Iesaki rakstu: 
Nu jau kādas trīs dienas elektrības cenas ir nulle. Kas to ražo, un kurš par to maksā? (Nulle parasti nozīmē zaudējumus, nesaimniecisku situāciju, par to kāds vienmēr maksā.)
Latvijā griežas HESi un nosedz lauvas daļu patēriņa. Tur pašizmaksa pāris centi, neliels mīnuss, pārdodot par nulli, bet nekas traģisks. Uz tā fona, ka citkārt uzņēmums izmanto iespēju manipulēt tirgu un pārdot HES elektrību par simtkāršu cenu, nelielos zaudējumus pat nepamana.
Saules nav, līst lietus, saules parku attīstītāji saskārušies ar realitāti. Kredītprocenti ripo, ienākumu nav.
Vējš bišķi pūš, Lietuvā kaut kādi propelleri griežas un atdod elektrību pa velti. Bet tā ir politiski motivēta industrija, tur politiķi maksā ar nodokļu maksātāju naudu un, ir/nav vējš, nauda tieši vai netieši tiek notrallināta pēc pulksteņa. Grietas kvotas par tukšu gaisu.
Kurš samaksā? Kādā veidā? Piemēram, caur tarifiem. Neviens nav atcēlis arī OIK, tas tikai izņemts no rēķiniem, un to Latvijas gadījumā maksā Latvenergo no savas peļņas. Latvenergo pieder valstij, tā ir mūsu nauda. Mazāka peļņa, mazāks atskaitījums budžetam.
Tarifi? Nu tos jau noteica tādus, lai segtu nestabilās enerģijas radīto ietekmi uz elektrotīkliem, nosegtu nepieciešamās investīcijas, kas ir miljardos. Tūlīt klāt nāks arī balansēšanas izmaksas.
Nulle ne nulle NordPool, bet kuram tad ir tā nulle? Ne jau mums. Tērē vai netērē to elektrību, maksājam ragā. Ja tērē, tad sadales tarifu 4-5 centi/kWh. Ja netērē, tad abonēšanas maksu par jaudas nodrošināšanu. Ej, kuru ceļu gribi, visur grāvis. Tikko saņēmu rēķinu par elektrības pieslēgumu garāžai 14 eiro. Patēriņš nulle, bet Melnā Meļņa ikmēneša nodoklis par zaļo kursu būs jāmaksā. Šo nesen būtiski pacēla.
Tikmēr griežas HES un ražo lētu enerģiju tieši tāpat kā pēdējo pusgadsimtu. Ja nav ūdens, tad ieslēdz TEC. Var tirgot par 10 centiem un nopelnīt. Elektrības cena nemanipulatīvos apstākļus būtu 2-10 centi. Zaļā kursa apstākļos staigā no nulles līdz pat pāris eiro. Abos galos stabils ir tikai maksājums no mums. Meļņa tarifs nodrošina peļņu, jo visi taču zina, ka vējš nav patstāvīgs, bet algu jāmaksā pēc pulksteņa.
Ja uzbūvēs vējaparkus arī Latvijā, maksājumi vēl pieaugs. Tikai mums tos nevajag, jo no Lietuvas politprojekta tāpat atnāk viņu industriju pazemojošā miskastes enerģija par nulli. Eksportnozare bez pievienotās vērtības.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
