Bernis vai Fiļs ir tāds pats Latvijas lepnums kā Vīķe-Freiberga, Garanča, Pīlēns

Uzreiz jāsaka, ka man ir zināms interešu konflikts, jo manis vadītajās organizācijās viens no dalībniekiem ir ABLV grupas nekustamā īpašuma uzņēmums. Tāpat kopumā man patīk Amerika, esmu tur mācījies un visumā piekrītu uzskatam par Amerikas neaizvietojamo lomu starptautiskas kārtības uzturēšanā.

Izdzirdot vārdus “naudas atmazgāšana”, cilvēki visticamāk iedomājas, ka šis jēdziens ir liekams līdzās tīšai slepkavībai, izvarošanai vai kādam citam morāli un juridiski pilnīgi nosodāmam aktam. Mana izpēte liecina, ka “naudas atmazgāšana” ir tāds kā lietussarga termins, kuru lieto attiecībā finanšu līdzekļiem, kas ir tādu cilvēku īpašumā, kas saskaņā ar kādām pazīmēm tiek uzskatīti par šaubīgiem.

Piemēram, es nebrīnītos, ja izrādītos, ka visa nauda, kas ir saistīta ar Azerbaidžānas valdošo eliti, tiek uzskatīta par aizdomīgu. Ja ABLV klients ir, teiksim, Azerbaidžānas vadošā mobilo telefonu operatora līdzīpašnieks, kurš savas dividendes ieskaita savā bankas kontā un izmanto investīciju vai patēriņa vajadzībām, tad ABLV skaitās automātiski piedalījusies naudas atmazgāšanā.

Citiem vārdiem, vai konkrētie bankas pakalpojumi ir finanšu pakalpojumu eksports, kas nāk par labu Latvijas ekonomikai, vai naudas atmazgāšana, ir interpretācijas jautājums atkarībā no tā, kādas cilvēku grupas mēs uzskatām par “sliktajiem” un cik plaši - atkarībā no politiskās konjunktūras - tās ir definētas.

Tā kā ABLV ir samērā neliela banka no mazas valsts, man ir aizdomas (tāpat kā ASV Finanšu ministrijai ir “aizdomas”), ka vieni standarti tiek vērsti pret ABLV un citi standarti - pret UBS, Credit Suisse, HSBC vai Barclays banku.

Ir nudien grūti iedomāties, kā, balstoties analīzē, ka daļa nozīmīgu Barclays klientu Londonā ir “aizdomīgi”, tie iegādājas ļoti dārgus īpašumus Dienvidkensingtonā un bauda uzdzīvi Meifērā, ASV Finanšu ministrija Barclays bankai varētu liegt norēķinus ASV dolāros. Pat, ja izrādītos, ka kāds Barclays klients ir “saistīts” (piemēram, ir izbēdzis no Ziemeļkorejas, bet viņam tur ir palikusi ģimene, ko režīms var ietekmēt) ar Ziemeļkoreju, arī tad lielākais, ko varētu gaidīt, ir liels sods.

Ja ASV patiešām mēģinātu slēgt dolāru norēķinus Barclays, Anglijas valdība un finanšu institūcijas izdarītu bezprecedenta spiedienu, lai šādu lēmumu nepieļautu, jo tas būtu nopietns trieciens Lielbritānijas ekonomikai un tās finanšu sektoram. Vai Latvijas politiķi un banku uzraugi aizstāv ABLV tāpat, kā attiecībā uz savas valsts banku to darītu Lielbritānija, Vācija vai Zviedrija, mēs nezinām, vismaz publiskā informācija par to neliecina.

Šodien ārvalstu valdības nepatiku ir izpelnījusies ABLV banka, rītdien nepatikas adresāts var būt Mikrotīkls, kas, ja pareizi saprotu, piegādā savas iekārtas militāristu vajadzībām. Tas, kā Latvijas amatpersonas rīkojas ABLV gadījumā, ir signāls arī citiem Latvijas uzņēmumiem, vai viņus nebaltā dienā kāds aizstāvēs.

Varētu jautāt - kāpēc Latvijas amatpersonām būtu jāaizstāv ABLV banka, jo tās klienti ir turīgi ārvalstnieki un tā visticamāk nav “sistēmiski nozīmīga” - kā Swedbank vai Luminor. Mana atbilde būtu šāda.

Pirmkārt, ABLV ir viens no visu laiku veiksmīgākajiem Latvijas eksporta uzņēmumiem, tāds pats kā Mikrotīkls, UPB vai Madara, tikai finanšu rādītāju ziņā sekmīgāks. ABLV nodarbina gandrīz tūkstoti cilvēki, maksā tiem augstas algas, veido profesionālu korporatīvo vidi un tiešajos nodokļos valsts budžetam samaksā vismaz 30 miljonus eiro gadā.

Neesmu veicis detalizētus aprēķinus, bet varētu izdarīt piesardzīgu pieņēmumu, ka savas pastāvēšanas laikā ABLV Latvijas valsts budžetu ir papildinājusi vismaz ar pusmiljardu eiro. Salīdzinājumam - Stradiņa slimnīcas dotācija ir 60 miljoni eiro gadā.

Otrkārt, ABLV īpašnieki savu naudu iegulda Latvijā, nevis Bahamu salās vai franču Rivjērā. Esmu pamanījis, ka viņi tic Rīgas nākotnei un vēlas arī to veidot, tāpēc iegulda naudu New Hanza kvartālā Skanstes apkaimē, kur peļņas iespējas - salīdzinot ar citiem ieguldījumu variantiem - ierobežo Latvijas ekonomiskā un demogrāfiskā situācija.

Jebkurš, kas iepazinies ar New Hanza attīstības plāniem, novērtēs to, ka pilsētvides un arhitektūras kvalitātei tur ir pievērsta vislielākā uzmanība - pietiek paraudzīties uz Reiņa Liepiņa projektēto Hanzas peronu vai Deivida Adžeja projektēto Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju.

Treškārt, mecenātisms. ABLV īpašnieki ir vieni no lielākajiem mecenātiem Latvijā, kas ar ABLV Labdarības fonda starpniecību atbalsta gan laikmetīgās mākslas, gan pilsētvides, gan citus projektus. Tāpat ABLV īpašnieki savus miljonus velta, manuprāt, lielākajam mecenātisma projektam Latvijas vēsturē, ko jau minēju - Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam, ko plānots uzbūvēt par privātiem līdzekļiem un kas izmaksās vismaz 30 miljonus eiro.

Starp citu, saistībā ar mecenātisma jautājumu. Šur tur internetā ir izskanējis aicinājums kultūras projektiem neakceptēt ABLV fonda līdzekļus, jo tas esot morāli nepieņemami. Pēc šīs loģikas gan nevarētu pieņemt arī valsts finansējumu kultūras projektiem, jo valsts finansējums rodas no nodokļu ieņēmumiem, kam netiek piemērots morālās pieņemamības kritērijs (tas, starp citu, būtu ļoti interesants eksperiments - pieņemt nodokļu maksājumus tikai no personām ar nevainojamu reputāciju, personas ar morālu jautājuma zīmi pār tiem varētu nodokļus nemaksāt; ja jau ABLV līdzekļi ir morāli apšaubāmi, varbūt Latvijas valstij tos vajag atmaksāt ABLV īpašniekiem atpakaļ?).

Bet, atgriežoties pie kultūras budžeta, - valsts finansējums kultūrai Latvijā ir viduvējs, atbilstošs Latvijas ekonomiskajai situācijai, kuras uzlabošanai mums ir nepieciešami konkurētspējīgi uzņēmumi. Kamēr kultūras budžets ir viduvējs, mākslai ir nepieciešami ziedojumi.

Lielākie kultūras mecenāti Latvijā ir azartspēļu uzņēmējs Jānis Zuzāns un ABLV. Fēniksa “laimētavu” (pareizāk sakot, zaudētavu) īpašnieks Jānis Zuzāns ir personiski atbildīgs par Rīgas centra un padomju laiku mikrorajonu, kā arī visas Latvijas piegānīšanu ar estētiski atbaidošām azartspēļu iestādēm, kur mūsu pašu līdzcilvēki (nevis nedaudz abstrakti ārvalstu miljonāri, kas ir ABLV klienti) ļaujas savai atkarībai un zaudē ievērojamas naudas summas.

Man personīgi paliek nedaudz šķērmi, kad Zuzāna priekšā klanās gan Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, gan principiālā estētisko standartu uzturētāja un Zuzāna “galma arhitekte” Zaiga Gaile (diez kas Zaigai būtu sakāms par Fēniksa laimētavu estētisko veidolu?), bet kopumā es esmu gatavs atzīt - labāk lai Zuzāns savu naudu iegulda Latvijā un uzbūvē kaut ko skaistu un vērtīgu, nevis nopērk villu Maiami un uz turieni pārvācas.

Rezumējot - es domāju, ka ir iespējams pamatotas argumentācijas ceļā pierādīt, ka ABLV ir pozitīva vērtība Latvijas ekonomikā, sabiedrībā un kultūrā. Atvainojiet par sakāpināto toni, bet principā Ernests Bernis vai Oļegs Fiļs ir tāds pats Latvijas lepnums kā Vaira Vīķe-Freiberga, Elīna Garanča, Uldis Pīlēns vai nu, pavisam noteikti, Jānis Zuzāns. Vai to novērtē Latvijas amatpersonas un mēs paši, ir jautājums, uz kuru man nav viennozīmīgas atbildes. Bet - pirms nākamreiz paust sašutumu par Trampa administrācijas paziņojumiem, kas skar vienu no lielākajiem uzņēmumiem Latvijā - varbūt mums būtu vērts, kā minimums, padomāt divreiz.

* Red.piez.: jāņem vērā, ka autora (attēlā pa labi) labklājība ir pietiekami cieši, kaut netieši saistīta ar ABLV bankas labklājību.

Novērtē šo rakstu: