Iesaki rakstu: 
Par neseno skandālu saistībā ar Nacionālo bruņoto spēku virsnieku parādes zobeniem jau ir runājuši, šķiet, visi. Tāpēc ir iespējams, ka mans raksts nebūs interesants, tomēr es centīšos neatkārtot to, ko citi jau ir teikuši. Es neapskatīšu, kuri uzņēmumi, iespējams, ir nopelnījuši naudu no šī līguma, neiedziļināšos naudas manipulāciju niansēs un tamlīdzīgi. Es ierosinu paskatīties uz visu šo situāciju no malas.
Vispirms rekonstruēsim notikumu hronoloģiju:
- Aizsardzības ministrija paziņo par zobenu iegādi par 900 000 eiro;
- cilvēki ir sašutuši un runā par zādzībām;
- Sprūds sola, ka tiks galā ar situāciju;
- сilvēki joprojām ir sašutuši;
- Siliņa raksta, ka gaida atbildes no Sprūda;
- cilvēki ir sašutuši;
- Rinkēvičs atgādina Sprūdam, ka no viņa tiek gaidītas atbildes;
- Spruds aptur slikti smaržojošu līgumu.
Ko mēs šeit redzam (izņemot korupciju)? Mūsu valdības nopietnības trūkumu, lūk, ko!
Ja atceramies, ka Aizsardzības ministriju burtiski vada Andris Sprūds, rodas jautājums: vai aizsardzības ministrs zināja par 900 000 eiro līgumu? Jo izskatās, ka viņš sāka saprast, kas notiek, tikai pēc tam, kad viņa departamentam tika pārmests neracionāls līdzekļu izlietojums. Vai Aizsardzības ministrija informē savu vadītāju par savām darbībām?
Siliņa un Rinkevičs, iespējams, par šo vienošanos nezināja, bet kāpēc publiski pieprasīt atbildes no Sprūda? Šāda rīcība izskatās pēc mēģinājuma novirzīt atbildību un nomazgāt rokas. Kad Siliņa raksta “Sagaidu aizsardzības ministra Andra Sprūda nekavējošu rīcību šajā jautājumā”, starp rindiņām lasāms: „Skaties, cik es esmu laba, es pieprasu atbildes!” Tu esi tāds cīnītājs par patiesību. Galu galā viss skandāls pārvērtās par saraksti, kuru nevajadzēja publiskot. Ja Siliņa būtu mazāk spēlējusi publikai, viņa būtu uzrunājusi Sprūdu nepubliski.
Fakts, ka Sprūds tik steidzīgi apturēja līgumu, liecina par Aizsardzības ministrijas nedrošību un nekonsekvenci attiecībā uz savu galvu. Aizsardzības ministrs visā šajā situācijā izskatās pēc apjukuša zēna, kurš nezina, ko darīt.
Tagad vēlreiz atcerieties notikumu hronoloģiju. Un paskatieties, kas notiek pasaulē. Vai es esmu vienīgais, kuram šķiet, ka Latvijas iekšējā politika atgādina bērnu spēles smilšu kastē?
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
