„Bez Tabu” reportāža par ukraini Ivanu un viņa radu auto – dīvainības un jokainas sakritības

0. Daudziem skatītājiem varētu rasties jautājums kāpēc Ivans, kurš, šķiet, ir iesaucamā vecumā, cīnās par savas zemes brīvību nevis Ukrainā un nevis ar okupantiem, bet gan ar latviešu policistiem Rīgas autostāvvietās? Lai gan šis jautājums var šķist cinisks, tā pamatojums kļūs nozīmīgāks, izlasot visus pārējos jautājumus.

1. Kāpēc reportāžā nav ne redzami, ne dzirdami patiesie noziedznieku upuri - Ivana radinieki? Jo no noziedzniekiem cieta viņi, nevis Ivans. Bojātā automašīna, pēc Ivana teiktā, pieder radiniekiem, par remontu būs jāmaksā radiniekiem, prokremliskie menti aizskar pirmām kārtām radiniekus. Bet ne tikai radinieki vien reportāžā nav parādīti pat fonā, - žurnālisti nemin ne viņu vārdus, ne to, cik cilvēku kopā atbraukuši, ne pilsētu, no kuras radinieki nākuši, ne to, kam konkrēti no viņiem pieder bojāta mašīna. Tā vietā stāstījums notiek trešajā personā, un sanāk, ka par radiniekiem mums vajadzētu Ivanam ticēt uz vārda.

(Starp citu, interesanti, ka reportāžā nav ne vārda par to, kā visiem pārējiem ukraiņiem Latvijā būtu jārīkojas, ja ar viņiem notiks līdzīgi. Galu galā auto numurzīmes atjaunošana svešā valstī nebūt nav tā vienkāršākā procedūra. Taču žurnālisti nolēma, ka TV materiālā par numurzīmju zādzību sniegt padomus, kā Latvijā var atjaunot nozāgtu Ukrainas numurzīmi, nav tā labākā ideja.)

2. Reportāžā ir teikts, ka Ivans ar bērniem uz Latviju pārcēlās pirms diviem gadiem un šajā laikā iemācījās latviešu valodu ļoti labā līmenī. Turklāt tādā līmenī, kas ļauj izprast policijas protokolus, dot padomus policistiem, kā šos protokolus aizpildīt, un sniegt intervijas Latvijas televīzijas kanāliem.

Ja skolas vecuma bērnu aizsūtīt uz nometni, piemēram, Spānijā, kur viņš spāņu valodu mācīsies 5-6 stundas dienā, tad šādā laikā bērns pārvaldīs alfabētu, iemācīsies rakstīt, lasīt un pat runāt. Tiesa, ne pārāk labi.

Bet pieaugušais Ivans, kura smadzenes tik labi kā bērnam informāciju neuzsūc un kuram laika 5-6  stundas dienā apgūt valodu nav (reportāžā ir teikts, ka viņam ir trīs bērni, sieva un darbs), divu gadu laikā iemācījās ne to vieglāko valodu pasaulē un īpaši augstā līmenī. Viņam pat izdevās savā vārdu krājumā absorbēt “vārdus - parazītus”, ja uzmanīgi klausīsities viņa teiktajā. Lieliska spēja apgūt svešvalodas, vai ne.

3. Ivans izrādījās ļoti sagatavots jauns cilvēks. Viņš zināja, kā pareizi aizpildīt Latvijas policijas protokolus, zināja, kurš pants tajā bija jāieraksta, un pats galvenais – zināja, kur zvanīt, ja policija atsakās no protokola aizpildīšanas, ņemot vērā viņa ieteikumus. Esmu pārliecināts, ka jebkurš tipisks Latvijā dzīvojošs ukrainis zina, kā to visu darīt nesliktāk par Ivanu, - un jūs?

4. Numurzīmes noskrūvēšanas fakts Latvijā izskatās diezgan eksotiski. Pēdējo 10-15 gadu laikā es uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt gadījumus, kad esmu dzirdējis par numurzīmes zādzību. Un pat tad tie parasti ir bijuši gadījumi kad nozog „blata numurus”, lai tad piedāvātu īpašniekam tos izpirkt. Latvijā tas noteikti ir nišas noziegumu veids, un policisti to ļoti labi zina.

Bet, ja ievadīsim Googlē frāzi “украли номер Украина”, tad redzēsim ļoti lielu sarakstu ar Ukrainas uzņēmumiem, kas ir gatavi sniegt gan administratīvo, gan juridisko palīdzību numurzīmes zādzības gadījumā. Ukrainā tas ir vesels tirgus un auto zādzību segments. Atkal dīvaina sakritība?

5. Turpinot slepenības žanru, žurnālisti nepiemin ne dienu, kad noticis negadījums, ne laiku. Interesanti būtu noskaidrot šīs detaļas autostāvvietas, ar kuru saistīts šis stāsts, atrašanās vietas dēļ. Pēc žurnālistu domām, tā atrodas Rīgas klusajā centrā. Patiesībā šī autostāvvieta atrodas klusajā centrā tikai tehniski. Šī ir būvniecības autostāvvieta, kas atrodas aiz Džoker kluba un Rīgas pilsētas Ziemeļu dzimtsarakstu nodaļas starp Katrīnas un Rūpniecības ielām. Tie lasītāji, kuriem šīs rajons ir pazīstams, zina, ka šīs autostāvvietas tuvumā nav nevienas pabeigtas dzīvojamās ēkas un no tuvākās mājas redzēt, kas tur notiek, ir gandrīz neiespējami. Esmu pārliecināts, ka arī par to ļoti labi zināja policisti, kuri ieradās notikuma vietā.

Vai tas viss varētu būt iemesls, kāpēc Bez Tabu “aizmirsa” pieminēt precīzu notikuma laiku?

6. "Policisti bija naidīgi, kad saku viņiem ieteikt, ko vajag rakstīt protokolā," Ivans saka, dodot mājienu, ka policisti atteicās aizpildīt protokolu, kā to gribēja Ivans, jo viņš ir ukrainis.

Ivanam, kurš Latvijā it kā nodzīvojis gadu, būtu jāzina, ka, sākot skaidrot latviešu policistiem vai policistiem jebkurā citā ES valstī, kā pareizi aizpildīt protokolus, pretī var saņemt ne tikai rupjības, bet arī kuponu bezmaksas nakšņošanai policijas izolatorā. 

Vēl dīvaināk šī retorika izskatās uz vietējo žurnālistu fona, kuri lieliski zina, ka par policijas dokumentu aizpildīšanas padomiem likumsargi labākajā gadījumā sūtīs trīs mājas tālāk, absolūti nerēķinoties ar to vai tu esi latvietis, zviedrs, amerikānis vai ebrejs.

Un secinājums – vai ir iespējams, ka prokremliskie menti Ivanu neuztvēra nopietni, nevis tāpēc, ka viņi ir pro vai antikremliski, bet vienkārši tāpēc, ka viņi nav lohi un saprata, ka tā visticamāk bija (daļēji vai pilnībā) amatieriska provokācija?

Novērtē šo rakstu: