš teica, ka ģeopolitisko vektoru maiņa ir viegla?