Iesaki rakstu: 
Par Valsts prezidenta amatā vakar ievēlēto eksbaņķieri Andri Bērziņu valda uzskats, ka viņš ir drīzāk Andra Šķēles, ne Aivara Lemberga ietekmes cilvēks. No vienas puses raksturots kā spītīgs, pašpietiekams un ļoti turīgs, kas Latvijas apstākļos varētu būt priekšnoteikums neatkarīgumam, no otras puses – cilvēks, kurš pagātnē cieši saistīts ar privatizācijas procesu, kurā dzima tagadējie Latvijas oligarhi, Bērziņš ir jau otrais prezidents pēc 2007. gadā ievēlētā Valda Zatlera, kurš, stājoties amatā, rada jautājumu, kā interesēm kalpos jaunais prezidents.
Tieši uzskats, ka Andris Bērziņš ir drīzāk Šķēles, ne Lemberga cilvēks, bija viens no iemesliem, kas lika šaubīties, vai viņš ir „īstais” Lemberga kandidāts, kura ievēlēšanai Valsts prezidenta amatā tiks darīts viss iespējamais. Bija aizdomas, ka Bērziņš ir tikai pirmo vēlēšanu kandidāts, kura misija ir palīdzēt nodrošināt Zatlera nepārvēlēšanu. Viens no uzskatiem bija, ka Lembergam, kurš pēc vēlēšanām vienīgais no trim oligarhiem bija saglabājis un pat nostiprinājis politisko varu, diez vai ir vajadzīgs prezidents, kuram Šķēle var personiski piezvanīt vai norunāt tikšanos.
Kādā privātā sarunā marta vidū Šķēle ar pilnu pārliecību bija paziņojis, ka zina, kurš būs nākamais Valsts prezidents, nenosaucot šī cilvēka vārdu. Tikpat labi, ka runa nebija par Bērziņu, kurš dienā, kad pirmo reizi atklātībā parādījās viņa kā iespējamā kandidāta vārds, Pietiek atbildēja, ka nekad nav kandidēšanu apspriedis ar Šķēli un šis cilvēks nav bijis starp viņa uzrunātājiem. Mēnešos pēc Šķēlem un Šleseram neveiksmīgajām vēlēšanām, jautāti par abu attiecībām ar varas pozīcijās nostiprinājušos Lembergu, viņiem tuvu stāvoši cilvēki atzina, ka Lembergs, protams, izbauda uzvaras garšu, bet vismaz attiecībā uz Šķēli viņa viedoklī ieklausoties.
Kad Bērziņš balsojuma priekšvakarā, 1. jūnijā tikās ar Vienotības frakcijas deputātiem, viņam ticis uzdots tradicionālais jautājums, vai Bērziņš, būdams prezidents, varētu premjera amatam nominēt Lembergu. Bērziņa atbilde tūliņ bijusi, ka ne – Lembergs nevarot vadīt valdību, jo viņam kā vienas pilsētas mēram neesot tādas pieredzes. Vairākiem Vienotības deputātiem, tostarp Aleksejam Loskutovam, bija radies iespaids, ka Bērziņš skaidri pateicis: Lembergs nav gana kompetents, lai viņam uzticētu vadīt valdību. Loskutovam no pieejamās informācijas arī radies iespaids, ka Bērziņš ir drīzāk uzskatāms par Šķēlem, nevis Lembergam tuvu stāvošu cilvēku. Ceturtdien preses konferencē pēc ievēlēšanas Bērziņš izvairījās atbildēt, pēc kādiem kritērijiem vadīsies, nominējot premjeru, kad tam pienāks laiks. Tiesa, šie jautājumi vairāk attiecās uz iespēju valdības sastādīšanu uzticēt Saskaņas centra pārstāvim, ņemot vērā, ka Bērziņš Valsts prezidenta amatā visticamāk tika ievēlēts ar šīs frakcijas balsīm.
Pēc 10. Saeimas pilnvaru apstiprināšanas pērnajā novembrī, kad uzvarējušie dalīja amatus parlamentā, ZZS ilgāku laiku nevarēja izšķirties, ko virzīt ietekmīgās Tautsaimniecības komisijas vadībā. Lembergs tobrīd esot bijis pret šī amata uzticēšanu Bērziņam. Iespējams, Lembergs labi apzinājās, ka Bērziņš nebūs atsaucīgākais šīs saimnieciskām interesēm vitāli svarīgās komisijas vadītājs.
Caur Saeimas Tautsaimniecības komisiju tiek virzīti grozījumi likumos, kas tieši skar arī tā dēvēto oligarhu ekonomiskās intereses, un iepriekšējās Saeimās šī komisija ir bijusi atsaucīga šīm interesēm, īpaši 9. Saeima, kad to vadīja Vents Armands Krauklis (TP). Tagad Vienotības deputāti Edvards Smiltēns, Dzintars Zaķis un Klāvs Olšteins, kuri darbojas šajā komisijā, Pietiek teikuši: Bērziņš nav devis ne mazāko pamatu aizdomām, ka varētu būt atsaucīgs Lemberga, Šķēles vai Šlesera „pastnieku” atgādātiem priekšlikumiem kādos likumos.
Pietiek jau rakstīja, ka deviņdesmito gadu pirmajā pusē Bērziņš ticis pieskaitīts tā dēvētajam „Valmieras grupējumam”, kurā bija pārstāvēti cilvēki, kas vēlāk iezīmējās kā Šķēles ietekmes loks – viņu vidū arī advokāts Andris Grūtups un vēlākais Šķēles valdības finanšu ministrs Edmunds Krastiņš. 2007. gada beigās žurnālā Nedēļa kādreizējais ministrs un Kluba 21, uz kura bāzes lielā mērā vēlāk izveidojās partija Latvijas ceļš, dibinātājs Jānis Krūmiņš atminējās, kā 1993. gadā ticies ar šiem „Valmieras grupējuma” pārstāvjiem: „Mēs runājām par ideju, par valsti, bet viņi savukārt par to, kuru cilvēku, kurā vietā vajadzētu ielikt.”
Pastāv uzskats, ka, tieši pateicoties „Valmieras grupējuma” atbalstam, Bērziņam tika uzticēts vadīt Latvijas Bankas nodaļu atdalīšanu un apvienošanu. Rezultātā tieši viņam izdevās kļūt par prezidentu no 21 apvienotās Latvijas Bankas nodaļas izveidotajā Unibankā (Latvijas Universālajā bankā) un aktīvi iesaistīties tās privatizācijā. Banka bija īpaši gards kumoss kaut vai tāpēc, ka valdība bija parūpējusies par tās stabilitāti, Unibankas 25 miljonus latu lielos „sliktos” (t.i. faktiski neatgūstamos) kredītus aizvietojot ar valsts ilgtermiņa parādzīmēm.
Ceturtdien, tūlīt pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā sasauktajā preses konferencē, Bērziņš uzsvēra, ka ar Šķēli viņu saista tikai un vienīgi koleģiālas attiecības. Viņam ar Šķēli nekad neesot bijis kopīga biznesa. Tas, ka pirms vairākiem gadiem kopā ar Šķēles bijušo dzīvesbiedri Dzintru Šķēli un citām personām dibinājis SIA Vaļņu nams 11, pēc Bērziņa vārdiem, bijusi „spiesta lieta”,. Tas esot bijis vienīgais veids, kā sakārtot īpašumattiecības par 9,8 miljoniem latu no Bērziņa iepriekš vadītās bankas atpirktajam piecstāvu namam Vaļņu ielā 11, Vecrīgā. 2008. gadā daļu no sev piederošajām īpašuma daļām Bērziņš, Dzintra Šķēle un citas personasjau par 9,93 miljoniem pārdeva paši sev piederošajai SIA Vaļņu nams 11.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
