Iesaki rakstu: 
Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo bērni ir ne tikai cilvēkiem...
Tagad iedomāsimies šādu baisu sadomazohistisku ainu, ko citkārt redzam neliela līmeņa mākslas filmās vai pat ne tur, dažreiz tikai nezināmos un zem smagām parolēm noslēptos interneta saitos...
Tā "aina" ir sekojoša – kādi, kuri jau tā visu laiku dzīvojas pāri mūsu galvām, vienā noteiktā brīdī uzrīko masveida nāves batālijas. Dienās, kad Saule ir viszemāk pie bālajām debesīm un ātri visīsākajās dienās aizkrīt aiz horizonta, ar cirvjiem... brrr... pārgriež mūsu bērniem plus dažiem pusaudžiem kaklus un bezgalvainos ķermeņus apkarina ar spīdīgajiem bumbuļiem, vēl svecītes sasprauž jau bērnu mirušajos pirkstos. Tad šādā stāvoklī ar galvu uz leju notur siltās telpās pāris nedēļas un tad finālā vai nu izmet izgāztuvēs, grāvmalās sakurināmo zaru kaudzēs, vai jau uz reizi sadedzina kurtuvēs.
Brrr... mums jau mati stāvus saceļas un kājas aukstas kļūst, kad kaut ko tamlīdzīgu ieviedējam savās vēl domāt spējīgajās smadzenēs. Bet kādā citā dzīvās dabas stūrī šādas bēru jaktes notiek masveidā un ar mūziku, un ar "zvaniņš skan" un "piedzimis pestītājs" pavadībā. Masveidā, daudzās valstīs un pat veselās pasaules daļās mums decembra pirmajā pusē un vidū šādas dzīvās dabas masveida postīšanas trakums uznāk jau zem "kristus palagu" tradīciju segas.
Pareizi, te runa nav par cilvēku, bet gan par egļu bērniem, kurus mēs vienpatnīgi vien aiz kādas tradīcijas nolemjam nāvei. Ar cirvjiem, "fuksīšiem" vai motorzāģiem pārgriežam "kaklu" (tā jūtīgā vieta visiem kokiem atrodas nedaudz virs zemes līmeņa), tad pusi – jeb skujotās mirstīgās atliekas – pakarinām uz četrkājainiem podestiem. Tostarp tā mēs tiekam pie galvenās egles arīdzan pašā Rīgas centrā, turklāt pirms dažiem gadiem pamanījāmies šīs egļu "pusaudža" giljotinizēšanas piecsimtgadi atsvinēt, un šo pašu nozāģēšanu ik gadus veicam par pašvaldības līdzekļiem.
Tādi nu reiz mēs esam attiecībā pret dzīvo dabu. Nepietiek mums ar kādu egles zariņu ar vienu svecīti, nē: mums vajag veselu koku un tādu līdz pat griestiem! Nepietiek mums katram ar vienu istabu un ar tramvaju, ar ko aizbraukt uz darbu un vakarā atpakaļ. Mums vajag savrupmāju, privāto autiņu. Pat tad, kad esam 7 miljardus aizņēmušies, kā minimums, un nemazinām savu valsts parādu. Mums daudz vajag un pie tā paša arīdzan masīvas dzīvas dabas bēres... Vai tiešām?
Pārpublicēts no http://karametals.lv
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
