Bērziņš izlemj reizē ar SEB banku klusēt par viņa pirmo miljonu nodrošinājušajiem dokumentiem

Kā jau ziņots, nākamnedēļ gaidāmās grāmatas Latvietis parastais tapšanas gaitā SEB bankai tika oficiāli pieprasīti divi tās rīcībā esoši dokumenti – bankas padomes apstiprināts nolikums par akciju pārdošanas kārtību valsts akciju sabiedrības Latvijas Universālā banka darbiniekiem, kas apstiprināts deviņdesmito gadu vidū, un Unibankas akcionāru pilnsapulces 1995. gada 22. oktobra lēmums par ikgadēju prēmiju noteikšanu bankas valdes locekļiem.

Privatizācijas aģentūras arhīvā esošie dokumenti norādīja, ka šis nolikums un lēmums varētu viest lielāku skaidrību par to, kādā tieši veidā un par kādu cenu Bērziņš ieguvis Unibankas akciju paketi un kādas tieši personas lēmušas par viņa papildienākumiem ārkārtīgi iespaidīgu prēmiju veidā. Taču Bērziņa ilgus gadus vadītā tagadējā SEB banka šos dokumentus izsniegt kategoriski atsakās, šo atteikumu skaidrojot ar to, ka lēmuma un nolikuma sastāvā esot sensitīvi personu dati.

Trešdien kļuva skaidrs, ka arī Bērziņš, kas līdz šim popularizējis versiju, ka par savu miljonāra statusu un Latvijas lielāko pensiju varot pateikties iespaidīgajam atalgojumam, ko viņam maksājuši bijušās Unibankas, tagadējās SEB bankas akcionāri – skandināvi, nevēlas darīt neko, lai šie dokumenti nonāktu atklātībā.

Valsts prezidentam neesot ne tiesību, ne arī pienākumu „vērtēt privātas uzņēmējsabiedrības dokumentācijas (SEB banka) glabāšanas un publiskošanas kārtību, t.sk. komunikāciju par žurnālistiem par informācijas nodošanu publicēšanai,” – šādu Bērziņa atbildi uz jautājumu, vai Valsts prezidents atbalsta bankas rīcību, neatklājot šādus dokumentus, Pietiek trešdien sniedza prezidenta preses sekretāre. „SEB banka ir privāts uzņēmums, kura darbību valsts pirmā amatpersona nedrīkst ietekmēt.”

Saskaņā ar Bērziņa skaidrojumu viņa paša rīcībā šo viņa miljonāra statusam izšķirīgi nozīmīgo dokumentu neesot, turklāt arī par to saturu ilggadējais bankas prezidents pilnīgi un galīgi neko nevarot pateikt. „Skat. iepriekšējās atbildes,” – tik lakonisks bija Bērziņa preses sekretāres atstāstītais prezidenta skaidrojums uz jautājumu, kāds tad tieši bijis šo dokumentu saturs.

Visbeidzot, izrādījās, ka tieši ar to, ka dokumentu nav viņa rīcībā, prezidents skaidro arī to, ka nevar vai nevēlas atbildēt uz jautājumu – kāds tad bijis viņa personiskais materiālais ieguvums, pateicoties šo dokumentu pieņemšanai un īstenošanai.

Tikmēr Pietiek rīcībā esošā informācija liek domāt, ka tieši abi šie dokumenti, kas pieņemti gados, kad noteicēji toreizējā Unibankā vēl bija nevis skandināvi, bet gan vietējie politiķi un „pelēkie kardināli” (tostarp Edmunds Krastiņš, Andris Šķēle, Andris Grūtups, Gundars Bērziņš un citi), Bērziņa dzīvē ir bijuši īpaši neaizmirstami – tieši tajos noteiktās iespaidīgās priekšrocības un bonusi bankas vadībai ir bijuši pamatā Bērziņa pašreizējam miljonāra statusam.

Tāpat ir gandrīz pilnīgi skaidrs, ka SEB banka ir sniegusi maldinošu informāciju, apgalvojot, ka „dokumentu sastāvā ir personu dati (vārdi, uzvārdi, personu kodi). Personu datu aizsardzības likums mums neļauj izpaust šo informāciju aplūkojamā gadījumā. Prasītie dokumenti ir par darbinieku atlīdzību un cita veida motivāciju. Tā atbilstoši mūsu bankas noteikumiem ir konfidenciāla informācija”.

Patiesībā abos dokumentos nav minēts nevienas pašas personas personas kods. Savukārt nolikumā par akciju pārdošanas kārtību valsts akciju sabiedrības Latvijas Unibanka darbiniekiem ir minēti tikai vispārējie principi, pēc kuriem kādreizējās valsts bankas darbiniekiem piešķirtas noteiktas akciju iegādes kvotas, - tajā nav minēts pat neviena cilvēka vārds un uzvārds.

Taču SEB banka joprojām kategoriski ir pret šo dokumentu publiskošanu: „Pieprasītie dokumenti ir saistīti ar darbinieku atlīdzību un cita veida motivēšanu, un tie nav publiskojami pēc privātpersonas, kurai ar likumu nav dotas šādas tiesības datus iegūt, pieprasījuma.”

Novērtē šo rakstu: