Bez vīzas uz Baltkrieviju

Iebraukšana pie draugiem Baltkrievijā

Savus baltkrievu draugus no Polockas pazīstu gadus piecpadsmit, un viņi ir visdažādākie sabiedrības pārstāvji – uzņēmējs, policists, izbijis žurnālists, mazais zemnieks un arī pašvaldības ierēdnis. Mūs jau daudzus gadus vieno interese par makšķerēšanu un saviesīgu vakaru. Pirms Covid – 19 posta un tagadējā kara bijām ik gadu tikušies Baltkrievijā un Latvijā, lai makšķerētu un izpļāpātos par to, kā mums, sābriem, klājas katrā robežas pusē.

Pagājuši četri gadi, kopš neesam tikušies, vien regulāri sazvanījušies, un nu man ir lielā iespēja braukt uz Baltkrieviju, turklāt bez vīzas. Esmu gan brīdināts, ka uz robežas sarežģījumi neizpaliks, bet tā jau nav pirmā reize, kad Latvijas – Baltkrievijas robežšķērsošanas posts piedzīvots.

Jau pirms Covida laikā allaž esmu ievērojis, ka Baltkrievijas pusē allaž esi uzskatīts par šaubīgu, ja uz Baltkrieviju brauc ar piekrāmētu bagāžnieku, kur manā gadījumā ir laiva, maziņš laivas iekšdedzes dzinējs, Latvijas alus darītavu darīta alus kaste, kuru produkciju mani draugi augsti novērtē, un vēl dažādi Latvijas pārtikas produkti. Starp citu esmu pīpmanis un nikotīna vergs, taču pēdējos desmit gados neesmu smēķējis Baltkrievijā tirgotās cigaretes: neraugoties uz cienījamiem brendiem un to, ka tās šobrīd maksā vismaz četras reizes lētāk nekā Latvijā, šo cigarešu kvalitāte ir briesmīga.

Tu kā cilvēks esi gatavs izmantot Baltkrievijas viesu namu, tērēt naudu par baltkrievu pakalpojumiem, bet esi čakarējams uz robežas krietni vairāk nekā daugavpilietis, kurš iebrauc ar tukšu bāku un bagāžnieku, un kurš Latvijā atgriežas ar pilnu bāku, atļauto šņabīša, cigarešu, cukura un graudaugu produkcijas daudzumu.

Izbraucam ar ceļabiedru no Rīgas trijos naktī ar cerību, ka septiņos no rīta būs mazāka rinda uz robežas. Septiņos no rīta arī esam Latvijas – Baltkrievijas robežpārbraukšanas punktā Silenē. Ar ceļabiedru esam priecīgi, ka pirms mums stāv vien kādas 20 vieglās mašīnas.

Jā, paiet 40 minūtes, un laimīgi esam nonākusi pie barjeras, kas norobežo Silenes robežkontroles punktu. Tā paceļas, un pēc neilga laika arī nonākam kontroles punktā. Sniedzam pases, auto reģistrācijas apliecību, veselības apdrošināšanu. Tad seko jautājums, vai jums ir OCTA polises izdruka, sakām, ka nav, un jautājam, kamdēļ tā vajadzīga? Atbilde – uz robežas to vajagot. Jop….c, ja pat fotoradari var Latvijā kontrolēt šis polises esamību, nemaz nerunājot par ceļu policiju, tad Silenes iekšlietu struktūra to spēj daļēji. Tas, protams, prasa aizkavēšanos uz minūtēm 20, bet acīmredzot esošās datorsistēmas apliecina, ka OCTA polise, kura darbojas vien Eiropas Savienībā, mums ir.

Cita starpā jāpiemin, ka Latvijas muitnieks man paprasa – cik jums bākā ir degvielas? Atbildu, ka manā 55 litru bākā ir atlikuši kādi 15 litri. Nekādi bākas mērījumi vai degvielas daudzuma fiksācija uz auto rādījumu paneļa gan netiek veikta. Atpakaļ gan iebraucu ar kādiem 35 litriem. Nopietna naftas produktu embargo kontrole!

Iesmejamies, ka ļoti liela uzmanība par satiksmes drošību OCTA polises darbību atlikušajos ES 50 metros varbūt ir apsveicama, bet lai jau paliek. Pēc piecdesmit metriem darbojas iegādāta apdrošināšanas sistēmas zaļā karte, kura laicīgi iegādāta, un tā visdrīzāk baltkrieviem derēs.

Pagājušas divas stundas Latvijas pusē, un nu esam pie Baltkrievijas robežas kontroles punkta (Urbani) barjeras, - tur redzamas ievērojamas pārmaiņas, kopš esmu tur bijis pirms četriem gadiem, izveidoti jauni kontroles punkti. Cilvēku skaits robežkontroles punktā ir ievērojami lielāks nekā Latvijas pusē, spriežam, ka viss noritēs ātrāk.

Nostāvam pusstundu pie Baltkrievijas puses barjeras, un tad mūs kāda smieklīgā formā tērpta ierēdne pagodina, sakot, lai braucot iekšā. Pagājušajos četros gados Baltkrievijas robežā ir izbūvēti hidrauliski paceļami un nolaižami dzelzs stabiņi 30 centimetru diametrā.

Cepuri nost par valsts drošības nodrošinājumu. Pirms trim gadiem šķērsoju Krievijas robežu Kaļiņingradas apgabala Sovetskā (Tilzītē), tur gan bija vien ar roku velkama metāla plāksne ar armatūras durkļiem uz augšu, lai katrs ļaundaris pārdurtu riepas, ja sadomā bez ziņas iebraukt Krievijā.

Esam klāt Baltkrievijas kontroles punktā, atdodam pases, mūs pasauc kontrolieris, liek mums nostāties kā Jēzum pie krusta, kā arī atbrīvoties no metāla priekšmetiem, un tad ar metāla skeneri tiekam noskenēti. Visas automobiļa durvis un motora pārsegs vaļā, pārbaudīts, un viss kārtībā. Pie kontroles būdiņas iesniedzam auto dokumentus, apdrošināšanu, arī obligāti izdrukātas Covid vakcinācijas vai pārslimošanas pases. Aizpildām preču ievešanas deklarāciju, te gan jāpiebilst, ka papīrīšu anketas aizpildīšana kopš četriem gadiem ir atvieglota.

Esam saņēmuši pārbaudītos dokumentus, vēlreiz tiek pārbaudīts automobilis. Pagājušas vēl trīs stundas, un braucam uz Polocku.

Kas notiek Baltkrievijā?

Gods, kam gods Latvijai, bet ceļš no Baltkrievijas robežpunkta līdz pirmajai Baltkrievijas mazpilsētai Braslavai ir briesmīgi bedrains salīdzinājumā ar autoceļu no Daugavpils līdz Silenei. Vietējie ceļu kopšanas dienesti kaut ko vecajā asfaltbetonā lāpa, taču tas drebelīgo braukšanu neatvieglo. Vēlamies apskatīt Braslavu un iebraucam pilsētiņā. Goda vietā stāv Ļeņina piemineklis, un šķiet, ka tas ir tuvākais ļeņineklis Rīgai pasaules telpā.

Braslavas apkārtne ir ezeru zeme, tur ir gan viena no Aleksandra Lukašenko rezidencēm dzidra ezera krastā, gan vēl nesen iemīļota atpūtas vieta Krievijas mūzikas kulta grupas “Mašina vremeni” līderim Andrejam Makarevičam. Pēdējais gan jau laikam šobrīd nav mīļi gaidīts no Baltkrievijas varas iestāžu puses šai apkaimē. Iebraucot pēc dzēriena Braslavas veikalā, redzams, ka veikala pieturvietā automobiļu ar Latvijas numura zīmēm ir gandrīz tikpat, cik automobiļu ar vietējām numura zīmēm.

Nu braucam tālāk uz Polocku, tur ceļš ir nedaudz labāks, pusotras stundas brauciens, un esam gala mērķī. Mūs sagaida viesmīlīgi cilvēki, un ieejam Baltkrievijas veikalā. Plaukti ir pilni ar precēm, un, zinot, ka vienos veikalos strādā Eiropas Savienības naudas kartes, bet citos ne, esam līdzi paņēmuši paris simtus eiro, kurus bez problēmām samainām valūtas maiņas punktā. Karšu darbība veikalā ir atkarīga no tā, ar kuru Baltkrievijas banku saskaņā ar līgumattiecībām tas veic finanšu operācijas. Pret dažām Baltkrievijas bankām ir ieviestas sankcijas, pret dažām ne. Daļā veikalu var norēķināties ar Latvijas naudas kartēm, daļā ne.

Plašpatēriņa preču cenas ir vidēji par ceturtdaļu lētākas nekā pie mums. Ir preces, kuras ir dārgākas nekā Latvijā, un tajā pašā laikā ir lietas, kuras var iegādāties ievērojami lētāk. Piemēram, pēc sankciju ieviešanas kvalitatīvu zāģmateriālu cena Baltkrievijā ir ap 80 - 100 EUR kubikmetrā, pie mums malka šobrīd maksā krietni dārgāk. Pagaidām pilnā loze Aleksandram Lukašenko ir tā, kā degvielas cenas Baltkrievijā ir aptuveni 70 eiro centi par litru (manas vizītes laikā Baltkrievijā Latvijā dīzeļdegvielas cena bija 1,9 EUR), un arī komunālie maksājumi, pateicoties Putina kunga labvēlībai, ir nesalīdzināmi zemāki nekā Latvijā.

Ko domā baltkrievi

Tiekos ar draugiem, un pie tikšanās viesību galda ļoti negribu runāt par karu Ukrainā, sankcijām, kā arī par aizpērno baltkrievu revolūcijas mēģinājumu. Tomēr kā allaž bez šādām runām gluži neiztikt. Par karu viedokļi atšķiras, vieni uzskata, ka ukraiņiem ir taisnība, daži, ka ukraiņus tomēr vajagot piežmiegt, bet gandrīz vienots ir viedoklis, ka Lukašenko vadībā Baltkrievijai nav perspektīvas.

Baltkrievijas “revolūcijas” laikā daudzu aktīvo opozīcijas cilvēku dzīves ir izpostītas, un runa ir ne tikai par iesēdināšanu cietumā, bet arī par uzliktajiem milzu naudas sodiem par aktivitātēm un piedalīšanos mītiņos, kuru piedziņa no valsts puses cilvēku padara par nabagu. Lai saprastu, kāds ir valsts atalgojums ierēdnim Baltkrievijā, varu pateikt, zemākā līmeņa ierēdnim tas ir 250 EUR, vidējā līmeņa ierēdnim 500 EUR. Visdrīzāk šiem ierēdņiem pat iespēju korumpēties nav. Uzņēmējiem ir iespēja ko nopelnīt, bet pārsvarā pelna tie, kuriem savulaik bija iespējas izejvielas eksportēt uz rietumu pusi.

Tā jau nav, ka preču plūsma uz Baltkrieviju ir pilnībā pārtrūkusi, kaut kādas kravas joprojām robežu šķērso, tomēr sankcijas ir jūtamas. Baltkrievi gan ir pārliecināti, ka sankciju apiešanas iespējas parādīsies tādā vai citādā veidā.

Viens no draugiem jau vairākus gadus kā viesstrādnieks devies celtniecības darbos uz Poliju, kur mēnesī nopelnītie 1000 EUR viņu lielā mērā apmierina.

Covid – 19 pandēmija Baltkrieviju it kā skārusi pavisam nedaudz, ņemot vērā statistikas datus, bet sarunās nākas secināt, ka visi baltkrievu draugi ar Covid pārslimojuši vismaz divas reizes. Dažs pirmo reizi smagā formā, un viens pabijis arī pie mākslīgā plaušu ventilēšanas aparāta.

Par vervēšanu – Baltkrievijas specdienesti nesnauž

Latvijas valstiskais paziņojums par to, ka Latvijas iedzīvotājiem nevajadzētu braukt uz Baltkrieviju, izklausās diezgan smieklīgi. Daugavpils benzīna vedējus viņiem neapturēt, un arī mani visdrīzāk ne. Skaidri zināms, ka Baltkrievijas specdienestu iespējas ko ļaunu nodarīt Latvijas valstij, ņemot vērā diplomātisko attiecību ierobežojumus, ir krietni samazinājušās. Ir arī jautājums, vai Baltkrievijas specdienesti joprojām ir Baltkrievijas specdienesti vai viņu kuratori nāk no kādas citas kaimiņzemes…

Nav jau tā, ka Baltkrievijas specdienesti snauž, man ar viņiem nācies pāris reizes traģikomiskā formātā satapties. Saprotama lieta, ja vērtīgas informācijas turētājs no Latvijas brauks pie mīļākās uz Baltkrieviju, tad viņu noteikti izskaitļos un, kazi, šantažēs, - pastāsti, kas notiek Latvijā, ja ne, pastāstīšu sievai, ko patiesībā darīji Baltkrievijā.

Pirms gadiem astoņiem braucu ar atvaļinātu Latvijas virsnieku uz Baltkrieviju atsevišķos automobiļos. Ja es Baltkrievijas robežu šķērsoju divās stundās, tad Latvijas armijnieku uz robežas pratināja un tiranizēja sešas stundas.

Aizbraucām uz veco slāvu zemes kņazistes galvaspilsētu Polocku, iekārtojāmies lētā viesu mājiņā un nākamajā rītā devāmies vēžot uz 30 kilometrus no pilsētas atstatu ezeriņu, kur saskaņā ar Baltkrievijas likumdošanu saķērām spaini ar vēžiem, kā arī noķērām dažus skaistus asarus. Vakarā, saprotama lieta, vārījām vēžus, dzērām alu un pļāpājām ar baltkrievu draugiem.

Šeku reku, pie mums ierodas necils gadus trīsdesmit gadus vecs puisis ar blociņu un stādās priekšā kā necila Minskas makšķerēšanas izdevuma žurnālists, kurš vēloties aprunāties par makšķerēšanu Latvijā un mūsu iespaidiem Baltkrievijā. Likām viņam iedzert alu ar mums, pret ko puisis ļoti spurojās, nu tad dažas pieklājības frāzes viņam pateicām un devām mājienus, lai dodas prom, jo no viņa ļoti smaržoja pēc spiega. Par viņa izdevumu neviens no baltkrievu draugiem gan nebija dzirdējis un arī par publikāciju ne tik, kaut gan vajadzīgo atskaiti specdienestiem puisis noteikti uzrakstīja.

Nevar savervēt cilvēku bez grēka un jo vairāk cilvēku, kura rīcībā nav kādu interesējoša informācija. Tāpēc cilvēkiem ar tīru sirdsapziņu nav problēmu braukt uz Baltkrieviju.

Cik “mīļi” atgriezties dzimtenē - Latvijā

Esam laimīgi pavadījuši laiku Baltkrievijā, Polockas veikalā nopērkam pie mums neredzētas konfektes, paņemam pa puslitram Latvijā neredzēta degvīna un dodamies uz robežu.

Zināmas bažas ir par baltkrievu puses cunduriem uz robežas, bet mājās jātiek, nesamies uz robežu un kā pirmie piebraucam pie Baltkrievijas robežkontroles barjeras, esam sajūsmā, taču no būdiņas izskrien formā tērpts baltkrievu ierēdnis un saka, ka jāatgriežas trīs kilometrus atpakaļ uz stāvlaukumu, kurā tikšot dota ziņa, kad var braukt uz robežu. Tas ir pēdējo četru gadu jaunievedums. Dodamies atpakaļ un nostājamies stāvlaukumā, kur līdzīgi kā daudzās Latvijas pakalpojumu iestādēs laiku pa laikam iedegas auto numurs, kurš drīkst doties uz robežu.

Pusotru stundu gaidām savu kārtu. Laiku pa laikam iedegas numuri uz elektroniskā tablo, un autiņi dodas robežas virzienā. Piebraucam pie robežas, un nu jau mums priekšā mums stāv 15 automašīnas. Tātad, ja autopleķī pirms mums bija 20 auto, tad pusotras stundas laikā ir apkalpotas piecas automašīnas. Soli pa solim pusotras stundas laikā esam nonākuši izejās pozīcijā no baltkrievu kontroles zonas. Tad pienāk baltkrievu amatpersona, kura pavēsta, ka mums jāsamaksā 32 rubeļi (apmēram 12 EUR). Manam ceļa biedram atveras mute, un seko jautājums za čto (par ko). Ierēdnītis atbild, es īsti nezinu, tikko atnāca rīkojums, bet laikam par to, ka ar automobili iebraucāt Baltkrievijā. Saskatāmies, un mūs pārņem izmisums, ne jau tāpēc, ka žēl padsmit eiro, bet gan par to, vai uz robežas mūsu kartes strādās, jo visu skaidro baltkrievu naudu esam iztērējuši. Vai tiešām jābrauc atpakaļ meklēt valūtas maiņu, kur samainīt naudu. Laimīgā kārtā karte strādā, un nu jau tuvojamies Latvijas kontroles zonai. Uzelpojam un spriežam, ka nu viss kārtībā, jo Latvijā tak viss ir labāk.

Paceļas barjera, un piebraucam pie pirmā Latvijas robežas kontroles posteņa, neesam apstājušies pie stoplīnijas, formā tērpta kundze noburkšķ, lai atgriežamies pie stoplīnijas, atvainojamies un atgriežamies. Nospriežam, ka tiešām esam vainīgi, jo, braucot pāri stoplīnijai, neļaujam ierēdnei kamerā nolasīt auto numurus. Tiekam tālāk, pie nākošā kontroles punkta redzam, ka mums priekšā stāv tās pašas piecpadsmit vieglās mašīnas, kuras stāvēja pirms iebraukšanas Baltkrievijas kontroles zonā, tātad divu stundu laikā Latvijas robežkontroles dienesti nav spējuši apkalpot nevienu vieglo automobili.

Par labu gan rūpīgajiem latviešiem runā tas, ka ir kontrolēts liels satiksmes autobuss. Grūti spriest, kā to autobusu ar visiem pasažieriem kratīja un kādas ir kontroles procedūras, bet no tā vieglāk nekļūst, jo vairāk ņemot vērā to, ka automobiļu plūsma ir tik neliela. Autobuss aizbrauc, kādu stundu pārbauda priekšā esošās desmit automašīnas, un nu jau esam kādi piektie rindā. Tad atkal pienāk satiksmes autobuss, to kādas 25 minūtes kontrolē, un autobuss aizbrauc.

Esmu izkāpis no mašīnas un sastopu kinologu ar suni, jautāju, kāpēc tik ilga kontrole, redz, autobusu esot vajadzējis pārbaudīt. Tūlīt jūs izkontrolēs un varēsiet braukt. Labi. Paiet pusstunda, taču neviens no kontrolieriem pie vieglajiem auto nepienāk. Tiesa pa to starpu garām uz dienesta telpām aiziet smieklīga pusmūža kundze formā ar augstpapēžu kurpēm, pārtikas maisiņu pie rokas un lieliem rombiem uz uzplečiem, laikam Latvijas robežā pusdienas laiks, kaut gan pulkstenis jau ir ap 14:00.

Pēc pusstundas tiešām sākas pārbaude, tā notiek lēni un gausi, kāda stunda paiet, līdz tiek ar mums galā. Stāvam pie sarkanā luksofora, tad atskan ierēdņa burkšķis, kāpēc nebraucat uz priekšu. Atbildam, ka deg sarkanā gaisma, jo reiz jau pārbraucām stoplīniju, nē, esot jābrauc uz priekšu. Tagad pēdējā dokumentu pārbaude, nervi man uzvilkti, saku, lai ceļabiedrs iet ar tiem papīriem, un iedodu savu ID karti. Paiet laiciņš, un ceļabiedrs izmisis ļekato atpakaļ, sakot, ka vajag pasi, esmu gatavs uzsprāgt, bet mīļā miera labad iedodu pasi.

Latvijas robežkontrolē ir pavadītas četras stundas, un esam uz ceļa ierastajā dzīves telpā. Latvijas robežas pusē pirmais privātīpašums pa labi ir kā Eiropas Savienības vizītkarte, sabrucis šķūnis, zāle vismaz pāris gadus nepļauta, sapuvuši siena ruļļi mētājas uz lauka, un to bez robežmocībām jebkurš no Latvijas puses var apskatīt.

Kaut gan varbūt skatos ar kaulainu aci, jo daudz labāk jau neizskatās Latvijas – Lietuvas un Latvijas – Igaunijas pamestie robežkontroles punkti, kas ieauguši krūmājos. Igaunijas pusē gan drusku labāk, tur dažviet smalka šņabja bode ierīkota.

P.S. Par robežkontroli.

Es kā čivlis, kurš ļoti retu reizi iebrauc Latvijā caur Silenes robežkontroles punktu, varbūt nekorekti skatos uz mūsu valsts Latgales puses čangaļu ierēdniecību. Tomēr esmu sastapies ar kontroles dienestiem daudzās Eiropas valstīs. Tur cilvēki - kontrolētāji prot skaidrot, palīdzēt un smaidīt, ja nepieciešams, arī korekti sodīt.

Starp Sileni un pretim esošajiem Urbaniem (Baltkrievijas robežkontroles postenis otrā robežas pusē) es neredzu būtisku atšķirību. Gan vienā, gan otrā pusē redzēju formās tērptus cilvēkus ar slimīgu sava posteņa varas apziņu, kuri neprot organizēt darbu, paskaidrot un kur nu vēl pasmaidīt vai palīdzēt. Atšķirība vien tā, ka mēs it kā dzīvojam demokrātiskā, civilizētā valstī, nevis tirānijā.

Ja tu neesi ikdienas braucējs, tad pierobežas “benzīnvedēji” tevi aplēkās, haotiski ar papīriem rokās skraidelēs pa pirmbraucējam nesaprotamām kontrolieru būdiņām, bet tu kā disciplinēts cilvēks sēdēsi savā auto un tā arī nesapratīsi, ko darīt. Ja Latvijas robežkontroles kapacitāte ir divu satiksmes autobusu un piecpadsmit vieglo automašīnu apkalpošana četru stundu laikā, tad kaut kas nav kārtībā. Tas viss izskatās pēc pārrobežu sabotāžas - lēnāk kontrolēsim, mazāk darba, papīru, un maiņa arī drīz beigsies.

Mazcienītais Silenes muitniek vai robežsarg, kas notiktu, ja RIMI veikala pārdevējas tev pateiktu - pastāvi ar groziņu rindā pusstundu, un tad varbūt es atnākšu tevi lēnām apkalpot. Kā tu justos? Redz, privātuzņēmējs ar pārdevēju, kurai nieka alga, apkalpos ātri un raiti, turklāt sasveicināsies, pasmaidīs un pateiks paldies par pirkumu. Vārdu labdien es Silenes robežkontroles punktā nedzirdēju ne reizi.

Mani pilnīgi neinteresē ietekmēt to, ko vājprāta varas vadīti Baltkrievijas ierēdņi dara uz savas robežas, - ja es turp braucu, tad pieņemu tos nenormālos noteikumus. Bet manā zemē tā nedrīkst būt.

Novērtē šo rakstu: