Iesaki rakstu: 
Par neseno skandālu saistībā ar Nacionālo bruņoto spēku virsnieku parādes zobeniem jau ir runājuši, šķiet, visi. Tāpēc ir iespējams, ka mans raksts nebūs interesants, tomēr es centīšos neatkārtot to, ko citi jau ir teikuši. Es neapskatīšu, kuri uzņēmumi, iespējams, ir nopelnījuši naudu no šī līguma, neiedziļināšos naudas manipulāciju niansēs un tamlīdzīgi. Es ierosinu paskatīties uz visu šo situāciju no malas.
Vispirms rekonstruēsim notikumu hronoloģiju:
- Aizsardzības ministrija paziņo par zobenu iegādi par 900 000 eiro;
- cilvēki ir sašutuši un runā par zādzībām;
- Sprūds sola, ka tiks galā ar situāciju;
- сilvēki joprojām ir sašutuši;
- Siliņa raksta, ka gaida atbildes no Sprūda;
- cilvēki ir sašutuši;
- Rinkēvičs atgādina Sprūdam, ka no viņa tiek gaidītas atbildes;
- Spruds aptur slikti smaržojošu līgumu.
Ko mēs šeit redzam (izņemot korupciju)? Mūsu valdības nopietnības trūkumu, lūk, ko!
Ja atceramies, ka Aizsardzības ministriju burtiski vada Andris Sprūds, rodas jautājums: vai aizsardzības ministrs zināja par 900 000 eiro līgumu? Jo izskatās, ka viņš sāka saprast, kas notiek, tikai pēc tam, kad viņa departamentam tika pārmests neracionāls līdzekļu izlietojums. Vai Aizsardzības ministrija informē savu vadītāju par savām darbībām?
Siliņa un Rinkevičs, iespējams, par šo vienošanos nezināja, bet kāpēc publiski pieprasīt atbildes no Sprūda? Šāda rīcība izskatās pēc mēģinājuma novirzīt atbildību un nomazgāt rokas. Kad Siliņa raksta “Sagaidu aizsardzības ministra Andra Sprūda nekavējošu rīcību šajā jautājumā”, starp rindiņām lasāms: „Skaties, cik es esmu laba, es pieprasu atbildes!” Tu esi tāds cīnītājs par patiesību. Galu galā viss skandāls pārvērtās par saraksti, kuru nevajadzēja publiskot. Ja Siliņa būtu mazāk spēlējusi publikai, viņa būtu uzrunājusi Sprūdu nepubliski.
Fakts, ka Sprūds tik steidzīgi apturēja līgumu, liecina par Aizsardzības ministrijas nedrošību un nekonsekvenci attiecībā uz savu galvu. Aizsardzības ministrs visā šajā situācijā izskatās pēc apjukuša zēna, kurš nezina, ko darīt.
Tagad vēlreiz atcerieties notikumu hronoloģiju. Un paskatieties, kas notiek pasaulē. Vai es esmu vienīgais, kuram šķiet, ka Latvijas iekšējā politika atgādina bērnu spēles smilšu kastē?
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
