Bet citādi, ak, cienījamā kundze, viss kārtībā, viss pilnīgā kārtībā!
Jānis Dombrava20.01.2025.
Komentāri (85)
Iesaki rakstu: 
Krievijas karš pret Ukrainu ir iestrēdzis. Dažbrīd mediji rada sensāciju ar skaļiem paziņojumiem, kas var radīt šķietamību, ka tūlīt Krievija okupēs visu Ukrainu vai Ukrainas armija tūlīt ieņems Kursku un pēc tam Maskavu. Realitāte ir tāda, ka karadarbība norisinās līdzīgi kā Pirmajā pasaules karā. Abas puses sekmīgi notur aizsardzības pozīcijas. Aizvadītā gada laikā Krievija ir spējusi ieņemt "niecīgu teritoriju" un vienlaikus pazaudēt daļu no savas teritorijas. Teritorijas izmaiņas ir niecīgas, kas neļauj nedz vienai, nedz otrai pusei gūt izšķirošus panākumus karadarbībā.
Notiek nodiluma karadarbība, kur abas puses zaudē cilvēkus, tehniku un infrastruktūru. Šobrīd ļoti daudz ir atkarīgs no valstu noturības un stabilitātes. Tomēr faktiskais karš notiek daudz plašāk. Krievijai jau kopš Aukstā kara laikiem ir ietekmes sfēras dažādos pasaules reģionos. Šajos reģionos Krievija zaudē, jo tai nav resursu, lai aizsargātu savas ietekmes sfēras.
Kalnu Karabaha, Palestīna, Libāna, Sīrija. Šīs ir vietas, kur Krievijas un tās sabiedroto ietekme bija liela, bet tagad šī ietekme "izkūst". Asada spēku straujā sagrāve Sīrijā 2024. gadā būs notikums, kurš ir nozīmīgs, jo tas tālāk sašķoba Krievijas pozīcijas citās Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīs. Nedrošība atstāj iespaidu uz citiem Krievijai lojāliem "prezidentiem", jo tie saprot, ka var pieredzēt Asada likteni. Tāpat pēc Sīrijas zaudēšanas Krievijai kļūst sarežģītāk nodrošināt loģistiku, lai atbalstītu sev draudzīgās Āfrikas valstis. Varam izteikt pietiekami drošu varbūtību, ka tuvāko gadu laikā ietekmi zaudēs vairāki Krievijai simpatizējoši grupējumi Āfrikā.
Aizvadītajā gadā Krievijai izdevās ievest Ziemeļkoreju faktiskā karadarbībā pret Ukrainu. Lai gan tas ļauj Krievijas bruņotajiem spēkiem iegūt papildu karavīrus, šai rīcībai būs divas sekas. Pirmkārt, tas vairos to valstu atbalstu Ukrainai, kurām nav patikuši agresīvie Ziemeļkorejas diktatora izgājieni. Piemēram, Dienvidkorejas atbalsts Ukrainai pieaugs. Otrkārt, tas var ilgtermiņā novest pie iekšējām problēmām pašā Ziemeļkorejā. Viena lieta bija korejiešu cīņa Korejas pussalā par komunistisko valsti tūkstoš deviņi simti piecdesmitajos gados.
Cita lieta ir būt korejietim un cīnīties par Krievijas interesēm vairāk nekā 6000 kilometru attālumā no mājām. Viena lieta ir korejiešu pārliecība, ka tie cīnās par apspiesto strādnieku šķiru pret imperiālistiem, cita lieta ir cīnīties kopā ar krievu imperiālistiem, kam ir vēlme uzkundzēties ukraiņu zemei un tautai. Laiks rādīs, bet pieļauju, ka Ziemeļkorejas iesaiste karā var dot bumeranga efektu pašai Ziemeļkorejas vadībai.
Līdz šim salīdzinoši labi Krievijas represīvajam aparātam izdodas kontrolēt mazās tautas, kuru zemi savulaik krievi okupēja. Joprojām atrodas daudzi nekrievi, kuri naudas dēļ ir gatavi Krievijas impērijas vārdā mesties iekšā "gaļas mašīnā". Līdz šim vērā ņemami nemieri nav sākušies, bet dažkārt dzirkstele uzliesmo pilnīgi neplānoti. Ja kāda mazā tauta sāks cīņu, tā pāraugs lielā ugunsgrēkā, kuru Putina režīmam nebūs iespējas kontrolēt. Šis ir Krievijas "Ahileja papēdis".
No ģeopolitiskā viedokļa mums vislielākā interese ir par Baltkrieviju, jo Baltkrievijas atrašanās Krievijas ietekmes zonā rada lielus izaicinājumus Baltijas valstīm. Diemžēl 2021. gadā Lukašenko, lai saglabātu varu, ļāva Baltkrievijai kļūt par Krievijas marionešu valsti. Tomēr viss varēja būt citādi, jo Baltkrievijai šis ir nebijis iespēju laiks, kuru tā var izmantot vai palaist garām. Baltkrievi iepriekš varēja vēlēties atbrīvoties no Krievijas ietekmes un būt kopā ar rietumvalstīm, bet tolaik baltkrievi labi saprata, ka Krievija iesūtīs karaspēku un pārņems varu. Vienatnē viņiem nebūtu izredžu pretoties. Šobrīd viss ir citādi. Izmantojot aizņemtību ar karadarbību pret Ukrainu, baltkrieviem ir iespēja atbrīvoties no Kremļa ietekmes, bet vai ir griba?
Vai 2025. gadā būs noslēgts pamiers vai miera līgums starp Ukrainu un Krieviju? Neņemos izteikt prognozes, bet pavisam droši ir tas, ka nekas neatgriezīsies iepriekšējās "sliedēs". Rietumu pasaulē ir nostiprinājusies izpratne, ka Krievija ir drauds. Rietumvalstīm ir jābūt gatavām apturēt iespējamo Krievijas agresiju, tāpēc valstis nostiprinās savus bruņotos spēkus un stiprinās noturību pret draudiem valsts iekšienē, pieaugs nepieciešamība pēc jaunas militārās infrastruktūras un dažāda līmeņa rūpniecības atgriešanās Eiropā.
Latvijai šajā situācijā ir gan iespējas, gan priekšrocības, jo esam spējuši drošības jomā savlaicīgi pieņemt vairākus lēmumus, ko nav spējušas pieņemt citas valstis, piemēram, palielināt aizsardzības budžetu. Šis vēsturiskais brīdis būtu jāizmanto, lai sakārtotu daudzās problēmas aizsardzības, iekšlietu, civilās aizsardzības, būvniecības, uzņēmējdarbības jomās, bet šī brīža Ministru kabinets ir pārāk vājš un nav spējīgs īsā termiņā sagatavot un pieņemt nepieciešamos lēmumus. Tomēr es nezaudēju ticību, valdības mainās, bet būtiskākā ir latviešu tautas vēlme attīstīt savu valsti. Ticu, ka Latvija spēs atrisināt problēmas, lai galu galā kļūtu daudz spēcīgāka.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
